Iedzersim tēju. – Es steidzos mainīt tēmu.
– Nav jautājumu, poga! – Kostja uzmundrina un atvadās.
Ir slikti priecāties par citu cilvēku nepatikšanām, bet es priecājos, ka viņš kādu laiku dzīvos mūsu dzīvoklī. Es sāku tīrīšanu ar dubultu dedzību.
Kostja ierodas, kamēr es pabeidzu gaiteni. Es nolemju viņam neko nestāstīt par pogromu. Es iemetu lupatu spainī, atveru durvis un cieši apskauju viņu. Kostja smaržo pēc aukstuma un piparmētru gumijas.
– Klusu, mazā! – viņš smejas. – Tev pietrūkst manis vai cepumu?
Kostja izskatās lieliski. Šo dažu mēnešu laikā viņš nedaudz pieņēmās svarā. Pelēko sejas krāsu nomainīja sārtums. Kostja atgriezās pie platām biksēm un cepurēm Leona stilā (piezīme – Luka Besona 1994. gada filma).
Es paeju malā un ļauju viņam garām.
– Oooh, jauki, bet tev nevajadzēja tik ļoti censties manis dēļ. – Viņš ķircina, norādot uz slapjo grīdu.
– Laipni lūdzam. Ko vien varēju.
Kostja man iemācīja braukt ar riteni. Es vairākas stundas uzraugu sava klasesbiedra māju, lai dotu viņam brekšus. Deniss noslīcināja manas klades peļķē un kliedza uz visu pagalmu, ka esmu neglīta ar dzelzs gabalu mutē.
– Tas ir viss? – norādu uz mazo sporta somu.
– Dzīve ir parādījusi, ka man nevajag daudz, galvenais ir portatīvais dators.
Viņš īgni pasmaida, un es paslēpu acis, lai viņš tajās neredzētu žēlumu. Īstiem zēniem nepatīk padoties. Viņiem nepatīk, ka viņus žēlo.
Mēs apsēžamies vakariņās. Kostja ēd zupu ar apetīti, zemu noliecoties pār šķīvi.
– Kostja, tu apgulsies Nastjas istabā, labi? – klusi jautāju. – Es nevaru tur gulēt.
Viņš paskatās uz augšu un pamāj. Mēs klusējam. Kostja paskatās uz savu šķīvi. Jaucējkrāns pil, sasitot nervus.
– Nolēmu mēģināt vēlreiz. – Atpazīt ir grūti. – Es nolēmu atsākt meklēšanu. Tagad es piezvanīšu Pjotram Semenovičam, vēlos sarunāt tikšanos. Man kaut kā pietrūkst. Vai kaut kas nav kārtībā. Es vienmēr to zināju, bet man bija ļoti bail uzzināt patiesību, Kostja. Ko darīt, ja viņa ir mirusi? Es tik tikko pārdzīvoju šo identifikāciju. – Pie pēdējā teikuma es nosmaku šņukstu un aizsedzu seju ar rokām.
Morgs smaržo pēc nāves – skāba, caururbjoša smaka. Jaunais izmeklētājs mani veda uz pareizo istabu. Patologs pa telefonu strīdējās ar sievu.
Par laimi rudmatainu meiteņu nav daudz – šī bija krāsota vara. Identifikācijas parādē biju tikai vienu reizi.
– Ne viņa. «Es izdvesu un izskrēju uz ielas.
Man no nervu spriedzes vēma. Tad es raudāju uz soliņa, skatoties uz alejā uzgleznoto klasiku. Es domāju par viņas vecākiem un vīru, vai varbūt viņa vispār nebija precējusies. Man bija kauns, ka esmu laimīga, jo tā nebija Nastja.
Kostja mani apskauj un glāsta manu muguru, tāpat kā tovakar pirms mana aresta.
– Es tevi aizvedīšu. Viss būs labi, mazā. Es esmu tuvu. «Es atraujos un izmisīgi pamāju.
