vai ne? – Edvardsas kundze jautāja, sekodama Ellas skatienam. – Visi vienmēr apstājas, lai to aplūkotu. Tā ir Botičelli Venera. Novietota tā, lai būtu labi saskatāma no šīs istabas. Tumsā strūklaka izgaismojas mainīgās krāsās.
– Burvīgi, – Ella nomurmināja.
– Pagājušajā gadā nopirku to Čelsijā. Es vienmēr apmeklēju izstādi.
– Burvīgi, – Ella nomurdēja vēlreiz, ar pūlēm iemānot lūpās smaidu, tad pievērsās telpai, kurā bija ievesta. – Kādas ir jūsu ieceres šīs istabas pārveidošanai? – viņa jautāja. “Ja tas būs kas līdzīgs strūklakai, tad Dievs vien zina, kādas šausmas sagaidāmas.” Un tomēr, ja neņem vērā pretīgo Veneru, pārējais šajā namā pagaidām nešķita pārlieku nebaudāms – cik nu iespējams spriest no tā mazumiņa, kas bija redzēts līdz šim. Nu labi, šur tur manīja vienu otru pārspīlējumu iekārtojumā un dekorējumā, ko provocē pārāk cītīga interjera žurnālu šķirstīšana, lai iedvesmotos no svaigākajām modes tendencēm, tomēr šie pārspīlējumi šķita minimāli. Savā interjeristes un dekoratīvās glezniecības speciālistes karjerā Ellai nācās bieži sastapties gan ar skaisto, gan dīvaino. Iepriekšējais klients bija vēlējies, lai viņa vecpuiša dzīvokļa guļamistabas sienas greznotu bakhanālisku orģiju ainas. “Katram savs,” Ella bija nodomājusi. “Un katrai savs,” viņa sev atgādināja, kamēr gaidīja, kādas vēlmes izteiks šī potenciālā kliente.
Edvardsas kundze iedeva Ellai biezu un smagu žurnālu. Atvērums atklāja skatienam plašas, saules piestrāvotas istabas interjeru, sienas bija apgleznotas ar pasaku pilīm, kalniem un līkumotām upēm – nepārprotamām Disneja pasaules banalitātēm. Teksts vēstīja, ka šāda ēdamistaba esot kādai Holivudas zvaigznītei, par kuru Ella nekad nebija dzirdējusi.
– Es gribu šo. – Edvardsas kundze ar nedabiski garu nagu norādīja uz attēlu. – Visu tieši tādu pašu. Vai jūs to spēsiet paveikt?
“Kaut vai aizvērtām acīm,” Ella nodomāja, bet neatbildēja, toties ņēmās pētīt sienas, itin kā rūpīgi izvērtējot šo virsmu piedāvātās iespējas. Tad viņa paklaudzināja pa sienu virs bufetes, lai radītu iespaidu, ka pārbauda tās piemērotību apgleznošanai, lielākas ticamības labad to mazliet papliķēja un pabružāja. Patiesībā Ella mēģināja noskaidrot, kādi ir “Ceriņu” iemītnieki. Edvardsas kundzes nelaipnība, viņas izaicinošā pēcpuse, kam būtu grūti pienācīgi piepildīt pat astotā izmēra bikses, spalgi klaudzošie papēži un aizdomīgi gludā seja jau bija radījuši visai spilgtu priekšstatu, tomēr fotogrāfija sudraba rāmītī, novietota līdzās hromētam šeikeram un paplātei ar kokteiļa glāzēm, noteikti ļaus uzzināt kaut ko vairāk. Kad Ella virzījās tuvāk, lai paslepšus aplūkotu attēlu, kaut kur mājas dziļumā iezvanījās telefons.
Kamēr namamāte devās pie aparāta, Ella nekavējās izmantot negaidīto iespēju. No profesionāla fotogrāfa uzņemtā attēla pretī raudzījās Edvardsas kundze rūpīgi iestudētā pozā – galva pieliekta, tumšie mati glīti slīgst uz vienu pusi, piešķirot viņas koptēlam tādu kā trausla bikluma izteiksmi. Ellu tas nespēja apmuļķot. Šī sieviete bija tikpat trausla kā mūru dragājamā lode. Pa kreisi, izvirzīta mazliet priekšplānā, atradās pusaudze, kas bija ieņēmusi gandrīz identisku pozu. Kāda māte, tāda meita, tur nebija nekādu šaubu. Vienīgā atšķirība tā, ka meita bija gaišmate. Aiz viņām stāvēja gara auguma tumšmatis, domājams, Edvardsa kungs. Vīrs. Tēvs. Nosauļojies, tērpies bāli sārtā kreklā ar atpogātu apkaklīti, nenoliedzami izskatīgs. Ellas pieredze liecināja, ka ikviens tik pievilcīgs vīrietis, kam pietiek pašpaļāvības valkāt bāli sārtu apģērbu, nozīmē vienas vienīgas nepatikšanas. Šīs trijotnes spožums kā nieku aizēnotu jebkuru citu ģimeni. Tiesa, nevarētu vis apgalvot, ka fotogrāfijas noskaņa atstāj īpaši saulainu iespaidu.
