vīra, izrunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties.
Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birst; bet līdakas pašulaik nav mājā. Māsa paēdina, apgulda brāli un tad vēro, vai vīrs drīzi nerastos. Pret vakaru līdaka pārnāk; bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījusi, pārbīstas, izsaukdamies: “Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?”
“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
“Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties?”
Līdaka nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr ilgi prieks māsas vīram acīs nespīguļo: drīzi tas iedomājas savu bargo likteni un tad itin bēdīgi nopūšas sacīdams: “Kaut, brāli, tu spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru par lāci un mani pašu par līdaku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim tava viduvējā māsa un lācim pate vecākā. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa ērgļa, tas tev varbūt palīdzēs, es esmu par vāju palīdzēt. Citurīt, saulītei lecot, man atkal jāpaliek par līdaku.”
No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie otrā māsas vīra – ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas ērgļa mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājuse, apguldījuse gaida savu vīru mājā. Ap vakaru ērglis pārnāk, bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies: “Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?”
“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
“Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties?”
Ērglis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: “Kaut, brālīt, tu mani no pūķa nagiem atpestītu, cik tad būtu laimīgs. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa – lāča, tas tev palīdzēs, es esmu par vāju tam darbam. Citurīt, saulītei lēcot, man atkal jāpaliek par ērgli.”
No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie trešās māsas vīra – lāča. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas lāča mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājusi, apguldījusi gaida savu vīru mājā. Ap vakaru lācis pārnāk, bet, tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas tūlīt uzprasa: “Sieviņ, te jau laikam pūķis maisījies? Kas tās par pēdām?”
“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
Lācis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: “Kaut, brālīt, tu man palīdzētu no pūķa nagiem vaļā tikt. Viens nespētu viņu pārvarēt, bet par abiem, tad vajaga pūķa ādai putēt. Rītu man atkal jāpaliek par lāci, un tad pie darba.”
No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nošvīkst, un sešspārnis acumirklī ar vanagu, vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis; bet brālis viņu mierina: “Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie ir mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.”
“Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni.”
Viens, divi – visi pie pūķa klints klāt. Brālis grib ar savu sešspārni tūlīt iekšā doties, bet lācis saka: “Tik karsti ne! Tu, brālīt, šodien palieci ar vanagu un vēzi ārpusē, es ar sešspārni tik iešu iekšā: sešspārnim spēks, man izmaņa. Rītu, tad, brālīt, tava reize un parītu pietiks visiem, ko darīt. Ja šodien par abiem varētu viņu tik saistīt, tad pilnīgi pietiktu; nokaut, tas pirmā dienā neiespējams, jo pūķis ir nenonāvējams. Tomēr tagad lai sākam, ka varam pie vakara tikt galā, iekams saulīte nav nogājuse.”
Klints durvis nokrakšķēja un sagāzās: pašas klintis nodrebēja, un nu sešspārnis ar lāci ņēmās skaļi: drīzi zeme dārdēja, drīzi klints gabali brakšķēja; drīzi bij dzirdami rūcieni, drīzi tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei, tad lielais tracis apklusa un sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāj pūķa mitekli: darbs nu bij pastrādāts, pūķis saistīts. Visi nu dodas mājā atdusēties un atpūsties, lai no rīta agri jo agri iesākto darbu turpinātu. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli sacīdams: “Celies, brālīt, laiks pie darba doties, jo šodien tava reize lomu vilkt. Mēs citi paliksim ārpusē, bet tu ej caur sagāztajām klints durvīm taisni klintī iekšā. Dziļāki tu ieraudzīsi divas durvis: vienas pa labu roku, otras pa kreiso. Tās pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neej, jo tanī istabā guļ saistītais pūķis: tas tevi ar dvašu vien pieraus klāt un norīs; turpretim pa labo roku ej droši iekšā, jo tanī istabā dzīvo mūsu lielākā palīdzētāja, daiļa meiča. Viņa ir ķēniņa meita; pūķis to ķēniņam nozaga un ieslēdza savā pilī. Lūdz šai meičai, lai tā raudzītu pūķim izkrāpt, kur viņš savu beznāves spēku noglabājis.”
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
