gariem. Uzvelc šo, kamēr es tev atnesīšu novārījumu.
Kleita bija īsa – līdz augšstilba vidum – un liela. Daara atdeva savējo, un viņa bija garāka un plecos platāka. Bet veselas tīras drēbes pašas par sevi deva drošības sajūtu. Kamēr Daara bija prom, es varēju mēģināt aizbēgt, bet apkārt bija citas teltis, un tālāk bija sardzes ugunsgrēki. Labākajā gadījumā viņi mani nogalinās. Un tad es pats nogalināšu nākamo māsu. Tāpēc es nemēģināju, lai gan tas, kas tuvojās, mani izraisīja nervozas trīces.
Daara palīdzēja izķemmēt viņas garos matus un sapina tos bizē, tādā pašā kā viņai bija. Tad viņa mani aizveda uz telti nometnes centrā: līdzīga kā pārējām, tikai citāda krāsas un izmēra. Viņa iegrūda mani iekšā.
Vadoņa dēls sēdēja uz dīvāna un aizdedza lampu. Sākās jau tumšs, un tik lielas telts apgaismošanai būtu nepieciešami vairāki gaismas avoti. Viņš īsi paskatījās uz mums un nekavējoties atgriezās pie tā, ko darīja.
«Upuris, kuru Tīrija izvēlējās?» – viņš vienaldzīgi jautāja.
– Viņa ir līdera dēls.
«Es domāju, ka viņa raudās, līdz viņa būs pazudusi.»
– Pats esmu pārsteigts. Ņem to, Kriit. Varbūt tas padarīs jūsu nakti gaišāku. Vai varbūt tas jūs uzmundrinās?
– Ja tu gribētu mani uzmundrināt, Dāra, tu atvestu šamani – vecāko no dzīvojošajiem.
Viņa nopūtās un piegāja tuvāk. Viņa apsēdās uz ceļiem viņa priekšā. Es turpināju vilcināties pie ieejas. Daara par mani aizmirsa, un Kriits manai klātbūtnei nepiešķīra nekādu nozīmi.
– Līdera dēls, ir pienācis laiks pieņemt lēmumu. Padomnieki arī uzskata, ka tālāk piekrastē būs tikai nelieli zvejnieku ciemati. Un cilvēkiem izdevās no turienes aizbraukt. Tā vairs nemaz nejūtas kā cīņa.
Viņš nolika lampu un pamāja:
– Tātad, mums jāatgriežas austrumos un jāpievienojas citai grupai. Ir pienācis laiks ņemt pilsētas un doties uz galvaspilsētu. Pretējā gadījumā viņu gļēvais imperators pats neiznāks mums pretī.
«Es saprotu jūsu šaubas… bet tie sārņi, nogalinot Tīriju, neatstāja mums citas izvēles!»
Es runāju, un mana balss sajūsmā grabēja:
– Es labi zinu šīs vietas! Jums taisnība, tālāk nav lielu apmetņu. Tikai makšķernieku ģimenes… tie nav nekādi karotāji!
Patiesībā man nebija ne jausmas, kas atrodas uz rietumiem. Ja nemaldos, priekšā ir liels zvejnieku ciemats. Un būtu ļoti jauki, ja šī atslāņošanās viņu nesasniegtu. Daara smējās:
– Paskaties, pat trofeju metiens ir manā pusē! Paskaties uz viņu, Kriit, viņa ir skaista. Būtu žēl tādu skaistumu dāvināt karavīriem, ja negribas to ņemt. Viņas vārds ir Tali.
Viņš viņai uzsmaidīja ar pilnīgi nesaprotamu, gandrīz puicisku smaidu:
«Tāpēc es gaidu, kad jūs atstāsit mūs vienus.»
Daara steidzās garām ar smiekliem. Es saraujos. Kriits piecēlās kājās un kļuva milzīgs. Viņš pakāpās uz priekšu.
– Novelc kleitu. Parādi man, kas ir apakšā.
