itle>Inga
– Jauna sieviete! – man aizsteidzas maigā Deizija augstpapēžu kurpēs. – Meitiņ, tu nevari tur iet!
Viņa satver manu elkoni, bet es turpinu neatlaidīgi doties tālāk.
– Markam Nikolajevičam ir tikšanās. Ko, vai tu gribi mani atlaist? – Viņa skatās man acīs. – Lūdzu, uzgaidiet šeit. Neliec man zvanīt apsardzei. – Deizija norāda uz ādas krēslu, kas maksā desmit no manām algām.
Viņai ir caurspīdīgas acis un tievas rokas – tikai zariņi. Skatoties uz viņu, es nāku pie prāta. Aklas dusmas nosēžas dvēseles dibenā. Baiļu un bezmiega nomocīts, es aizmirsu par pieklājības noteikumiem.
– Atnesiet, lūdzu, ūdeni. – uzmanīgi nolaižos krēslā.
Iespiežu trīcošos pirkstus starp ceļiem. Manā atmiņā atkal parādās vakardienas ziņas teksts: «Kas nogalināja sveci?»
Sūtītājs, protams, nav zināms. ķēms. Kurš tev teica, ka viņa ir nogalināta? Es joprojām ceru, ka viņa ir dzīva.
Svečka ir mana vecākā māsa Nastja. Viņa pazuda pirms trim gadiem. Šis ir viņas bērnības segvārds. Es viņai to uzdāvināju, kad viņai bija trīs gadi, kad vecmāmiņa mani aizveda līdzi uz baznīcu. Kopā ar viņu iededzām svecītes tuvinieku atpūtai. Viņi sirsnīgi mirkšķināja krēslā, atgādinot Nastjas matu krāsu. Viņu vienmēr varēja viegli atrast jebkurā pūlī.
Iesauku ātri paņēma mana mamma, vecmāmiņa, klasesbiedri un kaimiņi.
Nastja pēdējo reizi redzēta savas labākās draudzenes Miras Dmitrienko dzimšanas dienas ballītē.
Roka ar franču manikīru pasniedz man glāzi ūdens ar citrona šķēli. Es pateicīgi pamāju un sāku gaidīt.
Laiks velkas bezgalīgi. Visā uzņemšanas zonā ir dzirdama klaviatūras klabināšana un tikko dzirdamas balsis no gaiteņa. Pēc apmēram divdesmit minūtēm durvis atveras. Vairāki vīrieši no biroja iznāk identiskos uzvalkos, kas atšķiras tikai ar krāsu un dārguma pakāpi.
Sekretārei nav laika paziņot par manu ierašanos, jo durvīs parādās Marks Nikolajevičs Fedorcovs – uzņēmējs, kaut kādas akciju paketes īpašnieks, filantrops un vienkārši zelta cilvēks.
Pēdējo reizi mēs viens otru redzējām, kad man bija septiņpadsmit. Es metos viņam virsū un no bezspēcības pat paspēju iespļaut viņam sejā.
Marka Nikolajeviča izskats ir mānīgs. Viņš ir garš un izskatīgs. Mīl vecmodīgus trīsdaļīgus uzvalkus, mākslu un dārgas mašīnas.
Lūk, uz ko savulaik iekrita mana Nastja. Markam Nikolajevičam pat nebija jāpieliek pūles, lai dabūtu nabadzīgu provinces meiteni no pasaules dupša.
Ieraugot mani, viņš pārsteigts paceļ uzacis, bet ātri savelkas un pievēršas sekretārei.
– Marina, pārplāno nākamo tikšanos uz desmit minūtēm un uzvāri kafiju. – Viņš pagriežas un ieiet dziļāk kabinetā.
Ja es būtu Marina, es nesaprastu, vai gatavot kafiju diviem vai tikai viņam, bet viņa droši vien lieliski saprot priekšnieku.
Durvis paliek vaļā. Uztverot to kā uzaicinājumu, es pieceļos un sekoju viņam.
Manas kedas un džinsi viņa kabinetā izskatās nevietā. Tā ir plaša, gaiša un smaržo pēc lielas naudas. Kad esat šeit nokļuvis, jūs uzreiz saprotat, ar ko jums ir darīšana.
Viņš sēž pie galda, acīs auksts miers.
Cenšos paskatīties uz viņa deguna tiltiņu, lai nesaskartos ar viņa skatienu, bet vienalga man uznāk drebuļi.
