un pasmaidīdams bilda: – No šī brīža es nudien tikšu galā pats.
Ellu vēlreiz pārņēma kņudošā sajūta, ka šis vīrietis šķiet pazīstams. “Kur es viņu jau agrāk esmu redzējusi?” – Labi, ja esat drošs, ka viss kārtībā, es likšu jūs mierā. – Viņa atdeva vīrietim somas un atcerējās, ka Tobija vilciens pienāks kuru katru mirkli.
– Citos apstākļos es uzaicinātu jūs kaut ko iedzert. – Viņš atvēra auto aizmugures durvis, lai novietotu uz sēdekļa somas. – Kā pateicību.
– Savukārt es noraidītu piedāvājumu, jo jūs esat man pilnīgi svešs cilvēks, tomēr mīkstinātu savu atteikumu ar aizbildināšanos, ka man kāds jāsagaida. Tādējādi tiktu saudzētas jūsu jūtas.
Vīrietis pasmaidīja vēlreiz. Bija redzams, ka viņš ir gandrīz atguvies. Un bija izskatīgāks, nekā pašam nāktu par labu. – Vismaz jūs pieminējāt pilnību.
“Arī pārlieku valdzinošs tu esi,” Ella klusībā piemetināja. “Droši vien viņam spīd zaļā gaisma ar jebkuru daudzmaz glītu sievieti, ko gadījies sastapt.” – Es došu jums divus padomus, – Ella bilda, jau virzīdamās projām. – Pirmkārt, nekad nerunājiet pa mobilo, ja esat viens tumšā vietā, jo tas padara jūs par perfektu upuri.
– Pilnīgs… perfekts. Jūs acumirklī esat izpratusi manu būtību.
Ella nelikās dzirdam. – Otrkārt, parūpējieties, lai ārsts apskata jūsu ausi, jo var gadīties, ka būs nepieciešamas dažas šuves. Palieciet sveiks.
Viņa paguva šķērsot pusi auto novietnes, kad saklausīja aiz muguras motora troksni. Auto samazināja gaitu un pieslīdēja blakus, logs tika atvērts.
– Vai vārgajam bruņiniekam apsūbējušās bruņās būs ļauts uzzināt vārdu nabaga mazajai sievietei, kura varbūt izglābusi viņam dzīvību?
Uzjautrināta Ella turpināja soļot uz priekšu. – Iesaku nelauzīt savu glīto, mazo galviņu par manu vārdu. Man nav šaubu, ka tajā glabājas daudz citu vārdu, ko zināt un atcerēties.
Mercedes turpināja lēni ripot līdzās. – Nē, nopietni, es patiešām vēlos uzzināt, kā jūs sauc. Ja tuvumā nepagadītos jūs, kurš zina, kas būtu noticis ar mani?
Vīrietis bija neatlaidīgs, tas nu jāatzīst. – Gluži vienkārši sauciet mani par Pūķu Kāvēju, – Ella smiedamās ieteica.
Piespiedis pie auss papīra mutautiņu, Ītans noraudzījās sievietei nopakaļ. Godīgi sakot, viņš joprojām jutās mazliet slābans. Salīdzinot ar citiem laupīšanas gadījumiem, viņš bija ticis cauri viegli. Nekas nebija nozagts, tikai mazliet savainota auss, tomēr šausmināja doma par to, kas varēja gadīties. Pietiktu viena dūriena vai naža vēziena, lai viņš būtu pagalam. Tas ļāva apjaust, ka viņš nepavisam nevēlas atstāt šo pasauli, iekams nav tam gatavs. Joprojām bija daudz tāda, ko viņš savā dzīvē vēlējās vērst par labu.
Šīs sievietes rīcība nudien bija apbrīnas vērta. “Vai viņa vispār iedomājās pati par savu drošību? Diezin vai, jo viss notika ļoti ātri. Droši vien viņa rīkojās instinktīvi. Vai šī sieviete vienmēr pakļaujas mirkļa impulsam?” Ītanam patika šāda īpašība. Varbūt tāpēc, ka viņš pats vienmēr bijis tieši tāds.
