Sekss bez noteikumiem. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Sekss bez noteikumiem - Edgars Auziņš страница

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Sekss bez noteikumiem - Edgars Auziņš

Скачать книгу

      1. nodaļa

      Darba vakances iedala divos veidos. Pirmā – kur ar prieku aizved, bet ar laiku uzzini, ka alga tur ir niecīga un apstākļi drausmīgi. Un, otrkārt, viss ir kārtībā… bet viņi tevi neuzņem, jo konkurence ir ārpus topos. Šķiet, ka es vienmēr to zināju, bet ir pienācis laiks to uzzināt savā ādā.

      Vasaras brīvdienās pirms pēdējā koledžas gada es negribēju lidot pie vecākiem. Tomēr pēc lielas pilsētas ciemats ir neticami garlaicīgs. Gandrīz visi mani ciemos klasesbiedri atrada nepilna laika darbu, daudziem pat izdevās apvienot mācības ar darbu. Es nebiju gatavs šādiem upuriem, bet kāpēc gan nepārbaudīt sevi atvaļinājuma laikā? Un tad uzzināju, ka bez diploma varu rēķināties tikai ar vismazāk apmaksātajiem amatiem apkalpojošajā sfērā. Viņa nepadevās – viņa gribēja pierādīt sev, ka jau ir pieaugusi un atbildīga. Pēc kāda gada man būs diploms, bet pieredze nenāks no zila gaisa. Un pat ja ne atbilstoši tavam profilam, galu galā tev jāiemācās veidot attiecības ar darba devēju un kolēģiem, un nauda nav lieka. Manā gadījumā nauda nekad nav bijusi lieka.

      Bet Seryozhka iebilda:

      – Karīna, pie ātrās ēdināšanas letes nevar izdarīt labu ierakstu savā darba grāmatā, tad kāpēc uztraukties?

      – Vismaz dzīvokļa īri samaksāt! Visiem vecākiem ir vieglāk. Un viņi noteikti priecāsies uzzināt, ka viņu meita beidzot nostājas uz kājām.

      – Kāpēc maksāt īri? – viņš pacēla vieglu uzaci. «Es jau ilgu laiku esmu teicis, ka ir pienācis laiks nopietni domāt par precēšanos.» Un tas daudz vairāk iepriecinās jūsu vecākus, ticiet man.

      – Līdz izlaidumam nav kāzu! – iesmējos, izvairoties no viņa apskāvieniem.

      Mēs ar Serjozu satiekamies divus gadus. Viņš ir vecāks, mācījies tajā pašā universitātē un tur iepazinies. Uzreiz pēc absolvēšanas viņš ieguva darbu ļoti cienījamā uzņēmumā savā specialitātē, un vecāki noteikti ar viņu varēja lepoties: labs, gudrs, mierīgs, atbildīgs – ideāls dēls. Un man ar viņu paveicās, ka viņš jau bija tur. Mēs kaut kā ļoti ātri sapratāmies: krustojām ceļi institūta gaitenī, satikāmies, un pēc divām dienām – bam, satikāmies. Ejam pa ielām sadevušies rokās, apspriežam visādas muļķības. Mūsu attiecības nevienu nepārsteidza, mēs ārēji lieliski piestāvam viens otram, kā saka visi apkārtējie. Zilācainie, blondie puiši parasti vienmēr ir bijuši mans tips – iespējams, tāpēc es uzreiz viegli pieņēmu viņa uzmanību. Nu, viņa pati, šķiet, neatpalika: viņa izcēlās ar slaidu augumu, diezgan sievišķīgiem izliekumiem un brūnām acīm. Nē, protams, ne skaistuma karaliene, bet viņa arī zināja savu vērtību. Ne velti Serjožka no pirmā acu uzmetiena pievērsa man uzmanību.

      Viņš pārstāja strīdēties – atmeta, jo man bija prātā vasarā strādāt. Un vienmēr tā ir bijis. Mēs nekad nestrīdējāmies un nestrīdējāmies, un šādas attiecības bija brīnišķīgas. Viss bija zināms jau iepriekš: kādu dienu mēs apprecēsimies un dzemdēsim daudz jauku bērnu. Kādreiz es pirmo reizi domāju par to, vai tā ir mīlestība? Un es nevarēju sniegt precīzu atbildi, jo nebija ar ko salīdzināt. Tad es kliedēju savas šaubas. Tikai galīgi muļķi meklē kādu citu, ja blakus jau ir kāds brīnišķīgs cilvēks. Un tuvība ar viņu bija prieks. Nekas pārsteidzošs, protams, visādi romantiski stāsti par pastāvīgi orgasma meitenēm ir ļoti pārspīlēti. Sekss ir savstarpēja maiguma, uzticēšanās un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, cieņas akts pret partneri. Arī šajā jautājumā mēs ar Seryozhka bijām pilnīgā sinhronizācijā. Viss bija pareizi visos mūsu attiecību aspektos.

