sēdēja otrajā solā. Viņa bija tur apsēdusies, lai varētu visu labāk iemācīties. Tie, kuri sēdēja pašā aizmugurē, nemitīgi traucēja stundas un tomēr vienmēr tika cauri sveikā. – Izlasi šo vārdu pa burtiem, Karla. Kāds ir pirmais burts?
– P. – To viņa zināja. Tad U. Un tad…
– Runā taču, Karla.
– Punkūka, – viņa skaļi atbildēja.
Spiedzieni un smiekli klasē kļuva apdullinoši skaļi.
– Mājās es esmu tikusi tikai līdz burtam C, – viņa mēģināja iebilst. Veltīgi. Viņas balsi apslāpēja ne vien zobgalības, bet arī skaļais zvans. Visapkārt tūlīt sacēlās jezga. Tika novāktas grāmatas un šļūkātas kājas. Skolotāja kaut ko runāja par jauniem noteikumiem pusdienu pārtraukuma rotaļu laikā.
Pusdienlaiks? Tātad pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri divpadsmitiem, nevis divpadsmit minūtes pāri desmitiem! Karla ieelpoja mieru. Klase bija palikusi tukša.
Puika ar burkānu krāsas matiem uz sola bija atstājis savu zaļo kāpuru. Tas viņai pamirkšķināja. Čārlijs, kāpurs sacīja, mani sauc Čārlijs.
Gandrīz neuzdrošinādamās elpot, Karla uz pirkstgaliem pielavījās pie sola un noglāstīja kāpura vilnu. Tad lēni (bailīgi lēni) aizbāza Čārliju aiz blūzes. Mamma bija teikusi, ka viņa ir ”gandrīz gatava” savam pirmajam krūšturim. Pagaidām viņai vajadzēja iztikt ar krekliņu. Tomēr aiz tā varēja kaut ko noslēpt. Arī mamma bieži vien slēpa papīra naudu ”ārkārtas gadījumiem”.
– Tagad tu piederi man, – Karla nočukstēja, pārvilkdama jaku pāri krekliņam. – Viņš tevi nav pelnījis.
– Ko tu te dari? – Pa durvīm pabāza galvu kāda skolotāja. – Tev vajadzētu būt skolas ēdnīcā. Tūlīt pat ej turp.
Karla izvēlējās vietu tālāk prom no pārējiem bērniem, apzinādamās, ka viņai azotē ir ieritinājies Čārlijs. Izlikdamās nedzirdam ierastās ļaunās piezīmes (”Vai tad tu neesi paņēmusi līdzi pati savus spageti, Karla?”), meitene nesteidzīgi izēda bļodiņu ar cietu gaļu. Beidzot, kad pienāca laiks doties uz rotaļu laukumu, viņa aizgāja uz pašu tālāko galu, apsēdās uz asfalta un mēģināja izlikties neredzama.
Parasti viņa jutās bēdīga un atstumta. Nu vairs ne. Tagad viņai bija pašai savs zaļais kāpurs, kura pieskāriens šķita tik silts un mierinošs.
– Mēs rūpēsimies viens par otru, – Karla čukstus sacīja.
Bet kas notiks, kad viņi uzzinās, ka tu esi mani paņēmusi, Čārlijs atčukstēja.
– Gan es kaut ko izdomāšu.
Au!
Trieciens pa galvu bija tik spējš, Karla gandrīz nepaguva pamanīt lidojošo futbola bumbu. Viņai noreiba galva.
Šķita, ka labā acs vispār bija izkritusi no pieres.
– Kas tev notika? Karla, vai ar tevi viss kārtībā? – No tāluma atskanēja skolotājas balss. Karla neskaidri ieraudzīja, kā cita skolotāja rāj puiku ar burkānu krāsas matiem. To, kuram patiesībā piederēja kāpurs Čārlijs.
– Kevin! Tev šorīt taču tika skaidri pateikti jaunie noteikumi. Šajā rotaļu laukuma daļā nedrīkst spēlēt bumbu. Paskaties, ko tu esi izdarījis!