– Sveiks, Mark Nikolajevič.
Viņš ir sešpadsmit gadus vecāks par mani, bet aiz spītības es viņu uzrunāju tikai un vienīgi pēc viņa vārda un uzvārda. Viņš savukārt man vienkārši nepievērsa uzmanību. Viņam es biju kaitinošs papildinājums Nastjai, mēbelei, kas stāvēja ejā.
Taču tur nebija ko darīt. Svece mani ļoti mīl… mīlēja. Lielāko daļu savu brīvdienu pavadīju kopā ar viņiem.
– Sveika, Inga. – Viņš pamāj uz pretējo sēdekli. – Tu esi mainījusies, nobriedusi. Ceru, ka iemācījos uzvesties kā cilvēks. – Viņam ir skaista balss, kas atbilst viņa izskatam.
– Es neatvainosies. Tu zini, ka tad uzvedies kā āksts.
Viņš nekomentē manu uzbrukumu un turpina:
– Kas tevi atveda uz šejieni?
– Vai tas ir jūsu darījums? – bez preambulas noliku telefonu viņam priekšā.
Viņš paskatās uz ekrānu. Viņš tik tikko manāmi savilk žokli un atkal paskatās uz mani.
– Kāpēc man to vajag?
– Nezinu. «Es cenšos atklāt kaut mazākās izmaiņas viņa sejas izteiksmēs, bet viņa seja ir absolūti necaurredzama. Lai gan, ko es gaidīju, šī ir daļa no viņa profesijas. «Varbūt tas ir jūsu veids, kā pārbaudīt, vai šajā laikā esmu kaut ko iemācījies.»
Es to saku, zinot, ka mana atnākšana šeit bija pilnīga stulbība. Es rīkojos impulsīvi, spiedu līdz robežai. Es gribēju iztukšot savas sāpes.
Kāds man apzināti sit pa vecu brūci. Es neticu, ka Marks Nikolajevičs varētu kaut ko nodarīt Nastjai, bet tajā pašā laikā es atceros to vakaru, kad viņa mierīgums mainījās. Viņš bija nikns. Es atceros saplīsušo stikla starpsienu viņu dzīvoklī un to, kā Nastja raudāja. Tā raud tie, kam noteikta liktenīga diagnoze: izmisīgi un bezcerīgi.
– Tu man kaut ko apsūdzi? – viņš pagriež pildspalvu rokās.
Marina mūs pārtrauc. Viņa noliek uz galda porcelāna krūzes, cukuru, piena krūzi un sudraba karotes. Skatoties uz viņiem, es garīgi iesmejos. Savus ieradumus nemaina pat darbā. Fedorcovs ieskauj sevi ar labākajiem: drēbēm, traukiem, speciālistiem, sievietēm.
Nastja bija talantīga māksliniece.
Es salieku rokas uz ceļiem un, kad aiz sekretāres aizveras durvis, izrunāju to, kas mani vajā:
– Šī ziņa nāk jau mēnesi. Katru nakti. Man bija grūti pieņemt nezināmo, un tas ir vissliktākais jebkuram cilvēkam, ticiet man,“ es paceļu acis uz viņu, „Un tagad šīs šausmas ir atgriezušās.
Es klusēju par savu māti.
Es klusēju par to, ka es pat nevaru apglabāt Nastju. Es klusēju par dvēseli graujošo vainas sajūtu par to, ka pirms diviem gadiem padevos un pārtraucu meklējumus.
Viņa skatiens ir kā rīta sals. Tas viņam nemaz nesāp, it kā mēs runātu par svešinieku.
«Es uzdrošinos jums apliecināt: man ar to nav nekāda sakara.»
«Protams,» es viņam piekrītu, pretrunājot sev, «tu viņu izmetāt no savas dzīves un aizmirsāt.» Jums nebija jāpārdzīvo šī elle.
– Ko tu zini par manu elli, Inga? – Marks Nikolajevičs izsmejoši jautā, salicis rokas zem zoda.
Man nav ko viņam atbildēt, un nav arī vajadzības. Tam visam nav jēgas. Es vairs neesmu septiņpadsmitgadīga maksimāliste. Es nejūtu pret viņu naidu, tikai naidīgumu un neizpratni. Kā Nastja varēja dzīvot kopā ar viņu vairāk nekā piecus