Viņš nogriezās pa labi uz stāvvietas izeju, sameklēja kabatās talonu un ievietoja to automātā. Barjera pacēlās, un Ītans izbrauca uz galvenās ielas. Priekšā pavīdēja Pūķu Kāvēja, kā viņa bija sevi nodēvējusi. Sieviete šķērsoja ielu un devās uz stacijas ieeju, no kuras Ītans nesen bija iznācis. Pirmo reizi viņš pievērsa uzmanību sievietes izskatam. Viņa bija gara auguma, slaidais solis darīja gaitu visnotaļ mērķtiecīgu. Varbūt spriedums bija aplams, bet apģērbs ļāva nojaust, ka šādai personai ne visai tīk pakļauties un pielāgoties. Sievietei galvā bija cieši uzmaukta sarkana vilnas cepure, ap kaklu apvīstīta sarkanvioleti svītraina šalle. Melnie svārki garumā sniedzās virs ceļgaliem, un violetajai rupja velveta žaketei bija uzkrītoši lielas, sarkanas pogas. Kājās viņai bija smagi zābaki. Koši krāsains un individuāls tērpa ansamblis.
“Vai kaut kas tamlīdzīgs tiek dēvēts par bohēmisku hipiju šiku? Varbūt par vintāžu? Nav ne jausmas.” Viņš nezināja pat to, vai starp šiem diviem jēdzieniem ir atšķirība. Toties skaidri redzēja, ka šāda ģērbšanās maniere ir absolūts pretstats viņa sievas stilam.
Gaidīdams, kamēr luksoforā iedegsies zaļā gaisma, Ītans vēroja krāsaino stāvu pazūdam stacijā un prātoja, kas būtu darāms rīt. Vai nu Pūķu Kāvējai tas patīk vai ne, bet viņa tiks patencināta pienācīgi.
Iedegās zaļā gaisma, un viņš sāka braukt. “Nez, ko viņa gribēja teikt, kad pieminēja daudzos vārdus, kas man jāatceras? Vai viņa domāja, ka es mēģinu izrādīt īpašu uzmanību? Tas nu nepavisam nav tiesa. Šī sieviete nav manā gaumē. Patiesībā Pūķu Kāvēja ir pilnīgs pretstats sievietēm, ko es parasti ievēroju.” Ītans gluži vienkārši vēlējās viņai pateikties.
5. nodaļa
Izbolītām acīm atgāzies dīvānā – misters Blobijs bija mājās no kroga.
Vienā rokā bija sviestmaize ar ceptu olu, pār zodu tecēja šķidra dzeltenuma tērcīte, otra roka spaidīja tālvadības pults pogas, reibinošā ātrumā pārslēdzot televīzijas kanālus. Viņš bija iegrimis pats savā pasaulē, vīpsnādams un klaigādams uz televizoru, lai paziņotu: “Cūcība, tur nekā nav, kaut arī es, cūcība, pamatīgi pārmaksāju par, cūcība, veselu lērumu cūcīgi bezjēdzīgu kanālu!”
Tomēr tas bija labi, jo arī Megija kavējās pati savā pasaulē. Viņa atradās tropiskā pludmalē, zvilnēja karstās, baltās smiltīs ažūrā kokospalmas ēnā, bet viņas mīļotais apgalvoja, ka nespējot bez viņas dzīvot. Migels, kura indigo krāsas acis kvēloja neslēptā vēlmē, bija piekļāvis Megiju pie sava tvirtā, muskuļotā auguma. Viņa plaukstas glāstīja tik liegi kā siltie okeāna viļņi, kuros viņi nule bija peldējušies. – Es mīlu tevi, Megija, – viņš piesmakušā balsī čukstēja, un svešzemju akcents izklausījās ļoti seksīgi. Viņa vēl nebija lāgā noskaidrojusi, no kurienes Migels ieradies, bet vieta noteikti bija karsta un putekļaina, droši vien kāda Latīņamerikas valsts, kur viņš auļo zirgā – baltais, kruzuļotais krekls uz krūtīm vaļā, acis piemiegtas pret žilbinošo sauli.
– Mana mīļā Megij, teic, ka nekad mani nepametīsi, – viņš lūdzās. – Teic, ka būsi mana uz mūžu.
– Es vienmēr būšu tava, – viņa teju bez elpas atbildēja.
– Ko?
Vainas apziņa uztrieca Megiju augšā no karstajām, baltajām smiltīm. Viņa pavērās uz dīvānu, kur misters Blobijs beidza gremot sviestmaizi un atvēra kārbu Heineken alus. Dzēriens putodams šļācās pāri viņa rokai. Sarauktu pieri uzlūkodams sievu, viņš palaida kārtējo pretīgi skaļo atraugu. Tie, kuri apgalvo, ka vīrietis nespēj darīt divus darbus reizē, nekad nebija sastapuši Deivu Stormu. Vienlaikus raukt pieri un atraugāties – šo mākslu viņš bija izkopis līdz īsti dievišķai pilnībai.
– Ko tu nupat teici? – viņš jautāja, kad bija nolaizījis putas no rokas. Rau, nebija robežu viņa talantiem.
– Neko, – Megija
