uz kakla. Zaudēja daudz asiņu. Salauzta kāja nav nekas.
«Nekas, nekas,» es nomurmināju. – Nekas. Turies, mans Rāceņs.
Mana galva izmisīgi griezās: es biju iztērējis gandrīz visu savu burvību.
Kā Lenss tagad vajadzīgs! Bet viņš ir padomes sēdē un gandrīz nezina, kas noticis… Es tūlīt zaudēšu samaņu, un kas tad palīdzēs Lorijai?
*** 2 ***
«Es dodu vārdu meistaram Lanselotam Datonam,» paziņoja lordkanclers.
Lenss ieņēma vietu aiz tribīnes. Viņam nevajadzēja atskatīties, lai redzētu nosodījumu sava tēva skatienā.
«Kad tu beidzot izaugsi liela!»
Viņš iztaisnoja plecus un ievilka elpu.
– Kanclera kungs, padomes kungi…
«Nekad,» viņš vēlreiz nodomāja. «Ja pieaugšana nozīmē padoties, tad nekad.»
«Šodien mums ir jāpieņem lēmums, kas ir ārkārtīgi svarīgs mūsu valsts parastajiem iedzīvotājiem. Šāds lēmums, ja tas tiks pieņemts, palīdzēs viņiem tikt galā ar visgrūtākajām nepatikšanām, kuras jums un man ir grūti pat iedomāties – visu patiesību par tām zina tikai tie, kas paši tās piedzīvojuši.
Lenss atkārtoja šo runu vairāk nekā vienu vai divas reizes, viņa balss plūda gludi un skanīgi, un tas, ka zālē sēdošie it kā saplūda vienā daudzgalvainā klausītājā – tātad tas pāries. Divdesmit gadi politiskās karjeras, un viņš pārtrauks uztraukties, runājot Padomē.
– Katru gadu mūsu valstī darbā mirst divi tūkstoši inteliģentu cilvēku, bet vēl simt piecdesmit tūkstoši gūst dažādas smaguma pakāpes traumas. Traģēdijas mērogs ir patiesi biedējošs: pat viena no asiņainākajām cīņām visā inteliģento rasu vēsturē nav izraisījusi tik kolosālu upuru skaitu.
«Jūs nevarat izmainīt pasauli viens pats!» – lordkanclers atkārtoja atkal un atkal. «Bet mēs varam to padarīt vismaz nedaudz labāku,» Lenss vienmēr atbildēja.
– Tajā pašā laikā es nemaz nedomāju apgalvot, ka visi darba devēji ir nelieši un neviens no viņiem nekad nav izrādījis rūpes un laipnību pret saviem darbiniekiem, tomēr mūsu piedāvātais pasākums ir paredzēts, lai brīvprātīgās labdarības plūstošajām smiltīm piešķirtu granītu. likuma stingrība…
Lordkanclers uzsita ar smigu.
«Es lūdzu piedošanu, meistar Daton, man jūs jāpārtrauc.»
Zāle sāka dārdēt – tas bija nedzirdēts visu tradīciju pārkāpums.
– Kungi, padome, es atvainojos, man jāpaņem pārtraukums… veselības apsvērumu dēļ. Vecums sagādā nepatīkamus pārsteigumus.
Tikai gadiem ilgi trenēta izturība ļāva Lensam saglabāt seju. Mans tēvs nemaz nebija vecs, un viņa veselību apskaustu daudzi jaunieši.
No zāles atskanēja apmulsuši izsaucieni, kurus lordkanclers izvēlējās nedzirdēt.
«Meistars Heibots, nomainiet mani,» viņš teica.
– Piezvanīt dziedniekam? – pieķēra deputāts.
Ērls Datons vecākais vāji pasmaidīja.
– Nevajag, dziednieks jau ir klāt. Lūdzu, meistars Datons.
– Jā, protams.
Lenss joprojām neko nesaprata, taču viņa tēvs diez vai būtu nolēmis pārkāpt visu pieklājību, lai tikai neļautu viņa dēla partijai pārliecināt Padomi pieņemt jaunu likumu. Viņš ieskatījās zālē un atrada īsto cilvēku… orc.
