zemas uzmanības intensitātes, kas raksturo apātiju, līdz garastāvokļa biežai maiņai un uzmanības nenoturībai drudža stāvoklī.
2. Mīmika un pantomīmika. No nekustīgas sejas izteiksmes līdz saspringtai mīmikai ar izteiktu žestikulāciju.
3. Kustības. Apātijai raksturīgas lēnas, neizteiksmīgas kustības. Drudzim – straujas, ātras kustības.
4. Statiskās pozas. Pozas parasti ir neērtas, bet pirmajā gadījumā nemainīgas (statiskas), nekustīgas, otrajā – šo pozu bieža maiņa.
5. Runa. Apātijai raksturīga palēnināta, mazizteiksmīga, klusa. Drudzim – ātra, skaļa, bet vārdu galotnes netiek skaidri izrunātas.
6. Veģetatīvās reakcijas. Sirdsdarbības frekvence un elpošanas ritms lēnāki, vai otrādi – ātrāki nekā parasti. Sejas krāsa bāla vai sarkana, mainās arī muskuļu tonuss [9; 49].
Pirmssacensību un sacensību psihiskā stāvokļa pašregulācija ir pats svarīgākais faktors psihiskās gatavības sacensībām stāvokļa radīšanai un saglabāšanai un tā uzturēšanai optimālā līmenī sacensību apstākļos. Pašregulācijas pamatā ir sportista sevis paša pārzināšana, konkrēti runājot, to izmaiņu, kas raksturīgas tam vai citam psihiskajam stāvoklim.
Dažādu pašregulācijas līdzekļu izmantošanai (autogēnais treniņš, psihoregulējošais treniņš, psihiskās domāšanas treniņš u.c.) nepieciešama speciāla apmācība psihologu, ārstu, treneru vadībā [29; 9].
Lietojot personības emocionālās sfēras pilnveidošanas paņēmienus, plaši izmanto īpaši organizētas izteiksmīgas kustības.
Sporta praksē sportista emocionālajai sfērai pietiekami efektīvas ir mīmikas, elpošanas un brīvas izteiksmīgas kustības.
Visai daudzveidīgi paņēmieni ir augstas kvalifikācijas sportistu emocionālās sfēras galveno izpausmju pilnveidošanai, lai risinātu uzdevumus psiholoģiskai sagatavošanas sacensībām. Tomēr visa šī daudzveidība kalpo vienai prasībai – nepieciešamība pastāvīgi uzkrāt katra sportista emocionālā fonda rezerves.
Augsta līmeņa kvalificētu sportistu emocionālā fonda rezerves var kalpot par pamatu modeļu raksturojumu sastādīšanai viņu emocionālajai sfērai. Te pirmajā vietā izvirzās specializēti līmeņi tikumisko jūtu izpausmēm. To izpausmes efektivitātes galvenais rādītājs ir sportisko rezultātu izaugsme, uzstājoties atbildīgās sacensībās [33; 27].
Psiholoģiski-pedagoģiskais darbs ar jauniem sportistiem virzīts psiholoģiskās gatavības sacensībām radīšanai un pareizai sportista personības tapšanai, kas ietver sportiski-lietišķās motivācijas veidošanu, adekvātu pašnovērtējumu, cenšanos sasniegt grūtu sportisku mērķi un optimālu pārliecību par tā sasniegšanu, pareizu attieksmi attiecībā pret sasniegtajām veiksmēm un īslaicīgām sportiskām neveiksmēm. Tādējādi, psiholoģiski-pedagoģiskais darbs ir svarīga trenera darbības sastāvdaļa [20; 11].
Viens no trenera uzdevumiem sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir paša sportista psiholoģiskās sagatavošanas kontrolēšana.
Galvenie trenera uzdevumi vispārējā psiholoģiskajā sagatavošanā ir sekojoši:
1. Sportista psiholoģiskā raksturojuma sastādīšana.
2. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas plānošana.
3. Sportista mācīšana izmantojot vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas paņēmienus un līdzekļus.
4. Ikdienas palīdzība un kontrole sportista vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas rekomendāciju izpildei.
