jau agrāk. Turklāt viņš to nebūtu uzminējis. Neparasta krāsa. – Apsolies, ja zaudēsi, atstāsi mani mierā? Tas ir tikai godīgi, es domāju, ka man ir izdevies viņu pārsteigt.
– Man ir daudz spēju, bet ir robežas, ko es varu izdarīt, – Stīvs pasmaidīja. – Es nespēlēju šādas spēles, – viņš pēkšņi kļuva nopietns. – Tagad mēs varam vienoties vai arī cīnīties. Ko tu vēlies?
– Man patiktu, ja tu aizietu uz elli, – es teicu, manī mostoties drosmei. – Es esmu tā, kas nespēlē tavas spēles. Es nebūtu piekritusi, pat ja būtu nojautusi. Es tikai gribēju mainīt tēmu un novērst tavu uzmanību, – es atzinos.
– Es to saprotu, – es atzinu, – esmu pārliecināta, ka tu to saproti. – Labi, Eileen, – viņš lēnām piecēlās no krēsla. – Es nekad neesmu bijis karā ar sievietēm, bet ar tevi, šķiet… man nāksies… – viņš nopriecājās. Tas viss notika tik ātri, ka es nepaspēju pamanīt brīdi, kad viņš ar skaļu durvju aizlaušanu aiz muguras pameta telpu. Pat skaļāk nekā Maiks. Psiho.
Nikolete un Kriss ātri pieskrēja pie manis un piedāvāja pasēdēt vēl dažas minūtes, lai psiholiķis varētu aiziet pa velnu. Bija muļķīgi sekot viņam ārā. Esmu ļoti pateicīga, ka viņi neaizgāja un mani nepameta. Es nezinu, kā es būtu viena pati aizgājusi mājās.
6.nodaļa. Sarunas ar Maiku, nevis tukši draudi
Rīts. Septiņi no rīta. Mani pamodina skaļa klauvēšana pie durvīm. Manas acis vēl guļ un atsakās atvērties, bet es jau raucu ceļu pie durvīm, pa ceļam uzvelkot mājas bikses. Ko, pie velna? Man vēl bija jāiegūst man pienākošās pusstundas miega, bet arī šeit mani pievīla. Man sāpēja galva no pagājušās nakts, un es atcerējos psihi. Es esmu nekārtībā.
Tā bija Lizbeta. Viņa varēja piezvanīt pie durvīm, nevis dauzīt pa tām ar dūri. Es tās atveru, un viņa ielido iekšā, gandrīz apgāžot mani. Vai Maiks kļūdījās? Tas ir iespējams. Es jau iepriekš esmu nonākusi šādā situācijā. Ne agri no rīta, bet vēlu vakarā.
– Suce! Suce! – Liza kliedza, staigājot pa gaiteni no stūra uz stūri. Un viņa lamājas. – Tu grasies satraukties. Es negrasos atgriezties pie šī āksta. Es palikšu pie tevis uz pāris dienām, ja nekas pretī? – Nu, man bija taisnība. Maiks droši vien vakar vakarā bija sarīkojis ainu par neko, īpaši tad, kad viņš bija piedzēries.
– Es miegaini pakratīju galvu, sakrustojot rokas uz krūtīm, jo bija auksti. Es tik ātri izkāpu no siltās gultas, ka sastingu. Agrā rudenī viņi vēl neapkurina mājas. – Vai tas ir Stīva dēļ? Jūs domājat tāpēc, ka jūs uz viņu paskatījāties? – Es esmu pārliecināta, ka tā. Greizsirdīgs idiots.
Lizbeta sastinga kustībā, tad nolika rokas pie sāniem. Viņas tumši blondie mati bija izķemmēti, zilās acis spīdēja, it kā viņa būtu rēkājusi, un viņa bija tērpusies pidžamas krekliņā. Virs tā bija ādas jaka, kas noslēpa viņas smieklīgo izskatu.
– Ko? Nē, – sacīja Lizbeta. Paldies Dievam, ka tā nebija tā. Es savā ziņā atviegloti nopriecājos. – Šorīt pie mums ieradās mans tēvs, un vai jūs zināt, ko Maiks izdarīja?! – Liza piedāvāja man uzminēt, uzsaukdama.
– Ko? Man šobrīd negribas domāt. Es nevaru vien sagaidīt, kad to uzzināsim un iesim dzert kafiju. Protams, ka Liza paliek pie manis. Tā es jutīšos labāk. Mēs taču sešus mēnešus nodzīvojām kopā.
