neveikliem mirkļiem viņa atkal atstāja abas divatā.
– Mēs ar vīru vēlējāmies adoptēt mazuli, – Lidija čukstēja. – Mums bija brīnišķīga sociālā darbiniece, un tad kādu vakaru viņa piezvanīja. Tā bija ārkārtas situācija, un viņa meklēja vietu, kur maza meitene varētu palikt tikai dažas naktis.
Libija pamāja. Viņa atminējās Keisijas stāstu par adoptēšanu.
– Mēs Keisiju iemīlējām. Breds, Kodijs un es nolēmām padarīt viņu par daļu no mūsu ģimenes. – Viņa apklusa un izskatījās tā, it kā tūlīt varētu sabrukt un izplūst asarās.
Libija gribēja kaut ko sacīt vai darīt, bet viņai nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.
– Dienā, kad stāvējām tiesneša priekšā, lai pabeigtu adopcijas procesu, Keisija bija tik laimīga un satraukta, ka pieskrēja un apskāva tiesnesi. – Asara noritēja no viņas acs kaktiņa un lejup pa Lidijas seju. – Bet Keisija ieradās kopā ar savu pagātni…
Libija varēja tikai mēģināt to iztēloties.
– Pēdējie seši mēneši nav bijusi viegli, pusaudža vecums un visi tie hormoni, kas sāk trakot… Keisijai sākās mēnešreizes. – Lidija saknieba lūpas un piespieda pie tām pirkstus. Viņas plakstiņi aizvērās. Viņa dziļi ieelpoja un šķita aizturam elpu. Pār seju noripoja asaras.
– Lidij? – Libija jutās bezpalīdzīga. Viņa darītu visu iespējamo, lai padarītu notiekošo par neesošu. Viņa nekādā ziņā negribētu ievainot jauniegūtās draudzenes jūtas vai radīt problēmas viņas ģimenei.
Lidija norija kaklā sakāpušo kamolu un nočukstēja: – Es… es nezinu, vai Keisijai pagājušajā mēnesī bija mēnešreizes.
Libijas vēders sažņaudzās. – Viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu kaut ko teikt, ir tāpēc, ka ir arī juridiskā puse.
Lidija stīvi viņā noskatījās. – Ko tu ar to domā?
– Ja… ja Keisija ir stāvoklī, jums nāksies noskaidrot, kurš ir tēvs. Ja viņš ir vecāks par astoņpadsmit gadiem, pēc likuma tā ir izvarošana. Būs jāierosina krimināllieta. Vai Keisijai ir puisis?
Lidija palocīja galvu. – Jā, ir.
– Cik vecs viņš ir?
– Es… nezinu. Domāju, viņi ir aptuveni viena vecuma.
Viņš ir vidusskolas jaunākajā klasē; viņi ir klasesbiedri.
– Trīspadsmit? – Libija nezināja, vai trīspadsmit gadus vecam zēnam var būt bērns – šādos jautājumos viņa bija pilnīgi nepieredzējusi.
– Bērni, kuri rada bērnus… – Lidija nočukstēja.
– Ko tu domā darīt? – Tā nebija viņas darīšana, Libija atskārta. Ja šajā sarežģītajā situācijā būtu nonākusi viņa pati, viņa nezinātu, kā rīkoties.
– Es… nezinu… Man jāaprunājas ar vīru.
Dzīvesbiedrs, kāds, ar kuru dalīties uzliktajos pārbaudījumos, kāds, ar kuru kopā raudāt un smieties. Libija no tā visa bija atteikusies, un kā vārdā? No otras puses, Džo un Libiju laulības pēdējos sešus mēnešus saistīja tikai nesaprašanās. Viņa visu dienu un bieži arī pēc darbdienas beigām smagi strādāja un, atgriezusies mājās, bija nogurusi. Džo labprātāk nodevās saviesīgai dzīvei nekā viņa. Nācis no lielas ģimenes, viņš bija pieradis, ka apkārt ir cilvēki. Tad vēl bija jautājums par bērniem. Viņai nekad nebija tam pieticis laika. Tomēr viņa joprojām šad un tad domāja par Džo. Viņa no sirds cerēja, ka bijušais vīrs ir laimīgs, un priecājās, ka viņš veiksmīgi veido savu dzīvi.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
