patiesību slēpj.
Šķita, ka vīrietis lasa viņas domas un atkārto tās skaļi:
– Mums visiem būtu vieglāk, ja mēs zinātu pudeles atrašanās vietu, izlietu vīnu un noskaidrotu, vai tajā atrodas briljanti vai tikai nogulsnes.
– Jā, es to saprotu. – Penelope patiešām saprata.
– Tāpēc Rafe izturējās nelaipni un iztaujāja tevi kā aizdomās turamo. Un tieši tāpēc tu izdarītu man lielu pakalpojumu, ja apciemotu vecmāmiņu.
Noa lika Penelopei justies kā stāvam purva malā, kas pilns ar senām jūtām un zaudētu mīlestību, un slīkstam plūstošajās smiltīs. Pieredze liecināja, ka nokļūšana Noa lamatās nesa sev līdzi ciešanas.
Viņš ieskatījās sievietes acīs. Viņš ielūkojās Penelopes dvēselē un apelēja pie viņas maigās dabas.
– Vecmāmiņai tika nodarīts pāri. Rafe un Brūka ir emocionāli traumēti. Eli un Hloja guva šaušalīgus ievainojumus. Šonedēļ izrādījās, ka vecmāmiņai tuvs cilvēks ir melis un krāpnieks. Satikšanās ar tevi varētu palīdzēt to visu aizmirst. Vai tu viņu apciemosi? – Penelope vilcinājās, tāpēc Noa piebilda: – Es apsolu… Es apsolu, ka manis tur nebūs.
Noa nez kāpēc domāja, ka tam ir nozīme.
16. NODAĻA
Penelope uzlika plaukstu uz Noa krūtīm un, viņam par pārsteigumu – kaut gan Noa pats nesaprata, kāpēc viņu tas izbrīna – pagrūda vīrieti tik spēcīgi, ka viņš atmuguriski nokrita uz dēļu grīdas.
Viņa piecēlās kājās.
– Noa, tas izklausās vilinoši, tomēr ir neiespējami. Esmu sapratusi… ka nevaru palikt Beltērā. Te ir pārāk daudz noziedzības! Es esmu gļēva. Es rītdien atgriezīšos Portlendā.
Noa lēnām piecēlās kājās, berzēdams sāpošo pēcpusi.
Gļēva? Pēc visa, ko viņa pārcietusi?
– Tu neesi gļēva.
– Tu nezini, kas es esmu vai neesmu. Pēdējo dzīves gadu laikā man nācies piedzīvot pārāk daudz nāves. Es vairs nevaru to izturēt. – Penelope izskatījās kvēla un lepna un pieprasīja, lai Noa cienītu viņu un viņas izturības robežas.
– Labi… – viņš lēni novilka. Prātā strauji šaudījās domas. – Bet tu šeit saņēmi darba piedāvājumu, kas tevi ieinteresēja. Vismaz tā izskatījās no malas. Tu vari izveidot interjeru, strādāt kopā ar Brūku un neiesaistīties… ē…
– Slepkavībās? – Penelope turpināja runāt skaļākā balsī. – Lai strādātu, man ir jāpaliek dzīvai, un izskatās, ka Beltērā tas prasa piepūli.
Kāpņu augšgalā atskanēja īss, spalgs kliedziens. Noa pagriezās un ieraudzīja, kā lejup pa kāpnēm steidzās Brūka.
Rafe skrēja viņai pakaļ, sargājot izstiepis rokas.
– Nolāpīts, Noa! – viņa iesaucās. – Es cerēju, ka tu pārliecināsi Penelopi palikt šeit, nevis aizbaidīsi viņu projām!
– Sieviete, esi taču uzmanīgāka! – Rafe ieaurojās.
Viņa pastūma vīru malā un nostājās Noa priekšā, iespiedusi rokas gurnos.
– Kāpēc tu viņai atklāji visas nepatīkamās detaļas? Vai tad nevarēji šo to pasniegt labākā gaismā?
– Es šo to pasniedzu labākā gaismā, – viņš protestēja.
Brūka uzgrieza vīrietim muguru.
– Tu esi ļoti izpalīdzīgs, Noa. – Rafe uzlika plaukstas uz sievas pleciem.
Noa pievērsās Penelopei.
– Es aizmirsu pieminēt faktu, ka mani radinieki mēdz bez nožēlas un kauna noklausīties sarunas.
Viņa palocīja galvu.
– Aizmirsi gan, bet es redzu, ka tā ir patiesība.
Penelope izskatījās pavisam citādi nekā abu iepriekšējā tikšanās reizē. Viņa bija pašpārliecināta, izsmalcināta… un vēsa.
Šo brūno acu skatiens reiz pauda apbrīnu. Viņas rokas reiz glāstīja Noa augumu. Viņš atminējās sievietes smaržu un krūšu smagumu plaukstās. Kad viņa ierunājās, Noa atcerējās savā ausī skanam aizsmakušos, baudpilnos vaidus.
Penelope piederēja viņam. Nebija nozīmes tam, cik ilgs laiks pagājis un cik liels starp abiem bija attālums… Viņai bija lemts piederēt Noa.
Tomēr viņš nevarēja Penelopi iegūt.
Būdams egoists, Noa negribēja laist viņu projām. Savas pēdējās dienas viņš gribēja pavadīt kopā ar Penelopi.
– Tev nav jādodas projām. Mēs varam viens no otra izvairīties, cik vien iespējams, – Noa ierosināja.
– Tas varētu palīdzēt, – Rafe piebilda.
Noa izbrīnā pacēla uzacis. Kāpēc Rafe nolēma, ka labāk būtu, ja Penelope paliktu Beltērā?
Rafe īsi palocīja galvu Brūkas virzienā, pavēstīdams brālim, ka viņu vairāk par Penelopes pagātni uztrauc sievas laime.
– Nē. Tam, vai mēs ar Noa tiksimies, nav nozīmes. Mūsu līdzšinējās attiecības šoreiz ir mazsvarīgas. Tā ir pagātne. Mēs dzīvojam tagadnē.
Rafe pasmīnēja un pievērsās brālim.
– Viņa tevi nolika pie vietas.
Penelope paspēra soli Brūkas virzienā un viņu uzrunāja:
– Man ir ļoti žēl. Es tiešām gribētu šeit strādāt. Man patīk šī māja un man patika mūsu sarunas, bet es… es negribu tā dēļ riskēt ar savu dzīvību.
Brūka ar piepūli pasmaidīja laipnu un saprotošu smaidu.
– Arī man ir žēl. Mēs būtu labi sastrādājušās.
– Piekrītu, – Penelope ilgpilni atbildēja.
Viņa patiešām gribēja šo darbu. Noa to redzēja.
– Es tevi aizvedīšu līdz vietai, kur esi apmetusies. Dod man iespēju atrunāt tevi no aizbraukšanas. – Viņš mēģināja apburoši pasmaidīt.
– Nē. – Penelope paņēma vestibila stūrī nomesto rokassomu. – Man ir pašai sava automašīna.
Apburšana neizdevās.
– Tev nav jādodas projām. Mēs tevi neiejauksim savās problēmās. Tu neesi ar mums saistīta.
Penelope pret viņu pagriezās.
– Man
