pieciem gadiem es pat nezināju, kas ir riska kapitāls un kā tas darbojas. Nācās pamācīties, kamēr sapratu visus jaunos biznesa likumus un kā tos izmantot mūsdienu aizvien ātri mainīgajā pasaulē.
Šodien arvien vairāk jaunatnes satiekas, sarunājas, lasa, diskutē dažādos startup[1] klubos. Pamazām dzīve sāk kūsāt arī Lietuvā. Ir svarīgi saprast tieši to, ka pašām labākajām un iespaidīgākajām idejām vajadzīgas zināšanas, bet ne komfortablas telpas. Amerikā tās dzima garāžās un vēl aizvien pārsteidz visu pasauli. Un, domāju, aizvien vēl pārsteigs.
Vai nodarboties ar biznesu?
Par kūkām un itāliešiem, kas netiecas pēc peļņas. Izmainīt pasauli vai nopelnīt miljonu? No dažiem skolēniem līdz 100 milj. lietotāju. Mazi uzņēmumi, bet diži mērķi. Uzņēmēji bez sentimenta. Dažu gadu laikā – par “Google” viceprezidentiem.
Ir diezgan grūti atbildēt, vai vajadzētu nodarboties ar biznesu?Tikai paši zinām, kāda nodarbošanās mums ir vistuvākā un ļauj realizēt vēlmes, kā arī sasniegt iecerētos mērķus. Taču, manuprāt, cilvēki bieži neizprot uzņēmējdarbības būtību un palaiž garām daudz lielisku iespēju.
Varbūt varētu šķist, ka daži cilvēki nodarbojas ar biznesu, jo meklē tikai finansiālu labumu. Tomēr, tiekoties ar dažādiem uzņēmējiem, sapratu, ka finansiāla atlīdzība patiešām nav viens no spēcīgākajiem motīviem, lai sāktu savu biznesu.
Vieni sāk uzņēmējdarbību, jo tas saskan ar viņu dzīvesveidu. Piemēram, bieži ar šādu motivāciju darbojas ģimenes restorāni, vīna dārzi, dizaina studijas, dažādas amatnieku darbnīcas, viesnīcas. Pieņemsim, dzīvojat pie jūras un jums pieder neliels namiņš, vasarā tajā izmitināt atpūtniekus. Jums patīk tāds dzīvesveids, un ar to varat nopelnīt. Tas ir ļoti raksturīgi senākajiem uzņēmumiem, kas darbojās 20. gs. sākumā. Viesnīca, restorāns vai cits neliels uzņēmums visbiežāk piederēja ģimenei. Kad dēls kļuva pieaudzis, pēc tradīcijām viņš pārņēma uzņēmumu.
Tādu nelielu privātu uzņēmumu daudz ir Amerikā, Eiropā. Piemēram, Itālijā izvaicāju restorāna īpašnieku, kāpēc viņa restorānā tik zemas cenas, un viņš man atbildēja, ka saņemtās naudas pietiek viņa dzīves stilam. Tātad nauda šī restorāna īpašniekam nav galvenā motivācija.
Tāda tipa biznesu ir grūti prognozēt vai ar to konkurēt pēc klasiskajiem ekonomikas modeļiem, piemēram, ar tādiem, kādus lietoja klasiskās ekonomikas pārstāvji Džons Meinards Keinss un Ādams Smits. Viena no galvenajām klasiskās ekonomikas idejām taču ir – biznesam jādod vislielākā peļņa.
Par klasiskās ekonomikas idejām ir rakstīts daudzās ekonomikas teorijas rokasgrāmatās, bet cilvēkiem, kuri gūst peļņu no biznesa, kas kļuvis par viņu dzīvesveidu, ir grūti lietot klasiskās ekonomikas likumus. Minētā restorāna īpašnieks nevēlēsies paaugstināt cenas un paplašināt savu biznesu. Viņa darbošanās nav tam veltīta.
Jaunākie uzņēmumi, īpaši pēc interneta parādīšanās, ir tādi. Lai gan arī te gadās izņēmumi. Lūk, mans brālēns kopš bērnības rakstīja programmas spēlēm, vēlāk nodibināja kompāniju “Eligo Games”. Taču spēļu pasaulē viņš neienāca tāpēc, lai nopelnītu. Viņu tiešām ļoti interesē pats radošais process. Viņa mērķis, tāpat kā daudziem, kas prot nopelnīt no sava dzīvesveida, – darīt to, kas sagādā prieku!
Pilnības meklējumi bieži atmaksājas
Jaunos biznesa modeļos darbojas citi likumi, un tie nebalstās dzīvesveida diktētā ritumā. Pēc manām domām, visvairāk motivēti veidot biznesu ir tie cilvēki, kuri alkst izmainīt pasauli. Vēlme paveikt kaut ko neparastu kļūst par spēcīgāko grūdienu ķerties pie biznesa.