Manas rokas sāka trīcēt. Es ar pirkstiem satvēru apakšmalu, bet nevarēju piespiest to uzvilkt. Krīts domīgi nolieca galvu uz sāniem:
«Tātad jūs nelūdzāt Dāru, lai atved jūs uz šejieni?»
Šajā smieklīgajā jautājumā bija pārāk daudz! Un es nervozi pasmaidīju:
– Lūdzās? Vadītāja dēls, man tika dotas daudzas iespējas: mirt no bada, tikt izvarots no jūsu karavīru pūļa, gaidīt, kamēr šamanis sadedzinās uz sārta, vai nākt pie jums.
Viņš atkal pasmaidīja:
– Un ko tu izvēlējies?
Es gribēju smieties viņam sejā – traki, biedējoši un izplūstu no rīkles. Ja vien viņš varētu no apjukuma beigt smaidīt. Bet es ļāvu indei izpausties tikai kā atbalss tonī:
– Redzi, dēmon, katrs no variantiem bija tik vilinošs… Bet viņi neļāva man domāt.
Viņš piegāja tuvāk un es instinktīvi saliecos.
– Tali, vai ne? Es esmu Krīts, Rodesas salu un Tikijas teritorijas augstā virsaiša ceturtais dēls. Iepazīsim viens otru. Sauc mani vēl vienu reizi par velnu un es tev izsitīšu visus zobus.
– Es… kā man ar tevi sazināties?
– Kriit vai priekšnieka dēls. Vai tiešām tu esi tas, kurš raudāja ratos piecas dienas pēc kārtas?
Es neatbildēju.
– Novelc kleitu, Tali. Tagad es vēlos tevi redzēt vēl vairāk.
Es nokratīju trīci no pirkstu galiem. Galu galā es zināju, kāpēc viņi mani ved uz šejieni, pat it kā man būtu laiks sagatavoties… Es novilku savas drēbes, bet kauns pārņēma visu manu iekšpusi. Es pat nevarēju pacelt savu sarkano seju. Viņa nometa kleitu uz grīdas un spontāni aizsedza sevi ar rokām.
Viņš stāvēja divu soļu attālumā no manis, tuvāk nenāca.
«Paņem rokas prom, Tali,» balss ir ļoti mierīga, pat klusa. – Pati nost rokas.
Es nolaidu galvu vēl zemāk un piespiedu sevi atvērties. Nepanesami ilgā gaidīšana beidzās ar šādu secinājumu:
– Tu esi ļoti skaista.
It kā viņš gaidīja, kad es atbildēšu. Tad viņa izspieda:
– Un tavi cilvēki… tu mums esi neglīts…
Es negribēju būt rupjš. Tas vienkārši bija fakts, kas vispirms ienāca prātā un tāpēc tika izteikts steigā. Dēmoniem nebija nekā kopīga ar jaunajiem vīriešiem svarīgo grāmatu attēlos – vīriešu pievilcības piemērs: smalki sejas vaibsti, gaiši cirtaini mati, noslīpēti profili. Katra meitene kontinentālajā daļā sapņo par tik brīnišķīgu vīrieti. Pats Kriits atgādināja milzi no baisas pasakas, ļauno garu, kurš spēj nomocīt upurus ar vienu skatienu. Viņš pacēlās divas galvas virs manis, un titāniskais spēks bija redzams katrā kustībā. Bet, atbildot uz manu smieklīgo atzīšanos, viņš tikai pasmējās:
«Paskaties uz mani, Tali,» viņš gaidīja manu skatienu. – Vai es jautāju tavu viedokli?
– Piedod… Kriit.
Viņš atkal nolieca galvu, iespējams, pastāvīgs ieradums, kad viņš domāja.
– Darīsim tā. Es šodien tevi neaiztikšu – apgulies un guli, ja vēlies. Un rīt es tev uzdošu vienu jautājumu: vai tu atdosi sevi vai es tevi paņemšu ar varu un tad nogalināšu. Vai es dodu jums laiku,
