vietā. To, ko es darīšu, ar ko precēšos, cik bērnu man būs, kur es dzīvošu un ko svētdienās likšu galdā… Es negribu bērnus, es negribu precēties, negribu studēt augstskolā. Es gribu kaut ko citu, taču pats nezinu, ko… Kurš gan var pateikt, pie kā novedīs šis piedzīvojums? Vai tā būs mana profesija, mīlestība, prieki, neveiksmes? Es nezinu. Tomēr man ir skaidrs, ka septiņpadsmit gadu vecumā var cerēt uz visu, un tāpēc es ceru uz visu un vēl vairāk.”
Rokraksts bija kārtīgs, skaists. Daži vārdi aprāvās kā sakropļotas pēdas. Tie līdzinājās apcirstiem stumbeņiem. Tos lasīt bija gandrīz sāpīgi. Papīrs bija sadzeltējis, notraipīts. Šur tur tinte bija izbalējusi, padarot vārdus gandrīz neatšifrējamus. Grāmatiņas vidū lapas bija blīvi salipušas, un tās nevarēja atšķirt nesabojājot. Vajadzēja rīkoties uzmanīgi un lēni, lai nepazaudētu pusi teksta.
Žozefīne pāršķīra pirmo lapu, lai turpinātu lasīt, un bija spiesta uzmanīgi atplēst salipušās lappuses.
“Līdz šim es nemaz neesmu dzīvojis. Esmu tikai paklausījis. Saviem vecākiem, skolotājiem, darījis un domājis to, ko man liek. Līdz pat šai dienai esmu bijis kā mēms, vienaldzīgs atspīdums ledū. Starp citu, es nezinu, ko nozīmē “es”. Ir tā, it kā es būtu piedzimis, bet manā vietā jau sen visu izlēmuši citi… Varbūt šis nenozīmīgais darbiņš man palīdzēs saprast, kas es esmu un ko gaidu no dzīves. Es gribu zināt, ko spēju paveikt, būdams brīvs. Man ir septiņpadsmit gadu. Tāpēc man ir nospļauties par to, ka man nemaksās algu. Lai dzīvo dzīve! Lai dzīvoju es! Pirmo reizi manī ir modies cerību vējš… un šis cerību vējš ir dīvaini patīkams…”
Tā bija intīma dienasgrāmata.
Kurš to bija izmetis atkritumos? Kam tā piederēja? Tas bija kāds no šī daudzdzīvokļu nama iemītniekiem, jo citādi jau šī grāmatiņa te neatrastos. Un kāpēc tā bija izmesta?
Žozefīne apgaismoja tuvāko apkārtni, nosēdās zemē. Viņas roka paslīdēja uz kartupeļa mizas, un tā pielipa viņai pie plaukstas. Žozefīne to riebumā nokratīja, noslaucīja roku pret džinsiem un atsāka lasīt, atspiedusies pret lielo atkritumu tvertni.
“1962. gada 28. novembrī. Beidzot es viņu satiku. Keriju Grāntu. Slaveno aktieri no filmas, kurā tēloja Odrija Hepbērna. Viņš ir skaists! Dīvaini, taču arī tik pieejams. Kad viņš ienāk telpā, tā liekas piepildīta. Pārējie it kā pazūd. Atnesu kafiju galvenajam apgaismotājam, kurš pat nepateica man paldies, un paskatījos, kā tiek filmēta aina. Filma netiek uzņemta pareizajā secībā. Un tad, kad ir filmēts vienu vai divas minūtes, režisors saka “stop!” Visi kaut ko sīki jo sīki apspriež un pēc tam pārfilmē šo pašu ainu vairākas reizes. Nezinu, kā aktieriem tas izdodas… Viņiem visu laiku nākas vai nu mainīt emocijas, vai arī atkārtot vienu un to pašu, tikai citādi. Turklāt tam visam jāizskatās dabiski! Kerijs Grānts nebija apmierināts, jo viņam šķita, ka prožektoru gaismā viņa lielās ausis izskatās sarkanas! Viņam aiz ausīm nācās uzlipināt caurspīdīgu līmlenti, un kuram vienā rāvienā vajadzēja to kaut kur sameklēt? Man. Un, kad pavicināju rullīti, lepns, ka esmu izmanījies to tik ātri atrast, viņš man pateica paldies un piebilda, ka viņa tēlotais personāžs izskatās pavedinošs, ja tam aizlīmē lielās, sarkanās ausis, vai ne, my boy?
Tieši tā viņš mani arī nosauca: my boy. It kā starp mums izveidotu saiti. Pirmajā reizē, kad viņš to pateica, es satrūkos, nodomāju, ka esmu pārklausījies! Turklāt, sacīdams my boy, viņš man maigi un ieinteresēti ieskatījās tieši acīs… Es viscaur nodrebēju.
