es esmu saskārusies.
– Vai tu esi traks? Ja jūs nopietni, tad es nepiekrītu, un mūsu saruna ir beigusies, – es sūkstījos uz šo nekaunīgo vīrieti, atspiedusi rokas uz galda, lai jebkurā brīdī varētu piecelties un aizbēgt. – Un ko jūs domājat ar to, ka viss pārējais jūs neinteresē?
– Es nezinu, ko tu domā, ka darīsi, Eileen, – Stīvs man īsi pasmaidīja. – Bet tas nav tas, ko tu domā. Es gribēju tev to laipni izskaidrot, bet redzu, ka tu esi no tiem cilvēkiem, kas nepadodas. Tas ir slavējami. Nu, man gadījās būt vienam no tādiem, – es varēju noprast, ka viņš bija stingrs. – Tā nebūs īsta laulība. Nebūs nekādu saistošu jūtu, un pēc sešiem mēnešiem tu būsi brīvs.
Tās ir muļķības. Es nekad mūžā neesmu dzirdējusi tādas muļķības. Viņš izlikās, ka ir jauks, aizvilka mani uz tikšanos, bet patiesībā viņš ir īsts traks. Nebūtu pārsteigts, ja tas nebūtu vērsts pret mani. Esmu pieradusi redzēt dīvainības no malas, bet šī ir pirmā reize, kad to piedzīvoju.
– Kāpēc tieši es? Tikai intereses pēc. – Šajā vietnē ir daudz pieklājīgāku cilvēku nekā es un mans tips. Atvainojiet, bet, manuprāt, jūs esat kļūdījusies, mana mīļā. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var veikt šādus trikus, – es nopriecājos par slimnieku. Tik dusmīga nebiju bijusi kopš brīža, kad mans bijušais draugs man pa logu meta akmeni. Es vienkārši kļuvu ļoti dusmīga.
– Tāpēc, ka tu esi. Es tev neko vairāk nepaskaidrošu, rupjš draziņ. – Tu man patīk, un man nebūs kauns nevienam stāstīt, ka tu esi mana sieva. Ar to beidzas visas simpātijas.
– Tu zini manu atbildi.
– Deru derēt, ka rīt tu pieskriesi pie manis un piekritīsi visam. – Ar izaicinošu skatienu acīs Stīvs mani provocēja. – Tavās interesēs ir tagad piekāpties, un saruna būs citādāka.
– Kāpēc tu to darītu? – Mani pārņēma ziņkāre. Patiesībā man vajadzēja sūkstīties kā trakai un atvairīt viņu ar visām rokām un kājām, bet es nevarēju atturēties uzdot dažus jautājumus.
– Jūs to uzzināsiet vēlāk. Bet ne tagad un noteikti ne laulības pirmajā mēnesī. Man tas ir vajadzīgs personīgi noteiktiem mērķiem, – es centos runāt mierīgi, taču jutu, kā viņš neizbēgami tuvojas dusmām.
– Šī saruna ir beigusies, – es pēkšņi piecēlos no krēsla un vēlreiz paskatījos uz vietu, kur pēdējo reizi biju redzējusi Lizbetu, kura nekur nebija redzama. Viņa vai nu bija aizmirsusi par mani, vai arī domāja, ka ar mani viss ir kārtībā un mani var atstāt vienu. Šobrīd man ļoti noderētu viņas atbalsts.
– Ne rīt, Eileen, – es sastingstu, kad viņš atkal mani uzrunā. Es biju spērusi tikai dažus soļus, pirms pazudu no viņa redzesloka. – Bet nākamo trīs dienu laikā jūs vēlēsieties apspriest mūsu fiktīvās vienošanās detaļas. Ticiet man, jums no tā ir ieguvumi.
Viņš atkal aplūkoja mani no galvas līdz kājām ar to šausmīgo, līdz kaulam stindzinošo skatienu, pēc tam novērsās un lēnām izvilka cigareti no paciņas. Viņš atkal grasījās šeit smēķēt, bet es negrasījos skatīties. Es vienkārši izgāju ārā pa durvīm tikpat ātri, kā no šejienes izskrien iereibuši džeki, kad uzzina, ka tuvojas policisti. Man briesmīgi dedzināja seju, un man bija nepanesami karsti, par spīti lietainajam rudenim un brāzmainajam vējam. Man vajadzēja doties mājās un piezvanīt Lizbetei, kura bija pazudusi un atstājusi mani vienu ar šo ārprātīgo.
