Čārlijs pačukstēja. Gan es kaut ko izdomāšu.
Viņam nudien bija jāpasteidzas!
– Vai tu zini kodu? – sandaļu sieviete apvaicājās, kad abas bija apstājušās pie ieejas durvīm. Protams. Durvis atsprāga vaļā. Bet, kad viņas pieklauvēja pie septītā dzīvokļa durvīm, tās neviens neatvēra. Tieši tā, kā Karla bija paredzējusi.
– Varbūt mana māte ir aizgājusi pēc piena, – viņa izmisīgi ieminējās. – Mēs varam ieiet iekšā un pagaidīt, kamēr viņa atgriezīsies.
Ja mamma vēl nebija pārnākusi no darba, Karla tā darīja vienmēr. Viņa pārģērbās, nedaudz uzkopa māju (jo mammai no rītiem vienmēr bija jāsteidzas) un sāka gatavot vakariņām risoto vai kādu makaronu ēdienu. Reiz, pamatīgi nogarlaikojusies, viņa bija paskatījusies zem mammas gultas, kur mamma glabāja savas īpašās lietas. Tur Karla bija atradusi aploksni ar fotogrāfijām. Tajās visās bija redzams viens un tas pats jaunais vīrietis ar dīvaini slīpi uzliktu cepuri un pašpārliecinātu smaidu. Karla noprata, ka būs labāk, ja viņa noliks fotogrāfijas atpakaļ vietā un nevienam neko neteiks. Un tomēr laiku pa laikam, kad mammas nebija mājās, viņa no jauna paņēma fotogrāfijas, lai tās vēlreiz aplūkotu. Toties tagad, paņēmusi krēslu, kas bija nolikts gaiteņa galā, Karla ieraudzīja, ka atslēga no ierastās vietas uz durvju augšējās aplodas bija kaut kur nozudusi. Septītais dzīvoklis. Kad viņas bija te apmetušās, mamma bija teikusi, ka tas ir veiksmes skaitlis. Atlika vienīgi sagaidīt, kad veiksme būs klāt.
Žēl, ka viņai nebija atslēgas no pagalma puses durvīm, kas atradās līdzās atkritumu kastēm aiz mājas. Šī rezerves atslēga bija domāta Lerijam, lai viņš varētu ienākt, kad vien vēlas, un nedaudz atpūsties kopā ar mammu. Karlas māte mēdza jokot, ka tā esot viņa privātā pirmā stāva ieeja!
– Es nevaru tevi te atstāt. – Sandaļu sievietes balss kļuva gaudulīga, it kā Karla būtu pie visa vainīga. – Mums vajadzēs iet atpakaļ.
Nē. Lūdzu, nē. Viņai bija bail no Kevina. Citiem bērniem arī. Čārlij, dari kaut ko!
Un tad Karla izdzirdēja, kā viņiem tuvojas ne ar ko nesajaucami, smagi soļi.
PIEKTĀ NODAĻA
apelācija
apelēt
appelēt
Džo Tomass sēž man priekšā un raksta uz papīra lapas. Es atglaužu matus, kas parasti ir aizlikti man aiz ausīm, cenšos izlikties nemanām kāpostu smaku, kas ieplūst no gaiteņa, un vēlreiz paskatos uz šiem trim vārdiem uz galda starp Džo Tomasu un mani. Valdzinošais vīrietis, ar kuru iepazinos pirms stundas, ir pagaisis. Šis cilvēks nav bildis gandrīz ne vārda. Nu viņš noliek pildspalvu, it kā gaidītu, ka es sākšu runāt. Viņš ir apņēmies panākt, lai es spēlēju saskaņā ar viņa noteikumiem.
Jebkuram citam tas varētu likties biedējoši, taču man labi noder bērnības pieredze. Kad Daniels vēl bija dzīvs (man vēl aizvien ir jāpiespiežas, lai izrunātu šos vārdus), viņš mēdza rakstīt vārdus un frāzes visdažādākajos veidos. Otrādi. No otra gala. Nepareizā secībā.
Mana māte teica, ka viņš nespējot novaldīties, taču es zināju, ka viņš spēj gan. Kad mēs palikām divi vien, mans brālis rakstīja normāli. Tā ir spēle, sacīja viņa draiski mirdzošās acis. Pievienojies man! Mēs pret viņiem!
