pa piebraucamo ceļu, atņemot man pēdējo saikni ar ārpasauli. Tikai tad, kad jau esmu sākusi soļot mājas virzienā, es saprotu, ka esmu aizmirsusi palūgt viņam kvīti par braucienu. Ja reiz es nevaru kaut ko tādu izdarīt pareizi, uz ko gan var cerēt Džo Tomass?
Un, daudz svarīgāk, vai viņš to ir pelnījis?
– Cukurs? Līmlente? Kartupeļu čipsi? Asi priekšmeti? – noskalda vīrietis aiz stikla sienas.
Pirmajā mirklī man šķiet, ka neesmu sadzirdējusi pareizi. Vēl aizvien nespēju atgūties pēc sava neparastā brauciena. Biju devusies uz skaisto māju, atvieglota, ka cietums galu galā nemaz nav tik biedējošs, bet, kad tur nokļuvu, kāds man lika iet atpakaļ pāri pagalmam, garām moduļu mājām, līdz pirmīt nepamanītai augstai sienai, kuras virspusē saritināta dzeloņstieple. Sirdij dobji pukstot, gāju gar sienu, kamēr nonācu pie nelielām durvīm. Zvanīt, bija norādīts uz plāksnītes pie sienas.
Paklausīju, sākdama elpot straujāk. Durvis automātiski atvērās, un es iekļuvu nelielā telpā, kas ļoti līdzinājās mazas iekšzemes lidostas uzgaidāmajai telpai. Viena tās mala bija atdalīta ar stikla paneli, pie kura es patlaban stāvu.
– Cukurs, līmlente, kartupeļu čipsi, asi priekšmeti? – vīrietis atkārto. Tad viņš paskatās uz manu portfeli. – Ja jūs to visu izņemsiet, kamēr neesat pārmeklēta, mēs varēsim ietaupīt laiku.
– Man nekā tāda nav… bet kāpēc ir svarīgi, lai man nebūtu pirmo triju lietu?
Manī ieurbjas viņa mazās, apaļās acis.
– No cukura viņi taisa dzeramo, bet ar līmlenti var jums aizlīmēt muti. Un kartupeļu čipsus var izmantot, lai viņus piekukuļotu vai iepatiktos vīriešiem. Ticiet man, tā jau ir gadījies. Vai tagad jūtaties apmierināta?
Vīrietis nepārprotami tā jūtas. Es pazīstu šādus cilvēkus. Viņi līdzinās manam priekšniekam. Viņi ir no tiem, kuriem sagādā baudu likt citiem justies neveikli. Viņam tas ir izdevies, tomēr kāds līdz šim nenojausts spēks manī modina apņēmību saglabāt mieru.
– Ja ar vārdu ”viņi” jūs apzīmējat ieslodzītos, tad diemžēl viņiem šoreiz nav paveicies, – es atcērtu. – Nekā no jūsu uzskaitītā man nav.
Viņš nomurmina kaut ko tādu, kas izklausās pēc ”sasodītie žēlsirdīgie advokāti”, un nospiež zvana pogu. Atveras kādas durvis, pa kurām iznāk apsardzes darbiniece.
– Paceliet rokas! – viņa pavēl.
Kārtējo reizi atceros lidostu, tikai šoreiz nekas nenopīkst. Domās uz īsu brīdi atminos Romu, kur mana sudraba aproce – Eda kāzu dāvana – iedarbināja trauksmes signālu.
– Lūdzu, atveriet portfeli.
Es paklausu. Tajā ir dokumentu žūksnis, mana kosmētikas somiņa un ledeņu paciņa.
Sieviete paķer kosmētikas somiņu un konfektes gluži kā tādas trofejas.
– Diemžēl tās mums nāksies konfiscēt, kamēr atkal nebūsiet iznākusi ārā. Un lietussargu arī.
– Lietussargu?
– To var izmantot kā ieroci. – Viņa runā strupi, tomēr balsī var saklausīt laipnību, kuras tik ļoti pietrūka vīram aiz stikla sienas. – Šurp, lūdzu.