3.nodaļa: Gudrs draugs un nevēlama sarakste
Lizbeta vienkārši aizbrauca bez paskaidrojuma vai brīdinājuma, taču viņa pacēla telefonu. Es neiedziļinājos detaļās. Man vieglāk ir runāt klātienē, tāpēc uzaicināju viņu pie sevis, lai pastāstītu par savu fantastisko randiņu, no kura man joprojām pārņēma drebuļi. Tagad man bija auksti, un es negribēju vēsu dušu, bet gan karstu burbuļvannu, ko grasījos lietot, pirms Lizbeta ieradās.
Bija pagājuši seši mēneši, kopš es dzīvoju kopā ar vecākiem. Par laimi, es varēju atļauties dzīvot pati. Akadēmiskā stipendija un nepilnas slodzes darbs bija mans labākais palīgs šajā ziņā. Es pati sev mēroju ceļu. Dzīvošana kopā ar tēvu un māti nav risinājums, to es sapratu pirms pāris gadiem. Viņi pastāvīgi strīdas, un es pat nevaru domāt par studijām šādā atmosfērā. Un es nevaru atļauties paslīdēt. Viena nepietiekama atzīme, un es zaudēšu stipendiju. Es būtu pilnīgs neveiksminieks, un man būtu jādodas mājās pie mammas un tēta. Nē, es par to pat nedomāšu.
Lizbeta ienāca tieši tad, kad es, ietinusies baltā dvielī, iznācu no vannas istabas. No maniem matiem vēl aizvien pilēja pilieni, un es ar akmeņainu seju devos sagaidīt draudzeni. Lizbeta vienmēr piestāja pie manis pirms treniņa, uz kuru viņa ne reizi mani nebija vilkusi. Man nepatīk basketbols, turklāt es neesmu viņas augumā.
– Velnišķīgi, Liza, kur, pie velna, tu esi aizgājusi? Kāpēc tu aizgāji un atstāji mani tur?! – es izsaucienos ar pārmetuma pilnu sejas izteiksmi. Viņa man neko nav parādā, bet es esmu tik pieradusi, ka varam rēķināties viens ar otru, ka reizēm nevaru bez viņas iztikt. – Es to no tevis negaidīju, – es sūkstījos, tad pagriezos un devos uz virtuvi. Būtu jauki tagad iedzert karstu kafiju, jo pēc vannas atkal bija auksti.
– Tu taču teici, ka tev nav vajadzīga aukle, – Lizbeta smaidīja, sekojot man pakaļ. Viņa uzkāpa uz palodzes, saliekot kājas kopā, un apdomāja, kā izsmēķēt vienu no savām pretīgajām, plānajām cigaretēm. Nevar atbrīvoties no šī kaitīgā ieraduma kopš sešpadsmit gadu vecuma. – Atvēršu logu, tikai nomierinieties. Kas notiek? Man likās, ka tu un tavs izskatīgais draugs esat izlīguši un es esmu pārstājusi tevi aizbildināties.
Jā, mēs to esam atrisinājuši desmit reizes. Ārējais izskats neatspoguļo iekšējo izskatu. To es vienmēr iemācīšos. Es joprojām nevaru pārdzīvot to muļķīgo joku, ko viņš man izspēlēja.
– Tas nedarbojās. Šodien es izdzēšu visas savas bildes no šīs vietnes un vairs tur neiesim, – viņa ar pirkstu norādīja uz klēpjdatoru, kas gulēja uz virtuves galda, un tad ātri ielēja ūdeni tējkannā un ar klauvējienu uzlika to uz plīts. – Tev pat nav jājautā, tas bija sūcams.
– Tu gribi teikt, ka man vajadzēja aiziet tur un iesist viņam pa galvu? – Lizbeta pacēla labo uzacu, tad ievilka cigareti.
Nē. Tev nevajag sajaukties ar tādiem cilvēkiem kā viņš vai vispār tuvoties viņam. Aiz viņa pievilcības un rupjības maskas noteikti slēpās kas cits. Es negrasos analizēt un rakņāties viņa dvēseles dzīlēs. Es vienkārši aizmirsīšu par šo ne randiņu un turpināšu savu dzīvi.
– Iedomājies, – es ar vienu roku atspieduies uz virtuves galda, bet otru novietoju sev blakus. – Viņš man piedāvāja viltus laulību uz sešiem mēnešiem. Viņš man nepiedāvāja fiktīvas laulības uz sešiem mēnešiem, viņš tikai teica, ka ir pārliecināts, ka man būs tam jāpiekrīt, – es nevarēju viņai pateikt un nespēju atturēties no asaru plūduma.
Lizbeta skaļi šķaudīja, jo tieši tajā brīdī viņa ieelpoja. Es zināju, ka pat tik stingra un nelokāma meitene kā viņa var būt pārsteigta.
– Kādēļ, pie velna, viņš tevi vispār gribētu? Es domāju, es domāju,
