notikt. Es nezinu, vai viņai bija ienaidnieki un ar ko viņa varētu būt krustojusies.
Nastja dzīvoja vidusmēra cilvēka parasto dzīvi: viņa mēģināja pārvarēt šķiršanos, strādāja, mīlēja iet karstā dušā, ienīda netīrus apavus un nevajadzīgus cilvēkus.
Ja viņai būtu uzbrukuši, tad… līķi agri vai vēlu būtu atraduši sēņotāji vai daču ciemata iedzīvotāji. Tur ir vairākas mājas, kurās cilvēki dzīvo visu gadu.
Tālrunis netika atrasts, netika atrasti sīki priekšmeti, piemēram, ķēde vai auskars, kas norādītu uz taku.
Skatos uz garlaicīgo ainavu aiz loga. Es palaižu ar pirkstu pa stiklu, domādama.
Pirms šķiršanās ar Marku Nikolajeviču jāsāk ar galeriju, kurā piedalījās Nastja. Pēc saderināšanās pārtraukšanas viņas sadarbība ar galerijas īpašnieku Marka Nikolajeviča māti kļuva par tīru formalitāti. Līgumu ar viņu nebija plānots atjaunot, lai gan tas, protams, netika skaļi izrunāts.
Fedorcovas galerija ir pretencioza vieta, kas piesaista pilsētas bohēmu un eliti, kas vēlas pievienoties skaistumam par naudu.
Atveru internetu un uzreiz trāpu džekpotā.
Rīt notiks modes mākslinieka no Sanktpēterburgas izstādes prezentācija, kas nozīmē, ka man nav jāizdomā iemesls, kā satikt veco harpiju. Man atliek tikai saņemt ielūgumu, un Anyuta man palīdzēs šajā jautājumā.
Paņemu telefonu no nolobītās palodzes un sastādu viņas numuru. Ragi.
«Sveiki,» Anya atbild dziesmas balsī, «kādi cilvēki.» Kā tev iet? Ko tev vajag?
– Kāpēc tas ir vajadzīgs uzreiz? – izliekos pārsteigta.
«Es tikai gaidu zvanu no jums.» Kaut es varētu piezvanīt un uzaicināt savu mīļoto Anyutku iepirkties.
– Noteikti, bet vēlāk. Tagad man vajag ielūgumu uz rītdienas prezentāciju.
– Zajuš, kur es varu dabūt tev? Visi ielūgumi iznāca pirms mēneša. Vai jūs zināt, cik daudz mamma ieguldīja dekorācijā? Gaida naudas plūsmu. Kāpēc tev tas vispār vajadzīgs?
Viņai fonā kaut kas trokšņo.
– Man jārunā ar Lidiju Vladimirovnu par sveci. Nyutik, man to ļoti vajag.
– Vai esat atkal atgriezies pie vecajām zināšanām? – viņas balsī pazūd vieglums. – Inga, tad es tevi knapi izdabūju ārā. Tu biji uz robežas.
– Lūdzu.
Dzirdu, kā viņa klusi ar kādu runā.
– Labi, Bērts tev iedos savu. Jūs zināt, ka viņš nevar izturēt šīs pulcēšanās. Vienkārši pat nedomā stāstīt savai mammai, ka atnesu tev ielūgumu. Viņa mani nogalinās. Un neaizmirstiet ģērbties pieklājīgi, bez kapučiem vai lētas kleitas ar fliteriem.
– Paldies! Roberts ir labākais.
– Čau čau. – Anija uzsit pa telefonu un noliek sarunu.
Lidija Vladimirovna Fedorcova nicina «vienkāršos cilvēkus», un Nastjai bija ļoti grūti pievienoties šai pasaulei – lielas naudas un liekulīgu smaidu pasaulei. Fedorcovs bija tiesīgs bakalaurs. Viņu uzrunāja modeles, vietējo lielvārdiešu meitas un plēsīgās uzņēmējas – bet viņš izvēlējās manu māsu.
Arī Robertam tajā laikā nebija viegli.
