izlaidīsiet kādu no ielas, jūs izlidosiet pēc Žannas.» Sapratu? «Viņa dusmīgi paskatās uz savu padoto, tad uzmet man nievājošu skatienu un dodas uz izeju. Vīrietis klusi viņai seko.
Es tik tikko varu atturēties no raudāšanas.
Cik es esmu noguris! Man nebija laika paēst brokastis, manas kājas šausmīgi salst kedās, man visu dienu jāskraida pa pilsētu, un rīt man jāpastudē un jāpabeidz prezentācija. Esmu noguris no hroniska miega trūkuma. Apnicis ēst ātri pagatavojamās nūdeles. Man ir apnicis cīnīties ar šo pilsētu. Man ir apnicis tik augstprātīgi cilvēki, kas mīda manu cieņu un pašcieņu.
Iedodu meitenei paraugus, saņemu gleznu un steidzos pamest galeriju, kas atstāja rūgtu pēcgaršu.
Ārā sāka līt. Debesis ir apmākušās. Vējš nežēlīgi krata koku zarus.
Es cenšos atrast optimisma paliekas manas dvēseles apakšā – bez rezultātiem. Uzvelku kapuci un skrienu uz autobusa pieturu. Paslēpos zem viziera, paspējusi samirkt.
No pilsētas pazuda autobusi un tramvaji. Es skatos uz laiku. Man ir vēl maksimums divdesmit minūtes, lai tiktu līdz nākamajam punktam. Ceru, ka paraugi nesamirka.
Manu uzmanību piesaista liela pelēka mašīna, kas palēnina ātrumu. Viņa piestājas blakus pieturai. Logs noripo un, man par pārsteigumu, brauc blondais puisis no galerijas.
– Apsēdies.
Paskatos apkārt, pārliecinoties, ka viņš mani uzrunā, un katram gadījumam vēlreiz jautāju:
– Atvainojiet, vai tu ar mani runā?
– Tev. «Viņš pasmaida lūpu kaktiņos, bet acis paliek aukstas. – Sēdies, es nekožu. Vai neesat dzirdējuši par vētras brīdinājumu?
Cilvēki pieturā apklusa un mūs uzmanīgi klausījās. Es neesmu publicitātes cienītājs, tāpēc rīkojos ļoti vieglprātīgi – piegāju pie mašīnas un, pavelkot rokturi, ieniru citā pasaulē – komforta un labklājības pasaulē. Apsildāms sēdeklis, dārgu smaržu aromāts, perfekta salona tīrība.
– Tu vari nolikt somu atpakaļ. Kur tu dosies?
Nosaucu savu galamērķi un gandrīz nebāzu somu aizmugurējā sēdeklī. Es ļoti cenšos nepieskarties viņa plecam.
Viņš automašīnu vadīja mierīgi un atslābinājies, nesteidzoties uzsākt sarunu. Man arī bija neērti runāt. Skatījos uz skatlogiem garāmejot un prātoju, ko tāds vīrietis no manis vēlas.
Es iesildījos un nemaz nedomāju, ka esmu iekāpusi mašīnā ar pirmo satikto cilvēku. Slapjie džinsi joprojām nepatīkami pielipa man pie kājām.
– Kāds ir tavs vārds? – Nejautājot, viņš pārslēdzas uz «tu».
– Nastja. Un tu?
– Marks. Tu izskaties pēc mazas lapsas, Nastja. – Viņš pagriež galvu un mūsu skatieni pieskaras viens otram.
Es jūtos karsti. Droši vien tas ir smieklīgi, bet tajā brīdī es sapratu, ka esmu apmaldījies.
Visu ceļu cerēju, ka viņš paprasīs manu numuru, bet Marks mani vienkārši izlaida pie kultūras centra. Es viņam pateicos, jūtoties šausmīgi vīlies.
Nākamajā rītā viņš mani gaidīja netālu no universitātes.
Un es metos šajā bezdibenī, atverot savu sirdi. Es ticēju, ka ir pienākusi balta svītra un man vairs nebūs jāmaldās pa tumsu.
Inga
Es naktī izslēdzu tālruni: es nevēlos redzēt ziņu no nezināma mocītāja.
