un es pati īsti nezinu, kāpēc.
– Esmu pārliecināts, ka tev bija savi iemesli, taču man būtu gribējies, lai tu to izdarītu, pirms es biju spiests lidot uz Teksasu… Tu zini, kā es neciešu to pavalsti.
– Tikai tāpēc, ka tā tev nepadevās. Vēlēšanas notika gandrīz pirms trīsdesmit gadiem. Varbūt tev vajadzētu tikt tam pāri?
Viņš nosprauslojās un tad sacīja: – Cik ilgu laiku tu esi ieplānojusi pavadīt šajā atvaļinājumā?
– Es nezinu. Kādu nedēļu? Varbūt vairāk.
– Un es esmu pārliecināts, ka tu man nepateiksi, kur atrodies.
– Ja es tev pateiktu, tu būtu spiests par to melot. Negribu teikt, ka tev tas nepadodas, taču kāpēc gan nostādīt vecu vīru tādā situācijā?
– Tu esi ļoti nepaklausīgs bērns.
Lūsija pasmaidīja.
– Es zinu. Es arī tevi mīlu, opīt. – Viņš necieta uzrunu “opītis”, taču tā bija atmaksa par “Lisilu”. – Es esmu apmetusies draugu mājā kādā salā pie Lielajiem ezeriem, – viņa sacīja. – Taču tu jau droši vien to zini arī tāpat. – Ja arī nezināja, tad drīz uzzinās, jo Lūsija bija samaksājusi par īrēto mašīnu ar savu kredītkarti, un viņas mīlošie vecāki gandrīz noteikti uzmanīja pēdas.
– Un kāds tieši ir šī zvana nolūks?
– Pateikt tev, ka es esmu… man ļoti žēl, ka liku tev vilties. Un palūgt, lai tu esi mīļš pret mammu. Viņai nav viegli.
– Manai mazmeitai nu gan nevajadzētu man atgādināt, kā izturēties pret savu meitu.
– Tā īsti nav.
Tas bija ievads skarbai lekcijai par cieņu, godīgumu un to cilvēku atbildību, kuriem ir daudz dots. Tā vietā, lai klausītos, Lūsija domās atkārtoja pirms dažiem mēnešiem notikušu sarunu ar māti.
“Tu zini, ka es apskaužu tavas attiecības ar viņu,” Nīlija bija sacījusi.
Lūsija bija pagriezusi galvu no kokosriekstu krēma pīrāga, ar kuru abas mielojās viņas iecienītākajā Džordžtaunas restorānā. “Viņš tev bija briesmīgs tēvs.”
“Un nez vai viņš ir pasaulē labākais vectēvs. Viņš tāds ir vienīgi tev.”
Tā bija patiesība. Lūsijas brālis un māsas izvairījās no vecā Ličfīlda par katru cenu, taču ar Lūsiju viņi bija sapratušies no paša sākuma, lai gan viņa jau tad bija brūķējusi lielu muti un izturējusies nepieklājīgi. Varbūt tieši tāpēc. “Viņš mani mīl,” viņa bija sacījusi. “Un viņš mīl arī tevi.”
“Es zinu,” Nīlija bija atbildējusi. “Taču man ar viņu nekad un nemūžam nebūs tik nepiespiestas attiecības kā tev.”
“Vai tev tiešām ir tik lieli iebildumi?”
Viņa atcerējās, kā Nīlija bija pasmaidījusi. “Nē, man nepavisam nav iebildumi. Tu tam vecajam rūgumpodam esi vajadzīga tikpat ļoti kā viņš tev.”
Lūsija vēl aizvien īsti nezināja, ko viņa ar to bija domājusi.
Kad vectēvs beidzot beidza savu lekciju, viņa tam pavēstīja, ka mīl viņu, atgādināja, lai viņš ievēro ēšanas režīmu, un lūdza daudz nedusmoties uz Treisiju.
Viņš tai ieteica pievērsties savām darīšanām.
Pabeigusi sarunu, Lūsija izlēja kafijas atliekas nezālēs un piecēlās. Taču, tiklīdz viņa bija pagriezusies uz māju pusi, atskanēja dīvaina skaņa. Cilvēciska skaņa. Skaņa, kas rodas, ja kāds paklūp un cenšas saglabāt līdzsvaru. Tā nāca no koku audzes, kas iezīmēja mauriņa ziemeļu malu, aiz kuras sākās mežs. Pagriezusies, lai palūkotos, Lūsija pamanīja elektrodzeltenu sporta kreklu pazūdam priedēs.
