pie Tomasa kunga, – mana pavadone paziņo, uzsvērdama pēdējo vārdu. Tas izklausās sarkastiski.
– Parakstieties šeit, lūdzu! – pavēl viens no darbiniekiem. Viņa skatiens aizslīd no mana portfeļa līdz krūtīm un atkal atpakaļ. Pamanu, ka viņam priekšā ir dzeltenās preses izdevums ar trūcīgi ģērbtas modeles fotogrāfiju. Tad viņš uzmet acis pulkstenim. – Jūs esat nokavējusies par piecām minūtēm.
Tā nav mana vaina, gribas iebilst, jūsu apsardze mani aizkavēja. Tomēr kaut kas liek turēt mēli aiz zobiem. Lai pataupītu spēkus svarīgākām lietām.
– Dzirdēju, ka Tomass pārsūdzējis savu lietu, – otrs darbinieks saka. – Daži nu gan nekad nepadodas, vai ne?
Aiz mums kāds pieklājīgi ieklepojas. Pie kabineta durvīm stāv stalts, tumšmatains gara auguma vīrietis ar īsu, kārtīgi apgrieztu bārdu – viens no tiem, kas gaidīja gaitenī. Viņš neblenž uz mani. Viņš viegli smaida. Viņš sniedz man roku un cieši saspiež manus pirkstu kauliņus. Es sev atgādinu, ka viņš ir profesionāls viltnieks. Un tomēr šis cilvēks neizskatās pēc klasiska cietumnieka. Vismaz ne tā, kā esmu iztēlojusies. Atšķirībā no cietuma darbinieka, kuram uz rokas ir zili sarkanas pūķa galvas zīmējums, viņam nav neviena redzama tetovējuma. Manam jaunajam klientam ir pulkstenis, kas izskatās dārgs, un nospodrinātas, brūnas kurpes. Tās izceļas starp pārējo ieslodzīto sporta apaviem un nesaderas ar viņa zaļo cietuma ietērpu. Man rodas sajūta, ka viņš ir vairāk radis valkāt žaketi un kaklasaiti. Tik tiešām, es pamanu, ka no obligātā kokvilnas džempera spraucas kārtīgi izgludināta, balta krekla apkaklīte. Viņa īsie mati ir glīti apgriezti, atklājot augstu pieri un tumšas uzacis. Viņa skatiens liecina, ka viņš ir piesardzīgs, cerību pilns un nedaudz satraukts. Kad viņš ierunājas, balss skan dobji. Viņš runā pārliecināti, taču ar akcentu, kas nav ne skarbs, ne izsmalcināts. Viņš varētu būt mans kaimiņš, vēl viens advokāts vai vietējā delikatešu veikaliņa īpašnieks.
– Es esmu Džo Tomass, – viņš saka, atlaizdams manu roku. – Paldies, ka atnācāt.
– Lilija Makdonalda, – es atbildu. Priekšnieks ir piekodinājis, lai nosaucu gan vārdu, gan uzvārdu. (”Kaut gan tev ir jāuzvedas atturīgi,” viņš sacīja, ”tu nedrīksti izrādīt pārākumu. Tas ir ļoti smalks līdzsvars, kas jāievēro gan advokātam, gan klientam.”)
Redzu, ka Džo Tomasa sejā parādās klusa apbrīna. Es vēlreiz nosarkstu, kaut gan nu jau vairāk no mulsuma, nevis no bailēm. Tajos retajos gadījumos, kad esmu izpelnījusies uzmanību, es nekad neesmu zinājusi, kā reaģēt. It īpaši tagad, kad tas ir tik acīmredzami nepiedienīgi. Man tā arī nav izdevies atbrīvoties no ņirdzīgās balss prātā, kas mani kaitina jau kopš skolas gadiem. Resnā Lilija. Milzene. Muca. Ņemot vērā to visu, es joprojām nespēju noticēt, ka man pirkstā ir laulības gredzens. Pēkšņi atmiņā ataust aina: Eds gultā mūsu medusmēnesī Itālijā. Caur glāsmaini baltajiem slēģiem ieplūst silti saules stari. Mans jaunais vīrs atver muti, lai kaut ko sacītu, un tad aizgriežas prom no manis…
– Nāciet man līdzi, – viens no apsargiem noskalda, un es atkal atgūstos.