– Meistar Koh, tas ir jūsu prāta bērns. Lūdzu, man jāatceras, ka es neesmu tikai politiķis.
Pieceļoties no galda, tēvs smagi atspiedās uz elkoņa ar trīcošiem pirkstiem, un Lenss nopietni satraucās. Es sniedzos pēc diagnostikas pinumiem.
«Ne tagad,» lordkanclers tikko dzirdami čukstēja. – Signāla artefakts tika aktivizēts.
Man krūtīs sastinga ledus kristāls. Meitenes ir vienas mājās!
Nē, ne viens. Savrupmājā dežurē seši apsargi, un aizsargburvestības ap ēku un uz žoga atvairīs ikvienu, kurš mēģinās tos uzlauzt. Tie, kas ir īpaši lēnprātīgi un nolemj mēģināt vēlreiz, tiks pilnībā sadedzināti.
Un tomēr notika kaut kas, kas lika apsardzes priekšniekam izraut savu darba devēju no domes sēdes, bet tēvam visu nomest un steigties mājās.
Tiklīdz viņi izgāja no zāles, sekretāre parādījās netālu kā no nekurienes.
«Mans mobilais – tūlīt pie ieejas, drošība – kaujas gatavība,» pavēlēja lordkanclers. «Ikviens, kurš mēģina traucēt, ir jānovāc no ceļa ar jebkādiem nepieciešamajiem līdzekļiem.»
Sekretārs vispirms pacēlās uz divām kājām, un pēc dažiem soļiem viņš jau skrēja uz četrām, un Lenss viņu izmisīgi apskauda. Viņš pats bija gatavs skriet mājās, taču mobilais bija ātrāks par cilvēka kājām.
«Es nezinu, kas tur notika, bet Ekharts mani nekad velti netraucēja.» – Tēvs arī paātrināja soli. Viņš berzēja krūtis, bet, tiklīdz Lenss atkal sniedzās pēc diagnostikas burvestībām, viņš iesaucās: «Mājās!» Viss ir mājās!
Mobilais pacēlās gaisā, tiklīdz Lenss aizcirta durvis. Viņš lidoja pa ielām, izmisīgi žņaudzīdams – pilsētnieki, kuri staigāja pirms gulētiešanas, vēl nebija paspējuši doties mājās. Rīt visi avīžnieki rakstīs, ka lordkanclers, steidzoties mājās no domes sēdes, nobiedējis trīs desmitus cilvēku un uzskrējis viņiem virsū… Dievs, ko viņš domā! Kuram gan interesē, ko raksta avīzes, ja vien mājās viss ir kārtībā! Nē, jau tagad ir skaidrs, ka mājās viss nav kārtībā. Ja tikai meitenēm nekas nenotiktu!
Savrupmājas vārti bija plaši atvērti, un, lai arī kā Lenss centās, viņš nevarēja atklāt drošības burvestību pēdas. Mobilais apstājās, pirms sasniedza piebraucamā ceļa galu.
«Pagaidiet šeit,» šoferis pavēlēja un kopā ar otro apsargu izslīdēja no mobilā.
«Lūk, no kā es baidījos,» mans tēvs čukstēja un atkal berzēja savu krūšu kauli.
Lenss sniedzās pēc durvīm, bet lordkanclers satvēra viņa elkoni.
– Neliedz puišiem strādāt. Es tāpat kā tu uztraucos par Loriju. Un priekš…
Viņu pārtrauca kliedziens. Lenss atpazītu šo balsi jebkur. Likās, ka viņš būtu atgriezies piecus gadus atpakaļ līdz dienai, kad gandrīz zaudēja Greisu. Mobilā kabīne pārvērtās par smirdīgu pagrabu, un uz dažiem mirkļiem viņš zaudēja spēju domāt. Tikai ledus kristāls manā krūtīs iedūrās manā diafragmā, neļaujot man elpot, un mani pirkstu gali caurdūra maģija. Viņš pats nesaprata, kā izlēca
