Par autori
Erikai Džeimsai piemīt neremdināma kāre iedziļināties citu cilvēku likteņos, viņa bieži uzsāk sarunas ar svešiniekiem, mēģinot uzzināt kaut ko noderīgu saviem daiļdarbiem. Sacerot romānus, viņa izmanto autentiskus raksturus, savukārt viņas abi jau pieaugušie dēli teic, ka nespējot aizmirst bērnībā piedzīvotos neveiklos brīžus par šo mātes vājību.
Erika Džeimsa ir sacerējusi četrpadsmit romānus – dižpārdokļus, tostarp Gardens of Delight, kas ieguva gada labākā romantiskās literatūras sacerējuma balvu, un romānu “Dzeguzes nams”, kas iekļuva Sunday Times desmit visvairāk pārdoto grāmatu sarakstā. Rakstniece pamīšus uzturas gan Češīrā, gan pie Komo ezera Itālijā, kur uzsāk sarunas ar itāliešiem, kam nav ne mazākās nojausmas par viņas nolūku.
1. nodaļa
“Ceriņu” namu ieskāva teju vai kapa klusums. Megijai Stormai tā šķita īsta atelpa pēc trokšņainā haosa, kas bija valdījis mājās pirms viņas ierašanās.
Veļas mašīna mazgāšanas cikla vidū bija atteikusies darboties un nereaģēja nedz uz mīlīgu pierunāšanu, nedz aizkaitinātiem belzieniem. Tad Deivs bija ķēries pie skrūvgrieža un – kāds pārsteigums – uzrīkojis virtuvē pamatīgus plūdus. Megija jau nedēļām ilgi bija atgādinājusi vīram, ka veļas mazgājamā mašīna nedarbojas pienācīgi, bet viņš neklausījās.
Nevarētu gan sacīt, ka Deivs jebkad būtu pievērsis uzmanību sievas teiktajam. Pēc septiņpadsmit laulībā nodzīvotiem gadiem viņš joprojām vaicāja, cik cukura gabaliņu viņa vēloties tējā – tas ir, ja viņš vispār kādreiz papūlējās pacelt savu pēcpusi no sēžamā, lai pagatavotu dzērienu. “Es nelieku cukuru pie tējas,” viņa tādos gadījumos izgrūda caur sakostiem zobiem. “Tikai pie kafijas.” Aizvien biežāk Megija pieķēra sevi, ka runā ar vīru tik uzsvērti, it kā lietotu tikai lielos burtus. Prāva izmēra lielos burtus. Reizēm sacīto arī pasvītrojot. Ja viņa uzdrīkstētos izrādīt neapmierinātību, Deivs uzskatītu to par īgņošanos un apgalvotu, ka Megijai palaimējies ar vīru, kas nopūlas, lai pagatavotu viņai dzērienu; viņš neesot vainīgs, ka nespēj paturēt prātā sievas untumainās patikas un nepatikas. “Bet ko gan citu var gaidīt,” viņš piemetinātu, kaitinoši pavalbīdams acis un vēl tracinošāk izpūzdams elpu, itin kā sacīdams: “Ak, šīs sievietes! Pašas nezina, ko grib.”
Laimējies… Laikam jau patiešām laimējies, ja iedomājas, cik briesmīgu vīru viņa varēja dabūt, sacīsim, tādu, kā tas nenormālais austrietis, kurš savu meitu visu mūžu turējis iesprostotu pagrabā.
Veiksminiece Megija deviņpadsmit gadu vecumā bija apprecējusies ar Deivu Stormu, kam piemita viss komiskā televīzijas šovu personāža mistera Blobija magnētiskais šarms, izsmalcinātība un izpratne. Tagad Megija domās lietoja vienīgi šo vārdu, un bija skaidrs, ka nebūs ilgi jāgaida tā diena, kad tas izspruks pār lūpām. Iedodiet misteram Blobijam rokā alus kausu, pagādājiet publiku, kas sastāv no darbabiedriem tehniskās apkopes stacijā, kur viņš strādāja par automehāniķi, un viņš būs pārliecināts, ka ir milzīgi asprātīgs un pārgalvīgi jautrs. Īsta kompānijas dvēsele. Droši vien savulaik arī Megija bija uzskatījusi Deivu par asprātīgu, bet tagad gandrīz viss vīra teiktais lika viņai sakost zobus. Reizēm Megija iztēlojās multiplikācijas filmu cienīgu epizodi, kurā belž viņam ar cepamo pannu. Protams, nenositot nabadziņu, tikai dodot tam kripatu saprāta. “Es nelieku tējā cukuru…” Blāc ar pannu! “Man nepatīk, ka tieku uzrunāta par Megsu…” Blāc ar pannu! “Man riebjas, ka tu vīpsnā bez iemesla…” Blāc ar pannu!
Reizēm iztēles ainā viņai rokā nebija pannas, toties mute plaši pavērta kliedzienā, acis gandrīz izspiedušās laukā no dobumiem. Kļuva aizvien grūtāk pretoties kārdinājumam kliegt skaļā balsī. Tomēr padoties nedrīkstēja, jo tad viņa zaudētu savaldīšanos un vairs nespētu apklust.
“Saglabāt pašsavaldīšanos” bija Megijas Jaunā gada pirmā apņemšanās, tai sekoja arī vairākas citas.