Divdesmit gadu vecumā viņš ieradās strādāt pie Fedorcova vecāka uz demontāžas un demontāžas uzņēmumu. Papildus uzņēmumam liela daļa nekustamā īpašuma pilsētā pieder Nikolajam Pavlovičam.
Dievs Robertam neatņēma smadzenes, tāpēc viņš ātri pakāpās pa karjeras kāpnēm un dažus gadus vēlāk sāka satikties ar Anju.
Es iešu uzvārīt tēju. Aiz sienas notiek dzēruma tracis. Kaimiņi šņabja pudeli nedalīja.
Nastja īrēja šo dzīvokli tūlīt pēc vakara, kad Fedorcovs viņu izlika. Man šķiet, ka viņai bija vienalga, kur dzīvot. Es pametu viņu ar smagu sirdi. Vajadzēja atgriezties mājās, pabeigt pēdējo ceturksni un nokārtot eksāmenus, lai nebūtu problēmu ar uzņemšanu.
Es jau sen varēju īrēt labāku dzīvokli, bet baidos pazaudēt Nastju. Ko darīt, ja viņa kādu dienu atgriezīsies? Viņš zvana pie durvīm, un šeit dzīvo citi cilvēki.
Tālrunis vibrē.
«Vai tu man atsūtīsi savu fotogrāfiju? Ko vien vēlies ”– ziņa no Ņikitas vai Pashas, vārdu neatceros. Es to uzrakstīju vienkārši: «Milash Cafe».
Mēs esam tikušies pāris reizes un tagad esam flirta stadijā. Ceru uz vēl pāris patīkamām, nesaistošām tikšanām.
Nedaudz padomājusi, uzritinu mājas bikšu kāju akordeonā un pavēru kameru pret ikru. Sasprindzinu kāju, lai iegūtu izteiktāku atvieglojumu un nofotografēju.
Pietuvinu fotogrāfiju un skatos uz bēšo pedikīru. Uzlieku uz baltas ādas filtru un nosūtu foto.
Nosūtīts Fedorcovam. Kā? Sasodīts!
– Varbūt tāpēc, ka jūsu kontaktos ir tikai divi cilvēki, kas sākas ar burtu «M» – Marks Nikolajevičs un Milash Cafe? – nomurminu zem deguna, norādot uz ekrānu.
It kā kaut ko varētu mainīt. Ziņojums nekavējoties tiek atzīmēts ar divām zilām atzīmēm. Sirds sāk pukstēt straujāk, it kā bēgtu no neveiklās situācijas. Es nezinu, kāpēc es neizdzēsu viņa numuru. Vai vismaz nepārdēvēja savu kontaktpersonu «Snobs» vai «Varmākas».
Nav atbildes.
Es ierakstu visstulbāko iespējamo ziņojumu: «Atvainojiet, tas nav domāts jums.»
Un atkal es nesaņemu atbildi. Vismaz viņš uzrakstīja «ok» vai «nekas, tas notiek».
Labi, viņš izdzīvos. Es neko apkaunojošu neizdarīju.
Nāc ārā, Zajuš
– Nāc ārā, Zajuš. Esmu lejā. – Anijas balss skan jautra, apmēram tā: «Es to negaidīju, bet es atbraucu.»
– Tu zini, kā pārsteigt. Piecas minūtes.
Uzmanīgi apsmidzinu matus ar laku. Cirtas ir lāsts. Dievs svētī cilvēku, kurš izgudroja cirtainu matu metodi. Pateicoties viņam, es vairs neizskatos pēc piedzērušās pienenes. Bet skolā viņa izskatījās tieši tā.
Tas bija labs laiks. Neskatoties uz to, ka man bija tikai divas sintētiskās blūzes «gan pasaulei, gan pasaulei», un šausmīgs, metāla brekete uz zobiem, es jutos laimīga.
Es neuzdrošinājos valkāt neko no Nastjas drēbju skapja. Es nevaru neko izmest, un es arī nevaru neko valkāt. Tāpēc palīgā nāca melns bikškostīms, vienīgā dārgā lieta manā garderobē. Es to nēsāju uz interviju. Patiesība neizdevās pirmajā kārtā, un uzvalks man garīgi