Viņa ieved mani pa kārtējām durvīm, un es pārsteigta ieraugu visai jauku iekšpagalma dārzu. Vīri Robina Huda cienīgās zaļās treniņbiksēs un pieskaņotās jakās stāda puķes. Mana māte Devonā dara to pašu; iepriekšējā vakarā viņa man to pastāstīja pa telefonu. Pēkšņi man ienāk prātā: visā pasaulē dažādi cilvēki dara vienu un to pašu, tomēr apvienots darbs vēl nenozīmē, ka viņiem ir kaut kas kopīgs.
Viens no vīriem ātri paskatās uz ādas siksnu ap apsardzes vidukli. Pie tās ir piestiprināts atslēgu saišķis un sudrabaina svilpe. Kāds no tās būtu labums, ja šie vīri mestos mums virsū?
Mēs šķērsojam laukumu un nonākam pie vēl vienas ēkas. Mana pavadone paņem atslēgas, izvēlas vienu no tām un atslēdz durvis. Mēs ieejam kārtējā vestibilā. Mums priekšā ir vēl divas durvis. Dubultas durvis un dubultas restes, starp kurām ir aptuveni sprīdis. Viņa tās atslēdz un, kad esam izgājušas cauri, atkal aizslēdz.
– Uzmanīgi, neiespiediet pirkstus.
– Vai jums kādreiz uznāk šaubas, vai esat visu izdarījusi kā nākas? – es noprasu.
Viņa ieurbjas manī ar skatienu.
– Nē.
– Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem vienmēr jāatgriežas, lai vēlreiz pārbaudītu, vai viņu mājas durvis ir aizslēgtas, – es saku. Īsti nezinu, kāpēc. Varbūt man šķiet, ka šajā dīvainajā pasaulē, kurā esmu nonākusi, ir pienācis laiks nedaudz pajokot.
– Te visu laiku jābūt uzmanīgai, – viņa nosodoši attrauc. – Nāciet šurp.
Mums priekšā aizstiepjas gaitenis. Abās pusēs ir durvis ar uzrakstiem ”A spārns”, ”B spārns”, ”C spārns”.
Uz mūsu pusi nāk bariņš vīriešu oranžos sporta tērpos. Viens no viņiem, plikpauris ar spīdīgu galvvidu, pamāj apsardzei.
– Labrīt, jaunkundz.
Tad viņš sāk pētīt mani. Pārējie dara tāpat. Es nosarkstu. Karsti. Koši.
Nogaidu, kamēr viņi būs pagājuši garām.
– Vai tad viņi drīkst tā klaiņot apkārt?
– Tikai brīvās plūsmas laikā.
– Ko tas nozīmē?
– Tad, kad viņi iziet no sava spārna, lai dotos uz sporta zāli, kapelu vai mācību telpu. Tādā gadījumā nav nepieciešama tik liela pārraudzība kā tad, ja apsargi pavada katru ieslodzīto atsevišķi.
Man gribas pavaicāt, kas tā varētu būt par situāciju, taču tā vietā es izdzirdu sevi jautājam kaut ko citu. Daļēji uztraukuma dēļ.
– Vai viņi var izvēlēties kādas noteiktas krāsas apģērbu? Piemēram, to koši oranžo?
– Katrā spārnā tiek izmantota sava krāsa. Un neuzdodiet viņiem tādus jautājumus, citādi viņi nodomās, ka jūs par viņiem interesējaties. Daži no viņiem ir bīstami gudri. Ja neuzmanīsieties, viņi mēģinās panākt, lai jūs sākat izturēties tā, kā viņiem nepieciešams. Centīsies iedraudzēties ar jums, lai jūs nosvērtos viņu pusē vai zaudētu modrību. Nepagūsiet ne atjēgties, kad viņi jau sāks no jums izvilināt informāciju vai piespiedīs darīt kaut ko tādu, ko nevajadzētu.
Cik smieklīgi! Kāds idiots gan varētu uzķerties uz tāda āķa?
Mēs apstājamies. D spārns. Vēl vienas dubultas durvis un restes. Izeju tām cauri, un apsardze visu aizslēdz. Mums priekšā aizstiepjas plata eja. Tās abās pusēs ir kameras. Trīs vīrieši kaut ko gaida, it kā slaistītos pa ielu.
