phasis>Šī grāmata ir veltīta manam lieliskajam otrajam vīram Šonam. Kopā mums nekad nav garlaicīgi! Tu ne vien mani smīdini, bet arī netraucē man rakstīt. Šis veltījums attiecas arī uz maniem brīnišķīgajiem bērniem, kuri mani ik dienu iedvesmo.
PROLOGS
Nozibsnī metāls.
Ausīs nodun pērkons.
”Sākam ziņas pulksten piecos.”
Priecīgi čiepst radioaparāts, uzlikts uz priežkoka kumodes; uz tās ir neskaitāmas fotogrāfijas (atvaļinājumi, izlaidumi, kāzas), skaists zili sārts šķīvis, aiz dzimšanas dienas apsveikuma kartītes daļēji paslēpta gandrīz tukša viskija Jack Daniels pudele.
Man drausmīgi sāp galva. Un labā plaukstas locītava. Sāpes krūtīs ir tikpat biedējošas kā asinis.
Es sabrūku uz grīdas. Melno slānekļa plākšņu aukstums ir mierinošs. Un es sāku trīcēt.
Virs manis pie sienas karājas glezna: balta Itālijas māja, izraibināta ar tumši sarkanām bugenvilejām. Atmiņa no medusmēneša.
Vai laulība var beigties ar slepkavību? Pat tad, ja tā jau ir mirusi?
Šī glezna ir pēdējā, ko redzēšu, taču šobrīd es prātā no jauna izdzīvoju savu mūžu.
Tātad tas, ko saka par miršanu, ir patiesība: pagātne atgriežas, lai aizietu kopā ar tevi.
Pirmā daļa
PIRMĀ NODAĻA
2000. gada septembris
– Vai tu uztraucies? – Eds jautā.
Viņš ieber bļodiņā savas iecienītās brokastu pārslas. Rīsu kraukšķus. Parasti tās garšo arī man. (Kraukšķīgas, bez piena.) Bērnībā es nespēju vien beigt pētīt dīvainās sejiņas uz pakas, un tās vēl aizvien nav zaudējušas savu burvību, taču šodien man nemaz negribas ēst.
– Vai es uztraucos? – es atkārtoju, pie mazā spoguļa līdzās izlietnei ielikdama sev pērļu auskarus. Mūsu dzīvoklis ir mazs. Bija nepieciešami kompromisi.
Par ko, es gandrīz pajautāju. Iespējams, par šo laulības dzīves pirmo dienu. Par īstu laulības dzīvi pavisam jauna gadsimta pirmajā gadā. Uztraukusies tāpēc, ka mums būtu vajadzējis cītīgāk pameklēt jaunu dzīvokli, nevis apmesties vienā no Klepemas nelāgākajiem rajoniem. Pretējā dzīvoklī ir iemitinājies dzērājs, gan mūsu guļamistaba, gan vannas istaba ir tik mazas, ka mana vienīgā Rimmel pūderkrēma tūbiņa (ļoti gaiši brūna) un abas manas lūpu krāsas (rožu sārta un rubīnsarkana) ir ērti iekārtojušās galda piederumu atvilktnē līdzās tējkarotēm.
Vai arī par to, ka pēc Itālijā pavadītā medusmēneša man atkal jāatgriežas darbā? Mēs nedēļu nodzīvojām Eda vecmāmiņas apmaksātā Sicīlijas viesnīcā, dzērām vīnu, ēdām grilētas sardīnes un sieru no aitas piena.
Var jau būt, ka tas viss mani dara nemierīgu. Parasti mans darbs man ļoti patīk. Vēl nesen es specializējos nodarbinātības likumu jomā, palīdzēdama netaisnīgi atlaistiem ļaudīm – it īpaši sievietēm. Gādāju par neveiksminiekiem. Tāda nu reiz esmu. Gandrīz vai kļuvu par sociālo darbinieci, gluži tāpat kā tētis, bet, pateicoties skolas karjeras konsultantes apņēmībai un, teiksim tā, zināmiem notikumiem savā dzīvē, te nu es esmu. Divdesmit piecus gadus veca juriste, kura nesen nolikusi advokatūras eksāmenu un strādā par minimālo algu. Es pūlos aizmugurē aizdabūt ciet savu tumši zilo svārku pogu. Advokātu birojā košas krāsas apģērbos staigā vienīgi sekretāres. Tas var radīt nepareizu priekšstatu – vismaz tā man tika paziņots, kad sāku strādāt. Jurisprudence ir lieliska nodarbošanās, tomēr dažos gadījumos šī joma šķiet smieklīgi vecmodīga.
– Mēs tevi pārceļam uz krimināllietu nodaļu, – mans priekšnieks paziņoja, pasniegdams šo jaunumu kāzu dāvanas vietā. – Mēs domājam, ka tev šī joma lieliski padosies.