Trenera uzdevumi sportista psiholoģiskās sagatavošanas jomā konkrētām sacensībām noteikti sekojošā veidā:
1. Pozitīvas attieksmes veidošana pret psiholoģisko sagatavošanu sacensībām.
2. Mācīt sportistiem visefektīvākos psiholoģiskās sagatavošanas paņēmienus un līdzekļus.
3. Palīdzēt sportistam konkrētu psiholoģiskās sagatavošanas līdzekļi izvēlē. Šī izvēle atkarīga no tiem uzdevumiem, kas tiek izvirzīti sportistam sakarā ar dotajām sacensībām.
4. Trenera palīdzība, lai pareizi risinātu izvirzītos uzdevumus, nosakot izvēlēto līdzekļu efektivitāti.
5. Palīdzība sportistam tieši sacensību laikā [27; 19—20].
Analizējot ārzemju psihologu (ASV, Krievija, Bulgārija, Kanāda) darbības virzienus, būtiskais ir sporta veida psiholoģiskais raksturojums. Tāpēc tika izveidota shēma sporta veida psiholoģiskajam raksturojumam. Šī shēma sastāv no trim daļām:
1) sporta darbības objektīvie apstākļi;
2) personības psiholoģiskās īpatnības, kuras nodrošina augstus sasniegumus šajā sporta veidā.
3) Psiholoģiskā sagatavotība konkrētajā sporta veidā [5; 65—66].
Liela nozīme sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir sociālajam faktoram. Atkarībā no tā, cik lielā mērā sportists apzinās savu sabiedrisko pienākumu, cik liela ir viņa atbildības sajūta biedru, sporta kolektīva priekšā, lai būtu labi panākumi priekšā stāvošajās sacensībās, stiprinās sportista griba uzvarēt, aktīvāk norit psiholoģiskie procesi, risinot taktiskos uzdevumus, iespējama labāka uzmanības koncentrācija sportiskās cīņas situācijās.
Visām šīm psiholoģiskās parādībām, ko aktivizē sociāli ētiskās motivācijas, ir liela loma sportisko iemaņu apgūšanas procesā, radušos grūtību pārvarēšanā, īpaši sacensību gaidīšanas un piedalīšanās laikā. Jāatzīmē, ka sociāli ētiskie motīvi kā sportista psihes stimulatori, sekmīgi darbojas tad, ja sportistam sacensībās uzstādītie uzdevumi nepārsniedz viņa reālās fiziskās, tehniskās, taktiskās un psiholoģiskās iespējas [45; 12].
Zināms, ka, ja sportists stipri noguris, tos veicina nelīdzsvarotus psiholoģiskos stāvokļus, kad starp funkcionējošās sistēmas elementiem pašas rodas nospiedošas attiecības.
Tāds sportista stāvoklis ir īpaši izteikts psiholoģiskās sagatavošanas posmos, kad tiek plānoti atbilstoši darba apjomi, kas vislielākā mērā veido tālākos sasniegumus. Speciālās sagatavošanas līdzekļu intensitātes palielināšana rada ne tikai fiziskās sagatavošanas pasliktināšanos, bet arī pasliktina svarīgāko psiholoģisko funkciju koordināciju, izposta smalkākās specializētās uztveres psiholoģiskās funkcijas. Sportista speciālās un psiholoģiskās sagatavošanas neordināras izmaiņas subjektīvi sportistam rada neapmierinātību ar savas darbības kvalitāti, kā rezultātā vērojama pārmērīga psiholoģiskā spriedze un atjaunošanās procesu palēnināšanās treniņu gaitā, kā arī pēc tiem [33; 75—76].
Rodas arī emocionāla spriedze. Tas ir saistīts ar emociju nervu aparāta aktivizāciju. Emocijas uz agrāk uzkrātu emociju bāzes atspoguļo efektīvu darbību iespējamību vēl līdz tam, kad darbības sāk realizēties. (Sportā tā ir vienas vai otras tehniskās vai taktiskās darbības pielietošanas efektivitātes iespējamība, kas ietekmē