Šis ir izdevīgs brīdis, Čārlijs nošņāca. Pasaki viņai, ka tev jāiet mājās, un tad mēs varēsim aizbēgt, pirms vēl kāds būs pamanījis, ka esmu pazudis.
Karla grīļodamās piecēlās, cenzdamās nekustēties strauji, lai viņas jaunais draugs nenokristu zemē. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, lai apslēptu Čārliju, viņa izmocīja smaidu. Vienu no tiem drosmīgajiem smaidiem, ko bija apguvusi spoguļa priekšā. Šo triku viņa bija iemācījusies no mammas. Ik vakaru, gaidot vīrieti ar spīdīgo automašīnu, viņas mamma pie tualetes galdiņa spoguļa izmēģināja dažādas sejas izteiksmes. Ja viņš ieradās laikā, viņa laimīgi smaidīja. Ja viņš nokavējās, viņa smaidīja nedaudz skumji. Vaicājot, vai viņš negrib vēl vienu glāzi, viņa nedaudz pavērsa augšup degunu. Un, kad mamma lika Karlai iet gulēt, lai pati varētu kopā ar Leriju netraucēti paklausīties mūziku, viņas smaids nemaz īsti netika līdz acīm.
Tagad Karla savilka seju nedaudz skumjajā smaidā.
– Man sāp acs. Es gribētu iet mājās.
Skolotāja sarauca pieri un veda viņu uz skolotāju istabu. – Mums būs jāpiezvana tavai mammai, lai pārliecinātos, vai viņa ir mājās.
Palīgā! Par to Karla nebija iedomājusies.
– Mūsu telefons nestrādā, jo mēs neesam samaksājušas rēķinu. Bet mamma ir mājās.
– Vai tu labi zini?
Pirmā daļa bija patiesība. Mamma gribēja to pateikt Lerijam, kad viņš nākamreiz atnāks. Tad viņš samaksās, lai telefons atkal darbotos. Bet otrā daļa bija meli. Mammas nebija mājās. Viņa noteikti bija darbā.
Tomēr Karlai kaut kā vajadzēja nokļūt mājās, kamēr kāds nebija atklājis, ka aiz viņas skolas blūzes ir aizbāzts Čārlijs.
– Te ir telefona numurs darbā, – skolotāja paziņoja, atvērdama kādu mapi. – Katram gadījumam pamēģināsim piezvanīt.
Nu būs nepatikšanas. Karla drebēdama klausījās sarunā. – Skaidrs. – Skolotāja nolika klausuli. Tad viņa pagriezās pret Karlu un nopūtās. – Izskatās, ka tavai mātei šodien ir brīvdiena. Vai tu zini, kur viņa ir?
– Es jau jums teicu. Viņa ir mājās! – Šie meli ieslīdēja viņai mutē tik viegli, it kā tos tur kāds būtu ielicis. – Es varu aiziet uz mājām arī viena pati, – Karla piebilda, ar veselo aci cieši skatīdamās uz skolotāju. – Tas nav tālu.
– Diemžēl tā darīt nedrīkst. Vai ir vēl kāds, kuram mēs varam piezvanīt? Varbūt kāds kaimiņš var pasaukt tavu māti?
Karla pavirši iedomājās par zeltaino dāmu un viņas vīru. Bet ne viņa, ne mamma nekad nebija ar šiem cilvēkiem runājusi. ”Mums jāturas tālāk no citiem.” Mamma vienmēr tā teica. Lerijs tā vēlējās. Viņš negribēja dalīties.
– Jā, – Karla izmisusi atteica. – Manas mātes draugs Lerijs.
– Vai tev ir viņa telefona numurs?
Karla papurināja galvu.
– Skolotāj! Skolotāj! – Pie durvīm pieklauvēja kāds bērns no Karlas klases. – Kevins nupat iesita vēl kādam!
Skolotāja novaidējās.
– Es jau nāku.
Ejot ārā no kabineta, viņas sastapa skolotājas palīdzi. Sieviete te strādāja nesen un vienmēr nēsāja sandales, arī tad, ja lija lietus.
– Sandra,