Es apskatu mazo rētu virs augšlūpas. No pusaudža ar iegrimušām krūtīm viņš pārvērtās par divus metrus lielu vīrieti.
Noslauku acis ar papīra dvieli un pieceļos no galda.
– Es iešu pastrādāt. Tīri dvieļi un veļa skapī gaitenī. Ja kas, zvaniet man. «Es saspiežu viņa plecu kā pateicības zīmi un dodos uz savu istabu.
Man ir grūti koncentrēties un strādāt pie tulkojumiem līdz vakaram. Kostja uzvedas ļoti klusi. Reizēm čīkst grīda un virtuvē svilpo tējkanna.
Zvanu izmeklētājam un sarunāju tikšanos. Viņš mani uzreiz atceras, apbrīnojami ar savu profesionālo atmiņu. Viņa balsī dzirdu pārsteigumu. Nolieku zvanu un dodos ceļā – tas ir četrdesmit minūšu brauciens, neskaitot braucienu pa pilsētu.
Nastjas istabas durvis ir atvērtas. Kostja pārģērbās šortos un pelēkā T-kreklā. Guļus uz gultas ar portatīvo datoru. Es nāku klāt un apsēžos tev blakus. Viņš noņem austiņas. Ekrānā ir atvērta Photoshop lapa ar kādas citas personas kāzu fotoattēlu. Līgava ir ļoti jauna baltā kleitā, kas izskatās pēc kūkas, un ar garu plīvuru. Es uzskatu citu cilvēku laimi.
– Nevari aizmigt? – Kostja turpina klikšķināt ar peli.
Ekrānā mirgo krāsas un piesātinājuma izmaiņas.
– Es tagad iešu. Es atnācu brīdināt: es vēlos doties prom desmitos, lai izvairītos no sastrēgumiem. Labi?
– Labi. – Kostja pamāj. – Es joprojām strādāšu, – es pieņēmu steidzamu pasūtījumu.
– ES aizeju.
Skatiens krīt uz Svečkina rakstāmgaldu, kas ir pirms trim gadiem nesakārtots. Negaidīti es uzdodu jautājumu:
– Kāpēc jūs un Nastja pārtraucāt sazināties?
Pēdējos divus gadus pirms Nastjas pazušanas Kostja neieradās nevienā dzimšanas dienas ballītē, par attaisnojumu izmantojot darbu. Viņš pat ar kurjeru nosūtīja lāci.
Es jautāju Nastjai, bet viņa man pamāja, un pēdējo reizi pilnībā uz mani kliedza. Šī nemaz neizskatās pēc viņas. Tad es krītu līdz pārtraukumam ar Fedorcovu, bet tagad mana intuīcija man čukst, ka šeit kaut kas ir neticami.
Kad apciemoju Kostju cietumā, tam nebija laika. Mani interesēja, kā viņam klājas un kas viņam vajadzīgs. Turklāt pārbaudes un daudzu stundu gaidīšana rindā aukstumā bija nogurdinoša.
Pat pirms viņš paspēj atbildēt, es zinu, ka viņš melos.
– Kur tev radās ideja?
«Tu pēkšņi pazuda no mūsu dzīves.» Ikvienam būtu jautājumi.
– Muļķības. – Viņš pamāj ar roku. «Svečka bija iegrimusi savā personīgajā dzīvē, darbā un kāzu plānošanā. Tas ir normāli, ka draugi šādos brīžos paliek otrajā plānā.
Jā, bet Dmitrienko, Anya, Roberts turpināja aktīvi parādīties viņas dzīvē. Es neredzu jēgu viņu mocīt. Ja viņam ir iemesls neko neteikt, viņš klusēs.
Kostjas skatiens kļūst pazudis, it kā viņš tagad nebūtu ar mani, bet pavisam citā vietā.
– LABI. – pārbraucu ar plaukstām pāri apakšdelmiem. – Ar labunakti.
– Čau, poga. – Uzliek austiņas.
Es paskatos uz pagalmā novietoto Kostjas veco kundzi
Es