Tas ir ļoti nozīmīgi, jo cilvēks, kas piepildījis savu ideju, izjūt iekšēju gandarījumu. Taču, tāpat kā biznesā, kas dzimis no dzīvesveida, arī cilvēkam, kas ar savu ideju vēlas pārveidot pasauli, nauda nav svarīgākais mērķis. Uzņēmējam, kas pārdod savu ideju, visvairāk rūpēs to piepildīt un izplatīt, nevis gūt no tās lielu peļņu.
Bieži tādās kompānijās ļoti svarīga ir kvalitāte. Stīvs Džobss veidoja “iPhone”, “iPad” un citas jaunās paaudzes ierīces nevis tādēļ, ka vēlējās ar to nopelnīt. “Apple” tajā laikā tāpat bija pietiekami bagāta. S. Džobss radīja šos produktus, jo bija perfekcionists un tiecās pēc pilnības.
Visvairāk motivēti veidot biznesu ir tie cilvēki, kuri alkst izmainīt pasauli.
Uzskatu, ka cilvēki, kas biznesā mēģina īstenot savu ideju, visbiežāk ir ieguvēji, jo, veicinot savu ideju, dabiski sasniedz vislabāko kvalitāti un ilgstošu ekonomisku labumu. Vēlos atgādināt klasisku piemēru par tortes cepēju. Cepējs nolēma, ka var nopelnīt, lietojot sliktāku cukuru vai mīklā iejaucot sviestu, kas nav tik labs kā parasti, un viņa izdevumi būs daudz mazāki. No citādām sastāvdaļām cepta torte var atšķirties pavisam nedaudz. Diemžēl pircējs to pamanīs un citu izstrādājumu no šī cepēja vairs nepirks.
Biznesa sākums ir kā makaronu mešana uz sienas: pielips vai nepielips
Tad jau patiesi: ja mūsu sasniegums ir lielāka peļņa, nevis kvalitatīvs produkts vai perfektas idejas, – varam ļoti kļūdīties. Cilvēki, kuriem vispirms rūp laba ideja, izveido labāku produktu un finansiāli ir ieguvēji.
Man pašam nācies radīt vairāk nekā 20 biznesa ideju. Tobrīd mobilo tālruņu aplikāciju projekts “GetJar” pat nebija dibināts kā komerciāls biznesa produkts. Tas vispirms bija sabiedrisks projekts, mums interesēja aplikācijas izmēģināt pēc iespējas vairāk mobilajos tālruņos. Bet tirgū to bija tūkstošiem! Darbā mums nebija tik daudz, cik vajadzēja.
Tad nolēmām izveidotās aplikācijas ievietot interneta mājaslapā un ļaut tās bez maksas lejupielādēt un izmēģināt ikvienam lietotājam. Tā kā projekts bija jāizmēģina un tas mums izmaksāja dārgi, – kvalitāte bija ļoti svarīga. Vēlāk pamanīju, ka daudzi cilvēki vēlas izmantot bezmaksas tālruņu aplikācijas. Tad pēc gadu ilgas nekomerciālas “GetJar” darbības sapratu, ka šai idejai ir liels pieprasījums un no tās var veidot biznesu.
Protams, mēs katrs citādi novērtējam panākumus. Vieniem panākums ir jauni pienākumi darbā, citiem – sabiedriskais stāvoklis, trešajiem panākumu mērs ir naudas daudzums bankā. Personiski man un man pazīstamiem kolēģiem uzņēmējiem panākums ir tas, cik cilvēku pasaulē lieto radīto pakalpojumu vai produktu. Un sajūta, ka tagad “GetJar” aplikācijas tika lejupielādētas pat 3 mljrd., kamēr uz Zemes dzīvo tikai 7 mljrd. cilvēku, – ir neparasta.
Varbūt mērīt panākumus atkarībā no tā, cik plaši izplatās prātā nobriedusī ideja, iemācījos, vēl studējot Viļņas Universitātē. Proti, studiju gados istabas īrei naudu pelnīju, mācīdams bērniem angļu valodu, sagatavodams viņus angļu valodas eksāmenam. Jau tad pamanīju, ka nodot zināšanas un vērot, kā skolēns pēc katras stundas prot aizvien vairāk, patiesi ir ļoti jauki. Zināšanas viņam sniedza vairāk iespēju pilnveidoties. Studiju laikā no 1995. līdz 2000. gadam sapratu, ka radīt to, kas ir noderīgs, to, kas citiem var palīdzēt sasniegt jaunus mērķus vai iespējas, ir ļoti patīkams darbs.
