Ītans bija izmisis. Dziļi izmisis. Bija nepieciešams steigšus uzlabot nelāgo stāvokli. Bažīdamies par to, cik ļauni viss var pavērsties, Ītans sajuta kuņģī pazīstamo dedzināšanu. Viņš saviebās un aizvēra acis.
4. nodaļa
Ja Ellu kaut kas garantēti spēja saniknot, tas bija automašīnai cieši aizmugurē sekojošs stulbenis. Ja vēl šis stulbenis pusotru jūdzi zibina gaismas, mēģina ar savu smalko peņa pagarinājumu uzgrūsties viņas Toyota Rav bagāžniekam un parāda vidējo pirkstu, kad kādā sevišķi bīstamā pagriezienā aizspraucies garām, viņas niknumam nebija robežu.
Pateicoties tieši tādam stulbenim, viņa, piecas minūtes vēlāk iestūrējusi dzelzceļa stacijas auto novietnē, aplami aprēķināja attālumu līdz barjerai; ar netīkami spalgu krakšķi tika sabojāts sānskata spogulis. Viņa atvēra logu, paķēra no automāta talonu un izjusti nolamājās.
Ella novietoja savu automobili līdzās melnam, spīdīgam Mercedes, klusībā palūdzās, kaut bojājums nebūtu nopietns, un izkāpa, lai pārbaudītu, ko stulbeņa dēļ izstrādājusi – nešķita neloģiski vainot notikušajā tieši minēto stulbeni.
Par laimi, pietika iegrozīt spoguli atpakaļ vietā, toties nebija iespējams vienā acumirklī atgūt labo omu, tāpēc viņa, aizslēgusi auto un pārmetusi pār plecu somas siksnu, domās sūtīja pār stulbā autobraucēja galvu visas iespējamās sērgas un nelaimes. Nu labi, vismaz ceļā uz mājām pārdurtu riepu. Bet vienlaikus nedrīkst ciest arī kāds cits. Ellas krietnā sirdsapziņa nepieļautu plašu katastrofu, ko izraisītu nekontrolējams spēkrats, kas triecas šķērsām pāri trim šosejas joslām, nesot līdzi postījumus un daudzu cilvēku nāvi.
Pēc dažiem soļiem viņa pamanīja, ka pustumsā iezīmējas pretī nākoša vīrieša siluets, un automātiski ieslidināja roku žaketes kabatā. Kopš Ellu pērn aplaupīja kādā Mančestras daudzstāvu automobiļu novietnē, viņa bija apmeklējusi pašaizsardzības kursus un nekad nezaudēja modrību. Tābrīža noskaņojumā Ella jutās visnotaļ gatava sevi aizstāvēt. Sataustījusi savu pašaizsardzības ieroci, viņa tūdaļ pamanīja, ka vīrietis ir eleganti ģērbies, nes rokā klēpjdatora somu, bet otra soma pārmesta siksnā pār plecu. Turklāt nācējs runāja pa mobilo telefonu, mādams ar galvu, kā to dara visi mobilās ierīces lietotāji, ja dziļi iegrimuši sarunā un neko nemana sev apkārt. Ella nomierinājās, jo bija skaidrs, ka šis vīrietis nekādā ziņā nav laupītājs, tomēr pēkšņa kustība tumšajās ēnās pa labi no vīrieša atkal lika viņai saspringt. Itin kā palēninātā filmā bija redzams, ka no kāda furgona aizsega iznirst figūra ar galvai uzvilktu kapuci un uzbrūk nepiesardzīgajam nācējam. Vīrietis izbijies iekliedzās un nokrita. Ella nevilcinādamās izgrūda asinis stindzinošu bļāvienu un kā izšauta lode metās virsū noziedzniekam. Veiksmīgi izmantodama laupītāja apjukumu, viņa spēcīgi iebelza ar atslēgu saišķi tam pa seju, tad pamatīgi iespēra pa apakšstilbiem – un drošības dēļ vēlreiz. Smilkstēdams kā savainots suns, laupītājs pagriezās un aizkliboja projām.
– Vai viss kārtībā? – Ella pavaicāja un palīdzēja vīrietim piecelties.