“Uzsākt kaut ko jaunu.”
“Iemācīties sevi aizstāvēt.”
“Notievēt.”
Līdz šim Megija bija apņēmīgi īstenojusi tikai pirmo punktu, bet arī pārējiem laika būs diezgan, priekšā viss gads.
Trešais janvāris bija pirmā darba diena pēc garajām Ziemassvētku brīvdienām; atklāti sakot, pēc nedēļas, kas pavadīta iesprostojumā kopā ar misteru Blobiju, Blobiju Jaunāko un Brendu, īstu vīramāti velnamāti, darbs šķita īsts atvieglojums. Megijai maksāja par svešu mājokļu uzkopšanu, un viņas darba jēga bija atvieglot līdzcilvēku dzīvi. Tikai nelāgi, ka neviens nedeva pretī to pašu. Ja Megija stundu likmes vietā saņemtu atvainošanos un nožēlu, viņa būtu bagātāka par pašu karalieni!
Viņa pabeidza tīrīt tualetes podu un uzsmidzināja Cillit Bang līdzekli bļodveidīgajai stikla izlietnei. “Interesanti, vai karaliene jebkad ir dzirdējusi par Cillit Bang, kur nu vēl to lietojusi?” Viņa iztēlojās apjukušo karalieni jautājam kādam kalpotājam: “Kas ar to darāms?”
“Ceriņi” bija iespaidīgākais nams Ceriņu avēnijā, un Megija jau četrus gadus bija strādājusi pie ģimenes, kam tas piederēja. Viņa uzskatīja, ka zina par šiem cilvēkiem visai daudz – apkopējas redz un pamana visu –, turpretī viņi par Megiju nezināja tikpat kā neko. Piemēram, viņa zināja, ka Edvardsa kungam (“Lūdzu, sauciet mani par Ītanu”) ir četrdesmit seši gadi, vienpadsmitais kurpju izmērs, krekla apkaklīte piecpadsmit ar pusi collas, viņš vada savu gultasveļas ražošanas firmu, lieto Armani pēcskūšanās losjonu, tērpjas Hugo Boss un Paul Smith uzvalkos, cieš no kuņģa problēmām (milzum daudz skābi neitralizējošu preparātu vannasistabas skapītī), dod priekšroku bokseršortiem, bet savā kabinetā sakrājis iespaidīgu kompaktdisku kolekciju, jo mīl klausīties mūziku, kad strādā mājās. Reizēm mūzika dārdēja tik skaļi, ka trīcēja sienas un sašķiebās gleznas. Megijai tad vajadzēja tās iztaisnot. Ja mājās bija viņa sieva, Edvardsa kungs lietoja austiņas.
Milzīgajā mājā bija sešas guļamistabas, trīs vannasistabas, garderobes telpa, viesistaba (piedošanu, dzīvojamā istaba), ēdamistaba, ziemas dārzs, televizora istaba, kabinets, virtuve tenisa korta lielumā, veļas mazgātava ar tualeti un dušas telpu tai līdzās. Megija nespēja pat aptuveni iztēloties, cik daudz naudas šis Ītans nopelna, lai uzturētu izšķērdīgi plašo mājokli. Pēdējā laikā viņš izskatījās noguris un apnikuma pārņemts. “Tīri vai žēl, jo citādi patiešām jauks puisis.” Viņam bija neticami skaistas tumšbrūnas acis un jauks smaids. Labs augums arī; šādu augumu viņa nenoraidītu, ja tas naktī tuvotos viņai tā, kā to palaikam darīja misters Blobijs. Edvardss allaž bija glīti ģērbies, valkāja vai nu džinsus un teniskreklu, vai arī kādu no saviem dārgajiem uzvalkiem. Viņam bija apbrīnojami pievilcīgas rokas – spēcīgas plaukstas ar akurāti apgrieztiem, ļoti tīriem nagiem. Ko nevarēja teikt par misteru Blobiju… Tiesa, viņš bija automehāniķis, tāpēc diezin vai būtu vietā īgņoties par vīra netīrajiem nagiem. Megijai bija aizdomas, ka Ītans nav nedz gluži laimīgs, nedz arī nevainojami uzticīgs savai sievai, kas bija īsta kuce. Kāds tur brīnums, ka vīrs viņu krāpj?
Edvardsas kundze (“Lūdzu, sauciet mani par Edvardsas kundzi”) bija četrdesmit vienu gadu veca un, domājams, savā mūžā nebija strādājusi nevienu dienu. Viņa bija ekskluzīva spa un fitnesa kluba biedre un tur arī pavadīja lielāko daļu dienu, staipoties un tonizējoties, rūpējoties par matiem un nagiem. Nav brīnums, ka šī sieviete allaž jutās pārgurusi. Viņa valkāja astotā izmēra apģērbu un tērpās vienīgi dārgos dizaineru darinājumos. Garderobes telpa, lielāka nekā Megijas un mistera Blobija guļamistaba, bija pieblīvēta ar plauktiem, kumodēm un apģērbu pakarināšanas statīviem. Tur nekad nevaldīja ne mazākā nekārtība, visi pakaramie stāvēja taisnās rindās, bet kurpes bija rūpīgi ievietotas oriģinālajās veikalu kārbās.
Pēdējā laikā Edvardsas kundze bija sākusi paslepus apmeklēt klīniku,