Pārbaudu ārdurvis. Nedaudz padomājusi, es pārvietoju kumodi viņai blakus un atstāju vannas istabā ieslēgtu gaismu. Uzlieku pakausī aukstu kompresi un eju gulēt.
Skatos uz griestu plaisām un klausos katrā šalkoņā. Kad sāpes pakausī mazinās, es pagriežos uz sāniem un pievelku ceļus pie krūtīm.
Šodien man palīdzēja Fedorcovs.
Es atceros gaiši brūnos sprādzienus, kas krita viņam uz pieres, un patiesās rūpes viņa acīs. Kad viņš ielauzās manā dzīvoklī, viņš atradās galerijā. Tas ir arguments viņa labā, un viņam arī nebija motīvu.
Motīvs ir mana problēma. Es nezinu, kas notika tajā naktī, un tas nozīmē, ka es nezinu, kam bija vajadzīga Nastjas pazušana. Prātā regulāri uzplaiksnī doma par viņas nāvi, sadedzinot sirdi aukstumā. Es viņu padzinu, bet naktī mani pārņem bailes. Jo tumšāks kļūst ārā, jo nemierīgāka kļūst jūsu dvēsele.
Es atceros to neveiksmīgo vakaru, kad Fedorcovs mūs izdzina no dzīvokļa.
Es atbraucu uz Nastju pavasara brīvdienās. Es ļoti cerēju, ka šīs nedēļas laikā mēs kļūsim tuvāki viens otram. Pēdējā gada laikā Nastja ir attālinājusies, retāk zvanot un mazāk runājot par sevi. Es par to ļoti uztraucos. Reizēm viņa to nosauca par saderināšanos, bet citreiz baidījās, ka kļuvusi neinteresanta. Viņai ir cita dzīve. Cilvēki mainās, tāpat kā viņu intereses un vēlmes.
Aiz loga lija lietus. Viņš neatlaidīgi bungoja pa logu.
Mēs sēdējām viesistabā uz paklāja un spēlējām «dzērāju»: Svečka, Anija, Roberts un es.
Nastja pagatavoja mazas sviestmaizes kafijai. Nez kāpēc viņu izmērs mani ļoti uzjautrināja. Un vispār noskaņojums bija izcils – priekšā vēl bija piecas atvaļinājuma dienas, Roberts stāstīja dažus stāstus, un es uzvarēju jau piekto reizi pēc kārtas. Anyuta bija dusmīga un uzstāja, ka es krāpjos. Viņa kratīja milzīgos gredzenus ausīs un mēģināja uzlēkt man virsū, lai mani kutinātu.
Priekšējās durvis nocirtās tik skaļi, ka mēs lēkājām. Nojauta par kaut ko sliktu acumirklī sagrieza manu vēderu.
Nastja pēkšņi piecēlās, un tad viesistabā parādījās Marks Nikolajevičs slapjā mētelī, ar lietus lāsēm uz sejas un matiem. Viņa seja bija balta, un viņa rokās bija rokdarbu aploksne.
Man šķiet, ka Nastja uzreiz saprata, kas notiek. Sākumā viņa sarāvās, atgādinot man izbiedētu zvirbuli, un tad pielidoja pie Fjodorcova un pastiepa roku pie viņa sejas. Viņa kaut ko ļoti klusi čukstēja, noslaucot pilienus no sejas. Viņš satvēra viņas plaukstas un saspieda, skatoties viņai acīs. Nastja kliedza.
Nekad nebiju viņu redzējis tādu – sažņaugtu žokli, tukšas acis. Viņš izskatījās kā neprognozējams psihologs, kurš var uzbrukt jums jebkurā brīdī.
– Vai jūs zināt, kas tas ir? – Nastja aizsmakusi jautāja, ignorējot mūs.
Viņa balss izklausījās tā, it kā viņš aizturētu tūkstoš dēmonus. Ja viņš paceltu balsi kaut par pustoni, tie izlauztos un iznīcinātu visu apkārtējo dzīvi.
Nastja zināja, kas tas ir, jo viņa skaļi šņukstēja. Šī burvīgā, konvulsīvā skaņa mani nobiedēja.
– Dārgais, tas nav tas, ko tu domā. Es paskaidrošu.
Anija
