un tad pagriezos, lai sekotu Tišai ārā no šī taciņu un kapakmeņu labirinta. – Kas viņš īsti ir?
Tiša palūkojās pāri plecam, lai pārbaudītu, vai plecīgais vīrietis nevar mūs sadzirdēt.
– Viņš patiešām ir labākais ainavu arhitekts: viņu izmanto visi salas iedzīvotāji. Nodzīvojis te visu mūžu un kļuvis par tādu kā mēbeli.
– Vai viņš ir…? – Es īsti nezināju, kā pabeigt šo jautājumu.
Tiša novicināja roku gaisā.
– Nav tā, kā tu domā. Viņš ir ārkārtīgi gudrs jautājumos, kas viņam šķiet nozīmīgi. Džimijs bija mans skolnieks, un viņš izcili rēķina, taču nespētu atcerēties dzejoli vai uzrakstīt sakarīgu teikumu, pat ja no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Viņš studēja dārzkopību Džordžijas universitātē, un Džimijam lieliski veicās – lai gan atzīšos, ka es un vēl daži skolotāji vidusskolā mazliet palīdzējām viņam ar angļu valodu un sacerējumiem, palīdzējām uzrakstīt kursa darbus un tādas lietas. Taču matemātikā un dabaszinātnēs viņam nekāda palīdzība nebija vajadzīga. Viņam ir dažas problēmas ar runu, kas dažkārt liek justies neveikli sabiedrībā un padara par vientuļnieku, taču visādā citādā ziņā viņš ir pilnīgi normāls – ja kaut kas tāds vispār pastāv.
Kādu brīdi apdomājos, kamēr mēs tuvojāmies galvenajam celiņam, juzdamās atvieglota, ka redzu baznīcu.
– Vai viņš tāds piedzima?
– Jā. – Tiša rikšoja tālāk; viņas soļi piepeši bija kļuvuši smagnējāki, un es ieraudzīju viņai uz vaigiem sviedru lāsītes. Tiša apklusa un pagriezās pret mani. – Lai gan problēma nebūtu tik izteikta, ja bērnībā viņš būtu apmeklējis logopēdu.
– Ko tu gribi ar to teikt?
Tiša apstājās, un viņas seja izskatījās satraukta.
– Kad Džimijam bija tikai pieci gadi, tēvs mēģināja viņu noslīcināt vannā. Tas nebija teikts policijas ziņojumā, taču cilvēki tā runā. Laimīgā kārtā māte laikus iejaucās, taču nevarētu teikt, ka viņa par to nesamaksāja. – Viņa pašūpoja galvu. – Mērija Ena, viņa māte, bija medmāsa, tāpēc esmu pārliecināta, ka viņa parūpējās par daudz ko, kas tā arī nenāca gaismā. Dievs vien zina, ko tai sievietei un viņas bērniem nācās izciest. Floids Skots bija brutāls dzīvnieks, un es zinu, ka nav pareizi runāt sliktu par mirušajiem, taču tā bija laba diena, kad viņš nomira.
– Un viņa rokas? Vai to arī nodarīja tēvs?
Mēs atradāmies takas vidū starp baznīcas ieejas durvīm un centrālajiem vārtiņiem. Tiša pameta skatienu uz baznīcu, itin kā gribēdama pārliecināties, ka Dievs neklausās.
– Savā ziņā jā. Džimija tēvs kārtējā plosta laikā aizdedzināja māju, kad visi bija iekšā. Džimijs centās paglābt māti un abas mazās māsas. Tā viņš tika pie tiem briesmīgajiem apdegumiem uz plaukstām un delmiem, taču viņi visi aizgāja bojā. Skaidrs, ka tā bija traģēdija, taču tā deva arī zināmu labumu. Džimijs izdzīvoja, un viņu pieņēma cita salas ģimene. Un tas ļaunais suņabērns bija miris.
Mēs atkal turpinājām ceļu uz vārtu pusi, kad atcerējos savu sastapšanos ar Džimiju pie Adriēnas kapa.
– Tie bija Makmahoni, vai ne? Tie, kas pieņēma Džimiju pēc ugunsgrēka?
Tiša pamāja.
– Viņi nepazina Skotus, taču gadiem ilgi bija rūpējušies par audžubērniem. Patiesībā tieši tādā veidā adoptēja Adriēnu un Džonu – sākumā viņi bija audžubērni. Lai vai kā, Džimijam vajadzēja jaunas mājas, un viņi piedāvāja savējās. – Viņa nopūtās. – Zinu, ka Makmahoni pret viņu izturējās ļoti labi, taču Džimijs turpina skumt pēc savas īstās mātes un abām mazajām māsiņām. Dažreiz iztēlojas, ka viņas vēl aizvien ir dzīvas un gaida tās pārnākam mājās. Man šķiet, tādā veidā viņam ir vieglāk samierināties ar to, ka viņu te nav.
Mēs nogājām atlikušo ceļa gabalu līdz mašīnai klusēdamas. Karstums jau bija kļuvis spiedīgs, un atmosfēru kapsētā pārāk nomāca stāsti par to, kurš ir izdzīvojis un kurš miris. Iekāpu mašīnā un uz mirkli aizvēru acis, cenzdamās atvairīt domu par rētu pārklātajām rokām un salauzto degunu.
Mūžam. Sadzirdēju šo vārdu, it kā tas būtu izteikts manās domās. Pametu skatienu atpakaļ, braucot ārā no stāvvietas, un uz mirkli ieraudzīju trīs kapu plāksnes iežogojuma dziļumā un atcerējos uzrakstu: mūsu mīļais tēvs un draugs. Tikai brīdī, kad braucām projām, baznīcas jumta gotiskajai smailei aizslīdot gar logu, es atskārtu, kāda doma bija ieperinājusies manās smadzenēs, cenzdamās piesaistīt uzmanību. Kur bija sieva un māte? Un kāpēc viņa nebija pieminēta uz Džofrija Freizera kapa plāksnes?
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