Viņš piebilda, ka ir vajadzīgas vismaz piecsimt sīkas nianses, lai radītu labu iespaidu. Tici man, my boy, esmu ilgi strādājis ar šīm niansēm, un piecdesmit astoņu gadu vecumā zinu, par ko runāju… Es redzēju, kā viņš tēlo savu lomu, un biju satriekts. Viņš ieiet lomā un iziet no tās, it kā novilktu žaketi. Kopš tā brīža, kad viņš ar mani runāja, mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Ir tāda sajūta, it kā viņš vairs nebūtu Kerijs Grānts, tas cilvēks, kura fotogrāfiju redzēju Paris Match, bet gan Kerijs… Kerijs, vienīgi mans.
Cik var noprast, tad Odrija Hepbērna ir piekritusi piedalīties šajā filmā ar vienīgo nosacījumu, ka tur jābūt arī viņam… Viņa Keriju dievina! Filmā ir viena ļoti jocīga aina, kurā viņa jautā:
– Vai jūs zināt, kā jums pietrūkst?
Viņš nemierīgi paskatās, un viņa ar platu smaidu paskaidro:
– Itin nekā.
Un tā ir taisnība, ka viņš ir ideāls…
Filmā tēlo arī kāds franču aktieris. Viņu sauc Žaks Marēns. Viņš angliski nerunā gandrīz nemaz vai arī tikai drusciņ, tāpēc visi viņa dialogi ir pierakstīti izrunā. Tas ir ļoti uzjautrinoši, un visi par to smejas…
1962. gada 8. decembrī.
Beidzot! Esam kļuvuši par draugiem. Kad ierodos laukumā un viņam tobrīd nav ne jāfilmējas, ne arī jārunā ar kādu citu, viņš man viegli pamāj. Tas ir mazs sveiciens, kas nozīmē: sveiks, prieks tevi redzēt… un es briesmīgi nosarkstu.
Divu ainu starplaikā viņš mani uzmeklēja un uzdeva daudzus jautājumus par manu dzīvi. Viņš gribēja zināt visu, taču man nebija daudz, ko viņam stāstīt. Pateicu, ka esmu dzimis Mondemarsānā, par ko viņš pasmējās, ka mans tēvs vada uzņēmumu “Francijas ogles”, ka viņš ir studējis Politehniskajā institūtā, Francijas vislabākajā augstskolā, ka esmu viņa vienīgais dēls, ka esmu nokārtojis vidusskolas eksāmenu ar vērtējumu “ļoti labi” un man ir septiņpadsmit gadu…
Viņš man pateica, ka septiņpadsmit gadu vecumā jau bija nodzīvojis tūkstoš dzīvju… Viņam nu gan ir paveicies! Viņš gribēja zināt, vai man ir draudzene, un es vēlreiz pamatīgi nosarku! Tomēr viņš izlikās, ka neko nav redzējis. Viņš ir tik delikāts…
Ja viņš zinātu, ka ir kāda meitene, manu vecāku draugu meita, kura man jau sen ir “rezervēta”, viņš justos pārsteigts. Viņa ir ruda, kalsna, ar miklām plaukstām. Viņu sauc Ženevjēva. Ikreiz, kad viņa ierodas kopā ar saviem vecākiem, viņu pie galda nosēdina man blakus un es nezinu, par ko lai ar viņu runā. Viņai uz virslūpas ir ūsiņas. Vecāki skatās uz mums un saka: tas ir normāli, viņi kautrējas, bet man gribas nosviest salveti un aizbēgt uz savu istabu. Viņa ir manā vecumā, taču tikpat labi varētu būt arī divreiz vecāka. Viņa manī nemodina itin nekādas jūtas. Viņu nevar nosaukt par manu draudzeni.
Toties viņš ir iemīlējies kādā aktrisē, kuru sauc Daiena Kenona. Viņš man parādīja viņas fotogrāfiju. Man šķiet, ka viņai ir pārāk daudz grima, pārāk daudz matu, pārāk daudz skropstu, pārāk daudz visa kā… Viņš gribēja zināt, ko es par to domāju, un es godīgi pateicu, ka, pēc manām domām, viņa pārāk daudz krāsojas, un viņš pateica, ka uzskata tāpat. Viņi bieži strīdas, jo viņš grib, lai viņa izskatītos dabiskāk. Viņš nevar ciest grimu, viņš pastāvīgi ir iededzis un apgalvo, ka tas ir vislabākais grims pasaulē. Cik var noprast, tad viņa Ziemassvētkos dosies uz Parīzi. Viņi ir uzaicināti nosvinēt svētkus kopā ar Odriju Hepbērnu un viņas vīru Melu Fereru abu lielajā mājā, kas atrodas Parīzes rietumu priekšpilsētā. Odrija Hepbērna apģērba ziņā ir ļoti izvēlīga. Visi viņas tērpi katram gadījumam ir trijos eksemplāros… un viņu ģērbj kāds franču modes mākslinieks. Vienmēr…”
Gaisma izdzisa, un Žozefīne attapās