– Viņš viņu sita, – man acis uzreiz paplašinājās. Maiks nepārprotami bija pārkāpis robežu. Lizbeta ļoti mīl savu ģimeni. Viņa daudz stāstīja par savu tēvu un to, cik ļoti viņš viņai bijis līdzās, kad viņa bija bērns. Bet tagad viņš nav pārāk laipns pret viņu.
Man nebija laika atbildēt, jo pie durvīm atskanēja vēl viens klauvējiens. Es ieskatījos Līzas nobijušajās acīs un sapratu, ka tas bija domāts viņai. Viņš zināja, ka viņai nav, kur citur kaimiņos iet.
– Neatveriet durvis! – Līza satvēra manu roku, drudžaini griežot galvu no vienas puses uz otru.
– Vai tu gribi, lai viņš durvis izsit vai izsit? – Es noapaļoju acis, dodoties uz durvīm. Līza sekundes mirklī ieskrēja virtuvē. Man vajadzētu runāt ar šo puisi, un viņa rupjība šodien nelidotu.
Tiklīdz atvēru durvis, uz sliekšņa parādījās Maiks un lika man spert soli atpakaļ. Dusmīgs kā ellē. Es pievīlu, un viņš ir sašutis. Es nesaprotu šādu uzvedību. Būt kopā ar tik impulsīvu vīrieti ir kā dzīvot uz pulvera mucas.
– Uz ko tu skaties? Kur viņa ir?! – tas kukaiņa dēls atkal mani uzmācīgi uzmācas. Bet tomēr, lai arī cik rupjš ir Maiks, es zinu, ka viņš ir labs cilvēks. Viņam ir laipnas zilas acis, un viņš nekad nevienu neatstāj novārtā. Bet tieši tagad man pret viņu ir jābūt stingrākai.
– Neesi rupjš pret mani, Maiks!» Es skaļi teicu, ietupējot ar kāju. – Tu esi manā teritorijā. Ja tu nemainīsi toni, tu iesi ellē vai arī tev palīdzēs policija, – es rādīju ar pirkstu uz durvīm. Man nācās atzīt, ka viņš bija pārsteigts.
– Klopfer, vai tas ir drosme? – Maiks dusmīgi pasmaidīja. – Es nebiju rupjš. Es tev jautāju, kur ir tā kuce. Vai viņa ņems katru skandālu un tā no manis aizbēgs? Kas, pie velna, bērnudārzā?! – Es esmu tik sašutis. Man likās, ka viņš mani paņems un iesmērēs ar plaukstu.
– Tu sit viņas tēvu. Ko tu gaidīji? – Es izstiepu rokas uz sāniem. – Maiks, tu kļūsti arvien sliktāks un sliktāks… – es izstiepos, kratīdama galvu.
– Tas ir viss, ko viņa tev teica? Ka es viņu vienkārši paņēmusi un no zila gaisa trāpījusi? Vai viņa teica tieši to? – Jā, tā viņa teica. Bet es nedomāju, ka zinu visu.
Liza parādījās gaitenī un skrēja mums pretī. Acīmredzot viņa klausījās. Viņa nāca, lai iestātos. Ja mans draugs būtu piekāvis manu tēvu, es viņam arī nelaistītu pa galvu. Mans tētis iesistu, kam vien viņš gribētu iesist. Viņš nav senais.
– Kāpēc, vai tas nav taisnība? – Liza dusmīgi jautāja, raugoties uz Maiku. – Tu esi pavisam iznācis no prāta, draziņ.
Bija tā, it kā es atrastos divu ugunsgrēku vidū. Maiks paskatījās uz mani tā, it kā meklētu manu atbalstu. Es esmu patiesības pusē, bet domāju, ka tik un tā atbalstīšu Lizbetu.
– Klausies mani, Klopfers, – Maiks norādīja uz mani ar pirkstu. – Tu būsi mūsu tiesnesis. Ne bez tevis, – es sapratu, ka man nav izvēles. – Viņas tēvs parādījās piedzēries sešos no rīta. Kā parasti, lūdza pudeli. Mēs ar viņu vienojāmies, ka vairs nedosim viņam naudu. Šoreiz viņš bija uzstājīgāks, un pēc atteikuma viņš viņu apvainoja. Mēs pacietīgi klausījāmies, lai gan tas nebija viegli, un pēdējā brīdī viņš pat gribēja viņu sit…
– Tā nav taisnība! – Liza kliedza. – Viņš nekad mani nesašautu. Es esmu viņa meita.
– Viņš būtu tevi sitis! – Maiks turpināja uzstāt. – Viņš tev iesita. Nesaki, ka tu to neredzēji. Vai man vajadzēja stāvēt un skatīties? Tu esi stulbs, Stjuarts?
– Nelieto