No augšstāva atplūda putekļsūcēja dūkoņa. Ja vien aparātu nedarbina izskatīgais vīrs vai meita, kas izpalīdz mātei mājas darbos, Edvardsas kundze algo apkopēju. Šis fakts izskaidroja to, kāpēc mājas piebraucamajā ceļā atrodas vecs, noskrambāts Fiat Panda auto, aiz kura Ella bija novietojusi savu spēkratu. Protams, tik plašam namam ir nepieciešama apkopēja. Varbūt pat mājkalpotāja uz pilnu slodzi un dārznieks. Vēl citi kalpotāji, kuriem uz laiku pievienosies arī Ella. Viņai nebija ilūziju par to, kāda izturēšanās sagaidāma Edvardsu namā – Ella šeit nebūs nekas vairāk par svešu, necilu amatnieci.
Tomēr tas nebija nekas jauns, turklāt ne tikai darba ziņā vien. Ellas septiņus gadus ilgušās attiecības visbeidzot bija neglābjami izirušas viena neapstrīdama fakta dēļ – viņa nekad netika īsti atzīta un pieņemta. Vienai īpašai personai viņa bija ne tikai svešiniece, bet pat ienaidniece.
“Stulba, stulba, STULBA es biju, aplamā kārtā iemīlēdamās vīrietī, kas reiz jau bijis precējies! Ne tikai precējies, bet arī palicis atraitņos.” Ella sāpīgu pārdzīvojumu ceļā bija uzzinājusi, ka nav nekā bīstamāka par vīrieti, kas nesen zaudējis dzīvesbiedri. Draudi, ko jaunām attiecībām rada šķirtā sieva, ir sīkums, jo dzīvai sievietei iespējams stāties pretī, savukārt mirusi ir daudz bīstamāka – viņa paliek laulībā mūžīgi, tiek padarīta nemirstīga un svēta, viņas neaizskaramais un cietsirdīgais spēks izjauc visu. Pat no kapa mirusī pastāvīgi atgādina savai pēctecei, ka tā nemūžam netiks novērtēta tik augstu kā viņa.
Vienkāršā patiesība ir tā, ka Sievai Numur Viens gluži vienkārši nevar būt aizstājējas, ja viņa traģiskā kārtā mirusi no krūts vēža, kad visa dzīve vēl priekšā. Ja viņa līdz pēdējam varonīgi cīnījusies ar nāvējošo slimību, jo nespējusi samierināties ar to, ka nāksies šķirties no savas mīļās ģimenes. Ja piedalījusies maratonos, lai tādējādi palīdzētu vākt līdzekļus vietējai nedziedināmo slimnīcai, kur beigu beigās pati zaudējusi cīņu par palikšanu dzīvajos.
Kura gan spētu sacensties ar šādu svēto? Ella noteikti ne. Tas kļuva skaidrs jau pirmajā reizē, kad Lorenss uzaicināja viņu uz ģimenes māju Meifīldā, lai iepazīstinātu ar saviem diviem bērniem. – Viņi tevi iemīlēs, – Lorenss bija apgalvojis, kad Ella ieteica nesteidzināt notikumu gaitu. Lorensa sieva Ebigeila taču bija mirusi tikai pirms gada. – Viņi tevi iemīlēs tāpēc, ka es tevi mīlu, – Lorenss neatlaidās. – Bērni grib, lai es kļūstu laimīgs, un tu dari mani ļoti laimīgu. – Iztēlodamās sevi kā saldu un sārtu Mr. Kipling zīmola karameli, Ella piekāpās. Lorensa dēls Tobijs, tolaik divpadsmit gadus vecs puisis, izrādīja atturīgu pieklājību, nedroši pasmaidīja un nopietni sarokojās ar Ellu. Lorenss bija stāstījis, ka Tobijs esot kluss, domīgs un bikls bērns, kas spēj dziļi just. Ellai Tobijs iepatikās uzreiz, turklāt tik ļoti, ka modās grūti pārvarama vēlēšanās viņu apskaut un apsolīties netaupīt pūles, lai šī zēna dzīve atgrieztos normālās sliedēs.
Lorensa gudrā un pārmērīgi agri attīstījusies meita Eliksija bija gluži citāda. Kaut arī mazajai bija tikai deviņi gadi, tūdaļ kļuva skaidrs, ka rūpes par mājas saimniecību uzņēmusies viņa. Neveiklajā iepazīstināšanas brīdī uzmetusi Ellai tikai paviršu skatienu, Eliksija sāka izrīkot tēvu, pārmeta, ka viņš torīt aizmirsis parakstīt skolas dienasgrāmatu, aizrādīja, ka mājā izbeidzies veļas pulveris un viņš apsolījis aizvest Eliksiju uz veikalu, kur viņa iegādātos dūnu segu savai gultai. “Tu to apsolīji,” meitene uzsvēra. “Solījumus vajag turēt.” Mazā to teica visai zīmīgā tonī un raudzījās uz Ellu, vienlaikus ieslidinādama plaukstu tēva rokā. Ella bija gatava vai apzvērēt, ka nemaldīgi uztvērusi viņai domāto
