izklāstu uzvaras prieka pilnā sajūsmā gluži kā Ziemassvētku korāļu dziedātājs, kurš vienā balsī ar pārējiem noskandē "un irbi bumbieres zariņā!".
– Viss izklausās gardi, – Sems secināja.
– Vai gribat, lai es kaut ko atkārtoju? – viesmīlis vēlējās zināt.
– Nekādā gadījumā, – Sems iebilda, un Klementīne gandrīz skaļi iesmējās. Sems allaž bija pratis ar nopietnu seju sausi pajokot.
– Skaidrs. Tātad jūs tagad varat padomāt, bet es tikmēr paskatīšos, kur palicis tas jūsu… – Viesmīlis paraudzījās uz Klementīni.
– Sausais baltvīns, – viņa pateica priekšā. – Pepper Tree sausais baltvīns.
– Tūlīt. – Viesmīlis uzsita knipi, nopriecājies un atvieglots, ka bija ticis galā ar savu īpašo piedāvājumu.
– Tā, – Sems noteica, kad viesmīlis bija aizgājis.
– Tā, – Klementīne atkārtoja.
– Ko tu ēdīsi? – Sems pacilāja sev priekšā nolikto ēdienkarti gluži kā laikrakstu.
– Īsti nezinu, – Klementīne atteica, paņemdama savu ēdienkarti. – Viss izskatās tik labi.
Viņai vajadzēja izmest kādu joku. Par viesmīli. Par īpašo piedāvājumu. Par neatnestajiem dzērieniem. Par meiteni aiz bāra letes, kura vēl aizvien izklaidīgi spodrināja glāzes. Iespējamo tematu bija tik daudz. Uz mirkli viņu pārņēma sajūta, ka no šī joka bija atkarīgs pilnīgi viss. Ja vien viņai tagad izdotos izmest īsti piemērotu joku, vakars būtu glābts un viņu laulība tāpat. Kaut ko par meiteni, kura strādā kā budiste? Spodrina vīna glāzes, izjūtot pašreizējo mirkli? Ja vien viņa būtu varējusi tādā pašā noskaņā ieliet viņiem vīnu? Mīļais dievs, kurā brīdī viņa bija pārvērtusies par cilvēku, kurš domās izmēģina vieglprātīgas piezīmes?
Restorānā kāds iesmējās. Vīrietis. Tie bija zemi, īpatnēji baritona smiekli.
Klementīnei salēcās sirds. Sems strauji atrāva skatienu no ēdienkartes.
Tikai ne Vids. Tikai ne šeit. Tikai ne šovakar.
15. nodaļa
Atkal. Nepiedienīgi skaļi šajā vietā ar mīkstajiem paklājiem.
Klementīne pagrieza galvu, lai nopētītu trīs vīriešus, kuri tobrīd šķērsoja restorānu. Viņi visi pavirši līdzinājās Vidam: lielas, apaļas galvas, milzīgi pleci, lepni izgāzti vēderi un eiropieša gaita, kas tomēr gluži nebija plātīga.
Bet neviens no viņiem nebija Vids.
Klementīne izelpoja. Vīrietis vēlreiz iesmējās, taču viņa smiekliem nepiemita ne Vida īpašais tonis, ne dobjums.
Viņa no jauna pagriezās pret Semu. Viņš bija aizvēris ēdienkarti un ļāvis tai noslīgt pret krūtīm.
– Es nodomāju, ka tas ir Vids, – viņš sacīja. – Izklausījās uz mata kā viņš.
– Zinu, – Klementīne atteica. – Man arī tā likās.
– Ārprāts. Es vienkārši negribu viņu redzēt. – Paņēmis ēdienkarti, Sems nolika to atpakaļ uz galda un piespieda plaukstu sev pie atslēgas kaula. – Man likās, ka es tūlīt dabūšu sirdstrieku.
– Zinu, – Klementīne atkārtoja. – Man bija tāpat.
Sems ar elkoņiem atbalstījās uz galda un paliecās uz priekšu.
– Es uzreiz visu atkal atcerējos. – Izklausījās, ka viņš ir tuvu asarām. – Atliktu vienīgi ieraudzīt viņa seju, lai…
– Margaret River sausais sarkanvīns!
Jaunais viesmīlis uzvaroši sniedza viņiem pudeli gluži kā balvu.
Tas nebija īstais vīns, taču būtu neizturami noskatīties, kā viņš sašļūk.
– Tieši tā! – viņa uzslavēja.
Aizlicis vienu roku aiz muguras, viesmīlis pārlieku dāsni ielēja viņiem vīnu. Tīro, balto galdautu izraibināja sarkanas lāsītes. Iespējams, viņam būtu veicies labāk, ja viņš būtu turējis pudeli ar abām rokām.
– Vai esat gatavi pasūtīt? – Viesmīlis starojoši smaidīja, pietvīcis no prieka par saviem panākumiem.
– Vēl dažas minūtes, – Klementīne palūdza.
– Protams! Kā vēlaties! – Viesmīlis atkāpās.
Sems pacēla glāzi. Viņa roka trīcēja.
– Vakar man likās, ka esmu ieraudzījusi Vidu starp simfoniskās mūzikas koncerta klausītājiem, – Klementīne sacīja. – Biju tik satriekta, ka aizmirsu, kurā brīdī man jāsāk spēlēt. Par laimi, Einslija mani aizstāja.
Sems iedzēra lielu vīna malku un ar plaukstas virspusi noslaucīja lūpas.
– Tātad tu negribēji viņu redzēt? – viņš skarbi noprasīja.
– Nu, protams, ka es negribēju viņu redzēt. Tas būtu bijis… – Klementīne nespēja izdomāt īsto vārdu. Viņa pacēla glāzi. Viņas roka nedrebēja. Viņa bija iemācījusies savaldīt trīcošās rokas bez beta blokatoriem arī tad, kad sirds dauzījās no mokoša lampu drudža.
Sems kaut ko noņurdēja un paņēma ēdienkarti, tomēr varēja manīt, ka viņš to nelasa. Viņš cītīgi pūlējās atgūties un atkal padarīt seju gludu un neizteiksmīgu.
Tas bija neizturami. Klementīnei gribējās viņu vēlreiz satriekt.
– Patiesībā Ērika šodien ieminējās, ka Vids ļoti vēlas satikt mūs, – Klementīne sacīja. Viņa nealka uzsākt kārtējo vispārējo sarunu par skaisto skatu, ēdienkarti un laika apstākļiem. Sarunu, kas līdzinātos liftā dzirdamai mūzikai.
Sems aši paskatījās uz Klementīni, taču viņa seja bija neizteiksmīga. Viņa acis bija kā aizslēģoti logi. Viņa gaidīja. Viņš atbildēja tikai pēc savāda, neilga klusuma brīža. Tas līdzinājās mehāniskam bojājumam. Šķiet, neviens cits, izņemot Klementīni, nebija pamanījis, ka Sems pēdējā laikā vairs nerunāja īstajā laikā.
– Nu, esmu pārliecināts, ka mēs tāpat kādā brīdī ar viņu droši vien sastapsimies, – Sems sacīja. Viņa skatiens atkal atgriezās pie ēdienkartes. – Es laikam ņemšu vistas risoto.
Tas bija neizturami.
– Patiesībā Ērika teica – izmisīgi.
Sema lūpas noraustījās.
– Jā, nu, viņš droši vien izmisīgi vēlas satikt tevi.
– Galu galā mūsu tikšanās taču ir neizbēgama, vai ne?
– Nesaprotu,
