style="font-size:15px;"> – Zvani viņiem.
– Vēlāk, – Lūsija atbildēja. – Man vispirms jāsakravājas.
Viņš novīpsnāja.
– Bailule.
– Kas tev par daļu? Tam nav nekāda sakara ar tevi.
– Skaidrs, ka ir. Tava māte bija prezidente. Tas ir mans pilsoņa pienākums.
Lūsija paķēra telefonu. Nospiežot numuru, viņa nožēloja, ka nav tikusi pie šī telefona, kamēr Panda neskatās. Lai arī Lūsija atkāpās līdz piestātnei, puisis varēja viņu redzēt pa logu.
Viņas sirds iepukstējās straujāk, izdzirdot Meta pazīstamo zemo balsi. Lūsija apvaldīja asaras.
– Tēt…
– Lūsij! Vai tev nekas nekaiš?
– Tā varētu teikt. – Viņas balss aizlūza. – Man ļoti žēl. Tu zini, ka es nemūžam nesagādātu sāpes ne tev, ne mammai.
– Mēs to zinām. Lūsij, mēs tevi mīlam. To nekas nespēj mainīt.
Viņa vārdi ietrieca vainas apziņas nazi vēl dziļāk. Viņi bija devuši Lūsijai visu, neko negaidot atpakaļ, un tā viņa bija par to atlīdzinājusi. Meitene centās neraudāt.
– Es arī jūs mīlu.
– Mums vajadzētu apsēsties un aprunāties par notikušo. Izdomāt, kāpēc tu nevēlējies par to runāt ar mums. Es gribu, lai tu atgrieztos mājās.
– Es zinu. Kā… kā iet mazajiem?
– Holija ir pie draudzenes, un Šarlote mācās spēlēt ģitāru. Andrē ir ticis pie draudzenes, un Treisija ir pamatīgi saniknojusies uz tevi. Ja runājam par tavu vectētiņu… Vari iztēloties, kā viņš to uztver. Es tev ieteiktu kaut ko iedzert, pirms zvanīt viņam. Taču vispirms tev jāaprunājas ar māti. Lai arī tev ir trīsdesmit viens gads, tu tik un tā esi daļa no šīs ģimenes.
Mets nebūtu varējis pateikt neko tādu, kas liktu Lūsijai sajusties vēl vainīgākai.
– Lūsij? – Tā bija Nīlija. Mets bija pasniedzis klausuli viņai.
– Man ļoti žēl, – viņa aši noteica. – Patiešām.
– Tas nekas, – māte strauji noteica. – Man vienalga, ka tu esi pieaugusi. Mēs gribam, lai tu atgrieztos mājās.
– Es… es nevaru. – Lūsija iekoda lūpā. – Es vēl neesmu pabeigusi bēgšanu.
Nīlija to nevarēja apstrīdēt un arī nemaz nemēģināja.
– Un kad tu varētu būt beigusi?
– Es… īsti nezinu.
– Ļauj man aprunāties ar viņu! – Treisija fonā iespiedzās.
Nīlija noteica:
– Mums nebija ne jausmas, ka tu esi tik nelaimīga.
– Es nebiju nelaimīga. Nedomājiet tā. Es tikai… es nevaru izskaidrot.
– Man gribētos, lai tu pamēģinātu.
– Iedod man klausuli! – Treisija sauca.
– Apsoli, ka tu nepazudīsi, – māte sacīja. – Un apsoli, ka tu piezvanīsi vectētiņam.
Lūsija neko nepaguva apsolīt, kad Treisija paķēra klausuli.
– Kāpēc tu nepiezvanīji man? Tā ir tikai Megas vaina. Es viņu ienīstu. Viņa tevi apskauda par to, ka tu precies, bet viņa nē.
– Treisij, es zinu, ka liku tev vilties, taču tā nav Megas vaina.
Viņas mazā māšele Podziņa bija pārvērtusies par astoņpadsmitgadīgu sašutuma vulkānu.
– Kā tu vienā mirklī vari kādu mīlēt un nākamajā nemīlēt?
– Tā nemaz nebija.
– Tu uzvedies egoistiski. Un muļķīgi.
– Piedod, ka es tevi sāpināju. – Pirms zaudēt drosmi, Lūsijai vajadzēja tikt galā arī ar pārējo. – Ieslēdz arī pārējos, labi?
Nākamo desmit minūšu laikā viņa uzzināja, ka Andrē vēl aizvien sarunājas pa telefonu ar Tedu, ka Holija ir devusies uz noklausīšanos, lai dabūtu lomu izrādē, un ka Šarlote ir apguvusi “Streipuļojošo jūrnieku” uz ģitāras. Katra nākamā saruna bija sāpīgāka par iepriekšējo. Tikai pēc klausules nolikšanas Lūsija saprata, ka visi trīs ir uzdevuši jautājumu, par kuru vecāki nebija ne ieminējušies.
– Lūsij, kur tu atrodies?
Panda pievienojās viņai uz lieveņa un paņēma telefonu, pirms Lūsija bija paguvusi ieskatīties viņa zvanu arhīvā. Vai viņš bija sazvanījies ar bulvārpresi vai nē? Viņš atkal nozuda mājā, un, kad Lūsija arī iegāja iekšā, Panda skatījās beisbola spēli.
– Man ir jāpiezvana vēl vienam cilvēkam, – viņa sacīja.
Panda viņu nopētīja.
– Telefons pēdējā laikā niķojas. Iedod man numuru, un es to sastādīšu.
– Es pati varu tikt ar to galā.
– Tas nav labojams.
Lūsijai nācās pārstāt spēlēt spēlītes.
– Es gribu apskatīt tavu telefonu.
– Es zinu.
– Ja tev nav nekā slēpjama, tu man ļausi tajā ieskatīties.
– Kurš ir teicis, ka man nav nekā slēpjama? Panda uzjautrinājās, un Lūsijai tas nepatika.
– Tu zini visu par mani, bet es par tevi nezinu neko vairāk par to, ko zināju pirms vienpadsmit dienām. Es pat nezinu tavu īsto vārdu.
– Simpsons. Bārts.
– Baidies, ka es ieraudzīšu National Enquirer ātri sastādāmo numuru sarakstā?
– Tu to neieraudzīsi.
– Tad kādu citu bulvāravīzi? Vai varbūt tu sazinājies ar dienas presi?
– Tu tiešām domā, ka tāds džeks kā es kļūs par avīžnieku informatoru?
– Varbūt. Es esmu izdevīga barotne.
Viņš paraustīja plecus, izstiepa kāju un izņēma telefonu no kabatas.
– Skaties pati.
Tas,