Un tā nu pirmajā dienā pēc atgriešanās no medusmēneša es gatavojos doties uz cietumu, lai tiktos ar vīrieti, kurš tiek apsūdzēts slepkavībā. Vēl nekad neesmu bijusi nevienā cietumā. Nekad neesmu gribējusi tur ieiet. Tā ir nezināma pasaule, domāta vienīgi ļaundariem. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nekavējoties steidzas atpakaļ uz avīžu kiosku, ja, pērkot ikmēneša Cosmo numuru, man izdod pārāk daudz sīknaudas.
Eds kaut ko švīkā. Nedaudz piešķiebis galvu uz kreiso pusi, viņš skicē bloknotā, kas nolikts blakus brokastu pārslu bļodiņai. Mans vīrs vienmēr kaut ko zīmē. Tā bija viena no pirmajām īpašībām, kas mani viņā piesaistīja.
– Reklāmas nozarē, – viņš atteica, bēdīgi paraustīdams plecus, kad es pavaicāju, kur viņš strādā. – Radošajā jomā. Bet kādu dienu es kļūšu par īstu mākslinieku. Tas ir tikai pagaidām, lai varētu nomaksāt rēķinus.
Man patika šis apgalvojums. Vīrietis, kurš zināja, ko grib darīt. Tomēr savā ziņā biju kļūdījusies. Brīžos, kad Eds zīmē vai glezno, viņš sev apkārt neredz itin neko. Patlaban viņš vairs neatceras, ka vispār ir man kaut ko jautājis, taču pēkšņi man šķiet svarīgi viņam atbildēt.
– Vai es uztraucos? Nē, es neuztraucos.
Eds pamāj, tomēr es īsti neesmu pārliecināta, vai viņš patiešām ir dzirdējis, ko saku. Kad vīrs aizraujas, vairs nekas cits viņam nešķiet svarīgs. Pat mani meli ne.
Saņemdama viņa kreiso roku, to, kurā mirdz zelta laulības gredzens, es sev vaicāju: kāpēc es godīgi nepasaku viņam, kā šobrīd jūtos? Kāpēc neatzīstos, ka man ir nelabi un gribas uz tualeti, kaut gan tikai nupat esmu tur bijusi? Vai tāpēc, ka vēlos izlikties, ka tālu prom no visiem pavadītā nedēļa vēl aizvien pastāv tagadnē un nav pārvērtusies mūsu pārvestajos suvenīros, tādos kā skaistais, zili sārtais šķīvis, kuru Eds šobrīd cītīgi skicē?
Vai arī tāpēc, ka cenšos izlikties, ka man nemaz nav briesmīgi bail no tā, kas mani šorīt sagaida? Pār muguru pārskrien drebuļi. Es uzsmidzinu uz abām plaukstu locītavām beznodokļu veikalā pirktās Chanel No. 5 smaržas. (Dāvana no Eda par kārtējo kāzās uzdāvināto čeku.) Pirms mēneša kāds advokāts no mūsu konkurentu biroja devās apmeklēt savu klientu Ventsvortā un tika sadurts abās plaušās. Tā gadās.
– Pasteidzies! – es saku. No satraukuma mana ierasti možā balss ir kļuvusi asa. – Mēs abi nokavēsimies.
Eds negribīgi pieceļas no sagrabējušā krēsla, kuru mums ir atstājis dzīvokļa iepriekšējais īpašnieks. Mans jaunais vīrs ir gara auguma cilvēks. Viņš ir izstīdzējis un staigājot soļo gandrīz vainīgi, it kā patiesībā labāk vēlētos atrasties kaut kur citur. Cik var noprast, tad bērnībā viņa mati bijuši tikpat zeltaini kā šobrīd man. (”Tiklīdz tevi ieraudzījām, mēs uzreiz sapratām, ka tu būsi Lilija,” mana māte vienmēr mēdz apgalvot.) Nu tie ir smilšu krāsā. Un Eda resnie pirksti nemaz neliecina, ka viņš ilgojas kļūt par mākslinieku.
Katram ir vajadzīgs kāds sapnis. Lilijām ir jābūt skaistām un graciozām. Pateicoties saviem dabiski gaišajiem matiem un tam, ko mana nelaiķa vecmāmiņa laipni dēvēja par ”elegantu gulbja kaklu”, augšgalā es izskatos gluži labi, taču atliek vienīgi paraudzīties zemāk, lai ieraudzītu nevis slaidu kātu, bet gan kopš pusaudzes gadiem aizkavējušos tuklumu. Lai ko es arī darītu, man nekādi neizdodas tikt vaļā no sešpadsmitā apģērba izmēra – un arī tikai tad, ja paveicas. Zinu, ka man nevajadzētu par to raizēties. Eds apgalvo, ka
