šādi viņa iezīmē savu teritoriju, lai pārējās aģentūras meitenes pat nemēģinātu Benam tuvoties.
Es priecājos, ka neesmu Bofai stāstījusi par savām jūtām pret Benu, jo neesmu pārliecināta, kura pusē viņa ir. Lai gan Peitone ir skaidri likusi noprast, ka nemeklē draudzenes, tas nav atturējis Bofu, kas seko viņai kā ēna un komentē katru dizaineru pirkumu, kas Peitonei mugurā. Godīgi sakot, Bofa arī pret mani vienmēr izturējusies ļoti jauki, ko nevar teikt par citiem nodaļas darbiniekiem. Noteikti tādēļ, ka esam vienīgās sievietes reklāmas sastādītājas birojā, un mums, meitenēm, jāturas kopā, lai pārspētu puišu līgu. Turklāt man šķiet, ka viņa mani vismaz nedaudz apbrīno, jo esmu ieguvusi šo darbu pareizajā veidā – nopelnot to.
Džīna Bofa sāka darbu “STD” kā praktikante – viņas bagātais tēvs reiz strādāja kopā ar Travino (visticamāk, kādā netīrā mafijas lietā), un, pateicoties tam, viņa ieguva darbu. Ne darba pieredzes, ne izglītības, un, cik esmu redzējusi – pat ne izpratnes par reklāmas aģentūras darbību. Toties viņa izskatās atbilstoši profesijai – pīrsings mēlē, tetovējums uz plaukstas locītavas un šiki apģērbi no “Barney’s” veikalu tīkla. Pirms mēneša viņa tika paaugstināta par jaunāko reklāmas sastādītāju ar mērķi klientu acīs padarīt aģentūru “sievišķīgāku”, taču birojā visi to mēdz aizmirst, un joprojām uzskata viņu praktikanti. Par laimi, viņa to neņem galvā. Laikam bagāta ģimene nodrošina arī papildus pašapziņu.
Paņemu rokās savu telefonu, lai nosūtītu Džīnai īsziņu. Ja pastāstīšu viņai, ka Bens jūtas daudz labāk, un mēs abi kopā esam devušies mājās, lai strādātu, viņa par to ieminēsies Peitonei. Es noteikti tā rīkotos, ja būtu “Lifetime” filmas tēls, kas manipulē ar cilvēkiem. Varbūt tad Peitone padosies? Diez vai. Viņa mani pat neuzskata par sāncensi.
Bens iznirst no vannasistabas ar mirdzošām ūdens pilītēm matos un uzreiz atver alus bundžu. – Lai izveidotu ko pieklājīgu no tā Eliota brīnuma, man vispirms nedaudz jāsalāpa paģiras. – Viņš smaida. Nolieku atpakaļ savu telefonu, bet jau nākamajā mirklī mana sirds pamirst. Tas iepīkstas reizē ar Bena telefonu, atgādinot par maniem pavisam nesenajiem zemiskajiem plāniem. Bailēs saraujos, kad Bens sniedzas pēc telefona, taču izrādās, ka tas ir steidzams ziņojums visiem darbiniekiem no Travino. Kas tad nu? Bens ieslēdz video. Travino sēž savā gandrīz pilnīgi tukšajā stūra kabinetā, kas atgādina alu, un smaida kā norijis kanārijputniņu.
– Komanda! Man ir jaunumi. Lūdzu visus rīt deviņos no rīta ierasties galvenajā konferenču zālē uz ārkārtas sapulci. Eliot, tas attiecas arī uz tevi. Deviņos. Ne sekundi vēlāk.
Kas tad nu?
Neesmu tik agri bijusi birojā kopš savas pirmās darba nedēļas. Veronika ir pasūtījusi termosus ar kafiju, beigeļus un augļu plates, kam Bens uzklūp bez sirdsapziņas pārmetumiem, kaut gan neviens cits neuzdrīkstas. Pārlaižu skatienu konferenču zālei, taču neredzu nevienu klientu. Laikam jau galds tiešām saklāts mums, zemniekiem. Varbūt kādam šodien dzimšanas diena? Varbūt Travino paziņos, ka par veselu bagātību pārdevis uzņēmumu kādai Eiropas akciju sabiedrībai, un mēs varam pamāt ardievas sapņiem par dižu karjeru. Iespējams, man tiešām lemts reklamēt veļas mīkstinātājus ar ziedu aromātu.
Pienāk Uzvalks, piedāvā man tasi kafijas un apvaicājas, kā man klājas.
Es redzu cauri viņa lišķīgajam tēlam. – Tu gribēji vaicāt, kā man klājas ar “Little Kitty”?
Viņš iešņācas kā kaķis un savelk aizvainotu sejas izteiksmi.
– Es tikai cenšos būt pieklājīgs.
Šodien savam švītīgajam kreklam viņš uzģērbis žaketi un kaklasaiti, un es atceros, ka viņam šodien ieplānotas pusdienas ar “Little Kitty” vadītājiem. Viņš uzņēmies šo upuri mūsu labā. Pēkšņi jūtos vainīga. Vakar viņš mūs praktiski izglāba.
– Paldies, ka devi mums vairāk laika darbam. Tas bija ļoti jauki no tavas puses.
Uzvalks pieliecas tuvāk un klusinātā balsī saka: – Es redzēju, ka izskaties diezgan nomākta, kad vakarā devies prom no biroja, tādēļ nospriedu, ka ar darbiem neiet tik labi kā cerēts.
Viņa teiktais mani pārsteidz nesagatavotu, un mana seja kļūst sārtāka par Bofas “MAC” lūpukrāsu, kas, starp citu, ir pārāk koša darbinieku sapulcei pašā rīta agrumā.
Viņš mani redzēja, kad uz ielas raudāju? Viņš domā, ka raudāju “Little Kitty” dēļ, vai zina par mani un Benu?
Viņš noteikti redzēja “ShoutOut” video ar skūpstu, jo tieši viņš man par to pastāstīja. Manu prātu pārņem panika, bet Uzvalks gaida atbildi atbilstoši vispārpieņemtiem cilvēku komunikācijas principiem: viens runā, tad otrs atbild. Taču es nepaspēju neko pateikt, jo telpā ieveļas skaļu smieklu brāzma. Tie ir Peitone un Eliots DžonDžošDžeja ielenkumā. Visiem rokās ir “Starbucks” kafijas krūzes, un viņi izturas tā, it kā tikko būtu ieradušies no kāda daudz labāka pasākuma. Veronika uzmet atnācējiem ļaunu skatienu, kas izvilina no Eliota viņa žilbinošāko smaidu.
– Biroja kafija! Paldies, Veronika. Nebūtu pircis šo, ja vien zinātu! – Skaidrs, ka iekšēji viņš ņirgājas, taču atklāti to darīt Veronikas klātbūtnē neatļaujas. Lai iepriecinātu Veroniku, Eliots pacienājas ar beigeli, kas, pēc viņa vārdiem, ir pirmais kopš flaneļa krekli vairs nav modē. Puiši viņam piebiedrojas.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