Šobrīd man ir aizdomas, ka Džo Tomass ar mani rotaļājas. Negaidot mani pārņem reibinoša spēka apziņa. Viņš nav izvēlējies īsto. Es zinu visus viņa trikus.
– Apelācija, – es saku strupi un skaidri. – To var iztulkot dažādi, vai ne?
Džo Tomass sāk klaudzināt papēžus. Tap, tap. Tap, tap.
– Pilnīgi pareizi. Bet ne jau visi tā domā.
Viņš aprauti iesmejas. Sausi. It kā tie, kuri tā nedomātu, dzīvē būtu palaiduši garām kaut ko svarīgu.
Interesanti, kurš ir pielicis pie sienas to purpursarkano plakātu par cerību? Varbūt kāds labu gribošs cietuma darbinieks? Vai arī kāds uzmācīgi labvēlīgs cietuma apmeklētājs?
Es pamazām sāku aptvert, ka cietumā var sastapt visdažādākos ļaudis.
Piemēram, tādus kā mans klients.
Arī man pašai noderētu kāda drusciņa cerības. Uzmetu skatienu saviem dokumentiem.
– Parunāsim par kaut ko citu. Ziņojumā teikts, ka no verdošā vannas ūdens jūsu draudzenei ir nolobījusies āda.
Džo Tomasa seja joprojām ir nekustīga. Ko gan es biju cerējusi ieraudzīt? Viņš noteikti jau ir pieradis gan pie apsūdzībām, gan pie pārmetumiem. Tieši tāda ir šī konkrētā cietuma iezīme. To varētu dēvēt arī par diskusiju. Psihologi runā ar cietumniekiem par to, kāpēc viņi izdarījuši noziegumus. Ieslodzītie tiek sadalīti grupās un apspriež to pašu. Izvarotājs grib zināt, kāpēc kāds cits pārgriezis mātei rīkli. Otrs izprašņā pirmo par to, kāpēc viņš piedalījies trīspadsmitgadīgas meitenes grupveida izvarošanā.
Mans priekšnieks to visu stāstīja ar lielu prieku. Gandrīz vai tā, it kā vēlētos mani iebiedēt. Un tomēr es tagad atrodos šeit, cietumā, un jūtu, kā mani pamazām pārņem nelūgta ziņkāre. Kāpēc Džo Tomass ir nogalinājis savu draudzeni vannā ar verdošu ūdeni?
Ja vien tas patiešām ir noticis.
– Pārrunāsim apsūdzības argumentus no jūsu tiesas prāvas, – es saku.
Viņa seja ir tik vienaldzīga, it kā mēs grasītos pārskatīt iepirkumu sarakstu.
Uzmetu skatienu savām piezīmēm. Vairāk gan tāpēc, lai izvairītos no vīrieša drūmā skatiena, nevis tādēļ, lai kaut ko atsvaidzinātu prātā. Labam juristam ir vajadzīga fotogrāfiskā atmiņa; es spēju atcerēties katru sīkumu. Gadās brīži, kad es to nožēloju, taču tagad tas ir būtiski svarīgi.
– Jūs sākāt dzīvot kopā ar Sāru dažus mēnešus pēc tam, kad iepazināties ar viņu vietējā krodziņā. Viņas draugi tiesā apgalvoja, ka jums attiecībās esot gājis kā pa kalniem. Abi viņas vecāki liecināja, ka viņa esot stāstījusi par jūsu valdonīgumu un viņiem esot bijis bail, ka jūs varētu nodarīt viņai pāri. Policijas ziņojumā ir apstiprināts, ka Sāra par jums ir uzrakstījusi iesniegumu pēc tam, kad jūs viņu nogrūdāt pa pagalma puses kāpnēm un salauzāt viņai labo plaukstas locītavu. Vēlāk viņa šo iesniegumu atsauca.
Džo Tomass aši pamāj.
– Tieši tā. Viņa nokrita, jo bija dzērusi, kaut gan bija apsolījusi, ka vairs to nedarīs. Sākumā Sāra visu vainu uzvēla man, jo negribēja, lai viņas ģimene uzzinātu, ka viņa atsākusi dzert. – Viņš parausta plecus. – Dzērāji mēdz būt briesmīgi meļi.
It kā es to nezinātu.
– Bet arī jūsu iepriekšējā draudzene apgalvoja, ka jūs esot viņu vajājis.
Viņš