– Es… laikam gan. Paldies. Paldies, ka steidzāties palīgā.
– Tā manā vietā būtu rīkojies jebkurš.
Vīrietis sakārtoja nošķiebušās brilles un notrauca no apģērba putekļus. – Es par to nebūtu tik pārliecināts. Vai jūs zināt, ka uzbrucējam bija nazis?
– Jā, – Ella lietišķi apstiprināja, tad pacēla un padeva vīrietim zemē nokritušo mobilo tālruni. – Jūs asiņojat. Izskatās, ka ne pa jokam. – Baltā krekla apkaklīte bija nokrāsojusies sarkana.
Viņš pielika roku pie kakla un paraudzījās uz asinīm notrieptajiem pirkstiem.
Ella parakņājās somā un iedeva viņam no paciņas izvilktu papīra mutautiņu. – Vai sāp?
– Tā īsti ne. – Cietušais papurināja galvu. Pat nespodrajā apgaismojumā bija redzams, ka viņš izskatās bāls un apjucis. Turklāt vīrietis bija ārkārtīgi glīts un savādā kārtā šķita kaut kur jau redzēts. Viņš paraudzījās uz mutautiņu, kas izrādījās notraipīts ar asinīm.
– Ļaujiet man pārbaudīt. – Ella kļuva bažīga. – Ja tas nelietis ir pārgriezis vēnu, jums labi aši jātiek uz slimnīcu.
Vīrietis pagriezās, lai Ella spētu skaidrāk saskatīt ievainojumu.
Par laimi, izrādījās, ka asiņo tikai auss ļipiņa. – Nav nekā nopietna, savainota tikai auss, tomēr es domāju, ka jums derētu iegriezties traumpunktā.
Viņš papurināja galvu. – Gan jau es izdzīvošu.
– Var gadīties, ka nazis bija netīrs. Injekcija pret stinguma krampjiem nudien jums nenāks par ļaunu. – Ella pasniedza vēl vienu papīra mutautiņu.
– Es varu derēt, ka jūs savulaik bijāt gaidu vadone ar veselu lērumu nozīmīšu, vai ne? – Vīrietis vārgi pasmaidīja.
– Netrāpījāt. Mani jau pēc divām nedēļām izslēdza par nepakļāvību.
– Par nepakļāvību?
Ella iesmējās. – Diezin vai jūs tas var interesēt. Dodiet man somas, es palīdzēšu jums aizkļūt līdz automašīnai. Vai esat drošs, ka spēsiet pats sēsties pie stūres?
– Viss būs kārtībā. Nav nepieciešams, lai jūs mani pavadāt. Mans ievainotais lepnums jau tā ir pietiekami cietis.
– Nemuļķojieties. – Ella paņēma somas. – Kur stāv jūsu auto?
– Vai jūs vienmēr esat tik… – Vīrietis aprāvās, lai vēlreiz piespiestu mutautiņu pie auss.
– Izpalīdzīga? – Ella minēja.
– Uzstājīga, es grasījos sacīt. Un, lūdzu, nedomājiet, ka es neesmu jums nebeidzami pateicīgs, ka nācāt palīgā vajadzības brīdī. Es esmu pateicīgs.
– Tomēr jūtaties ne savā ādā, vai ne? Tika apšaubīts jūsu vīrišķīgums, jo bruņinieku mirdzošās bruņās izglāba maza nabaga sieviete?
– Jā, kaut kā tamlīdzīgi.
– Tādā gadījumā tieciet pāri šīm izjūtām.
– Oho, jūs izturaties visai tieši, kaut esat tikai maza nabaga sieviete.
– Ticiet man, patlaban tiešuma ziņā es pārspēju pati sevi, jo tā ir viena no lietām, ko esmu apņēmusies ievērot Jaunajā gadā. Ejam. Kur ir jūsu auto?
– Vai tad jums nav jāpaspēj uz vilcienu? Vai arī kādu sagaidīt?
– Man vēl rezervē ir dažas minūtes, tad došos kādu sagaidīt.
– Vīru?
– Nē.
– Jūsu puisi?
– Nē.
Vīrietis