Kopā ar Džo Tomasu aizsoļoju pa gaiteni. Garām vīriešiem, kuri vērīgi noskatās. Garām tam, kurš tīra zelta zivtiņu akvāriju ar rūpību, kas citos apstākļos varētu likties aizkustinoša. Uz telpu, pie kuras durvīm ir uzraksts ”Apmeklētājiem”. Tā ir maza. Pa aizrestoto logu var redzēt betonētu pagalmu. Telpā viss ir pelēks: galds, metāla krēsli tam abās pusēs, sienas. Ir tikai viens izņēmums: plakāts, kurā attēlota varavīksne. Zem tās ar lieliem, purpursarkaniem burtiem uzrakstīts vārds ”cerība”.
– Es būšu tepat aiz durvīm, – apsargs paziņo. – Vai neiebilstat?
Katrā viņa vārdā ir manāma nepatika. Šķiet, tā ir vērsta pret mums abiem.
– Cietuma darbiniekiem nepatīk advokāti, – priekšnieks mani bija brīdinājis. – Viņi domā, ka mēs jaucamies tur, kur nevajag. Tu jau saproti – mēs cenšamies izpestīt ieslodzītos pēc tam, kad policijai un prokuratūrai ir nācies liet asinis, sviedrus un asaras, lai viņus vispār dabūtu aiz restēm.
Jā, tas izklausās saprotami.
Džo Tomass jautājoši uzlūko mani. Es saņemu drosmi un arī paskatos uz viņu. Kaut arī esmu gara auguma, viņš ir garāks par mani.
– Sarunas parasti notiek cietuma darbinieku uzraudzībā, tomēr nav teikts, ka viņiem tās jānoklausās, – mans priekšnieks bija piebildis. – Ja telpā nav neviena cietuma darbinieka, ieslodzītie mēdz runāt atklātāk. Katrā cietumā tas ir citādi. Ir vietas, kur šādas iespējas nemaz nav.
Šajā cietumā ir.
Jā, es iebilstu, man gribas teikt, lūdzu, palieciet tepat kopā ar mani.
– Ļoti labi, paldies.
Tā nav mana balss. Te runā kāda drosmīgāka, vairāk piedzīvojusi sieviete.
Izskatās, ka cietuma darbinieks grasās paraustīt plecus, kaut gan patiesībā viņš to nemaz nedara.
– Kad būsiet beigusi, pieklauvējiet pie durvīm.
Tad viņš mūs atstāj.
Divatā.
CETURTĀ NODAĻA
Laiks vilkās lēni. Karla nodomāja: kopš rīta, kad viņa bija redzējusi, kā zeltmatainā, resnā sieviete uz viņu skatās, bija pagājis tik ilgs laiks. Vēders no izsalkuma ierūcās. Drīz taču noteikti bija jābūt pusdienlaikam, vai ne?
Viņa nomākti skatījās uz klases pulksteni. Lielais rādītājs bija uz desmitiem, bet mazais – uz divpadsmitiem. Vai tas nozīmēja, ka tagad bija desmit minūtes pāri divpadsmitiem vai divpadsmit minūtes pāri desmitiem? Vai arī pulkstenis rādīja kaut ko pavisam citu? Mamma vienmēr mēdza sacīt: ”Šajā zemē viss ir citādi.”
Karlas skatiens slīdēja pār citiem soliem. Uz katra no tiem atradās zaļš kāpurs, piebāzts ar zīmuļiem, flomāsteriem un pildspalvām ar īstu tinti. Viņa no visas sirds ienīda savu lēto plastmasas penāli ar rāvējslēdzēju, kas vienmēr ieķērās. Tajā bija tikai lodīšu pildspalva, jo mamma neko vairāk nevarēja atļauties. Nebija jābrīnās, ka neviens negribēja ar Karlu draudzēties.
– Karla! – Viņa satrūkās, izdzirdējusi skolotājas balsi. – Varbūt tu vari mums to pateikt! – Skolotāja norādīja uz vārdu, kas bija uzrakstīts uz tāfeles. – Kā tu domā, ko tas nozīmē?
P-U-N-K-T-U-Ā-L-S? Tādu vārdu viņa vēl nekad nebija redzējusi, kaut gan katru vakaru sēdēja gultā un lasīja ”Vārdnīcu bērniem”. Viņa jau bija tikusi līdz burtam C. Cepure. Cinis. Ciparnīca. Karlai zem spilvena bija palikta burtnīca, kurā viņa bija rūpīgi ierakstījusi, ko nozīmēja katrs vārds: tam līdzās uzzīmējusi nelielu attēlu, lai šo nozīmi neaizmirstu.
Cepure – tas bija viegls vārds. Ciparnīca – tas bija jau grūtāk.
– Karla! – Skolotājs balss ieskanējās asāk. – Vai tu atkal esi aizsapņojusies?
Apkārt