Tobijs viņu izspiegoja.
Septītā nodaļa
Tobijs traucās cauri koku audzei, apmezdams līkumu lielam celmam, pašaudamies garām milzu laukakmenim, pārlēkdams pakritušam stumbram, kuru pagājušajā vasarā bija nogāzusi vētra. Visbeidzot viņš nonāca pie taciņas, kas veda uz kotedžu. Lai arī viņš bija sīkāks par vairumu zēnu savā klasē, Tobijs skrēja ātrāk par viņiem visiem. Vecmāmiņa teica, ka viņa tēvs arī bijis liels skrējējs.
Viņš palēnināja tempu, tuvodamies kotedžai. Viņa sēdēja uz pakāpiena, smēķēdama kārtējo cigareti un lūkodamās uz pagalmu tieši tāpat kā savas ierašanās dienā pirms divām nedēļām. Viņai gan nebija nekā liela, uz ko nolūkoties. Pagalms pārvērtās ieplakā, un, ja neskaita Vencela kunga iestādītos tomātus un piparus, vecmāmiņas dārzā auga vienas vienīgas nezāles. Aiz bišu stropa atradās pāris ābeles un bumbieres, taču augļi nebija tik gardi kā Vencela kunga dārzā.
Sieviete izpūta kuplu dūmu, taču pat neievēroja, ka viņš ir atgriezies. Varbūt viņa domāja, ka tad, ja neskatīsies, viņš pazudīs, taču tā bija viņa, kam vajadzēja pazust. Tobijs nožēloja, ka te vairs nav Elijas un Ītena Beineru, jo tad viņš varētu doties uz viņu māju. Viņi bija Tobija labākie draugi – praktiski vienīgie draugi, taču bija devušies pavadīt vasaru Ohaio, jo viņu vecāki gatavojās šķirties.
Viņa iebirdināja pelnus omītes rožu krūmos.
– Būs lietus, – viņa noteica. – Bites lien iekšā stropā.
Tobijs pameta skatienu uz stropiem. Piecpadsmit no tiem atradās viņu pagalma malā netālu no Vencela kunga augļu dārza. Omītei bija patikušas bites, taču Tobijam nepatika dzēlieni, tāpēc viņš turējās no tām tālāk. Sākumā, kad omīte bija saslimusi, Vencela kungs bija rūpējies par stropiem, taču tad bija saslimis arī viņš, un viņam vajadzēja pārcelties uz to aprūpes iestādi uz cietzemes. Tagad par augļu dārzu rūpējās viņa dēls, bet viņš nemaz nedzīvoja salā – viņš tikai nolīga cilvēkus, lai tie novāktu augļus. Neviens nebija pārbaudījis bišu stropus pēc Vencela kunga aizbraukšanas, un, ja tie kļūs pārāk pilni, tad bites sāks spietot – Tobijs pat nevēlējās domāt par tādu iespēju.
Viņš nevēlējās domāt par daudz ko.
Sieviete sakrustoja kājas un ievilka dziļu dūmu no cigaretes, paturēdama to plaušās, itin kā nezinātu, cik slikti tas viņu ietekmē. Viņai bija gari, rudi mati, un viņa bija gara un ļoti kalsna, ar asiem kauliem, kas izskatījās tā, it kā varētu iešņāpt. Viņa nejautāja Tobijam, kur tas bijis. Varbūt viņa pat nebija ievērojusi zēna prombūtni. Viņš bija tāds pats kā omīte. Viņam nepatika svešinieku klātbūtne. Un tagad te bija arī tā jaunā dāma no Remingtonu mājas. Viņa bija teikusi, ka tās vārds esot Odze. Tobijs nedomāja, ka tas patiešām varētu būt viņas vārds, taču skaidri to nevarēja zināt.
Visu rītu viņš bija uzmanījis Remingtonu māju gadījumam, ja uzrastos arī Panda, tas puisis, kuram tā piederēja. Tobijs nekad nebija saticis Pandu, taču jutās pārliecināts, ka viņš pārstās sūtīt naudu, ja uzzinās, ka kopš omītes saslimšanas janvārī par māju