      Es sevi uzskatīju par loterijas uzvarētāju. Un viņa vienkārši negribēja dzīvot kopā, viņa smējās par visiem viņa priekšlikumiem. Ne tāpēc, ka nebiju pārliecināts – gluži pretēji, es simtprocentīgi zināju, kā viss notiks tālāk. Es pabeigšu koledžu, apprecēšos, iepriecināšu visus savus radiniekus un dzīvošu mierīgu, laimīgu dzīvi kopā, bez morāles satricinājumiem. Un tā kā viss ir tik skaidrs, tad kāpēc sākt tieši tagad? Mums priekšā ir gadu desmiti, lai nogurtu viens no otra. Tāpēc es norunāju vēl vienu pušķu un konfekšu attiecību gadu. Tomēr retos randiņos ir vairāk romantikas nekā kopdzīvē. Es izmisīgi baidījos, ka paliks garlaicīgi. Un, protams, es par to nekad skaļi nerunāju, jo tās ir muļķības un kaprīze – pat tad, kad tas skan tikai manā prātā. Bet tā paša iemesla dēļ es lietoju kontracepcijas tabletes – man nevajadzētu traucēt maniem plāniem.

      Kad sāku satikties ar Serjozu, es nebiju ne akls, ne kurls – es redzēju citu vīriešu pievilcību, mani aizrāva aktieri un apmēram uz desmit minūtēm iemīlējos kāda cilvēka harizmā. Bet es nekad neiedomājos tos sev blakus, es emocionāli attālinājos. Nu, piemēram, direktors Serjožkas birojā – tikai akls cilvēks to nebūtu pamanījis. Es viņu redzēju vienreiz, kad gaidīju savu puisi pēc darba. Gudrs vīrietis ap trīsdesmit gadiem gudrā uzvalkā devās pretī luksusa automašīnai. Un blakus viņam ir pati krāšņākā meitene – neticami gara un tieva. Viņa, nabadzīte, maļājas savos stiletos papēžos, un viņš pat neatskatās. Jo tādi cilvēki neatskatās uz vienkāršiem mirstīgajiem, nespiež roku un neatver mašīnas durvis. Viņš ir melnmatains, ļoti garš, ar noslīpētu profilu – tādiem vīriešiem nevajadzētu nodarboties ar biznesu, bet gan darboties tieši tajās filmās, pēc kurām visas sievietes izjūt vieglu, bezjēdzīgu mīlestību. Viņi iegulda šajā tēlā, iegulda tajā. Viņi stundām ilgi pavada sporta zālēs un pie stilistiem, jo viņiem ir tikai viens mīļākais cilvēks – viņi paši. Un, protams, šādas investīcijas dod atdevi un atrod savu auditoriju. Es tad arī izjutu desmit minūšu mīlestību, jo savās nopietnajās attiecībās nebiju ne kurls, ne akls, bet, kad iznāca Seryozhka, es par visu aizmirsu.

      Tas notika apmēram pirms diviem mēnešiem, bet kaut kas joprojām noklikšķināja, kad es sastapu pieminējumu par šo cilvēku – Serjožkas uzņēmuma direktoru. Man piezvanīja draudzene no institūta grupas Gaļina un teica:

      – Vai tu meklē darbu, Karīna? Man vienkārši ir nereāla vakance! Bet es dabūju darbu pie tēva uz vasaru, tagad ir stulbi izlauzties, viņš nesapratīs.

      – Paskaidrojiet! – ES biju laimīgs. Es biju daudz dzirdējis par viņas tēvu, un visi bija dzirdējuši par viņu kā veiksmīgu uzņēmēju. Gaļina ar šādām attiecībām nelielījās, taču faktus neslēpa.

      «Apkopēja,» viņa apmulsusi sacīja. – Iztīriet māju, ir putekļi, grīdas. Turklāt alga ir nereāla!

      «Ak…» Es biju apmulsusi, «Gal, es joprojām cerēju uz citu darbu.»

      – Jā, turpini skaitīt. Pagaidiet līdz rudenim,“ viņa attrauca. „Patiesībā es par to uzzināju nejauši; Daņiļinas sekretāre manam tētim jautāja, vai viņam ir prātā kāds ļoti atbildīgs cilvēks. Viņi visi ir apsēsti ar perfekcionismu, pat apkopēja meklē ideālo!

      – Uzgaidi minūti. Kura Daņilina? Aleksandrs Dmitrijevičs?

      «Nu, jā, kaut kā,» viņa domāja. – Vai tu viņu pazīsti?

      – Tātad šis ir mans Seryozhka priekšnieks!

      – Īpaši! – Galija bija sajūsmā. – Karin, es varu norunāt tev tikšanos ar viņa sekretāri. Ātri pieņem lēmumu! Jums nebūs jāsazinās ar pašu darba devēju, kā es saprotu. Es domāju, jums tas nemaz nebūs jādara. Un es garantēju, ka jūs nesaņemsiet tādu naudu no jebkura cita nepilna laika darba.

      «Sakārtojies,» es teicu sev negaidīti.

      Es nezinu, kas tajā brīdī mani pārņēma. Es, protams, atcerējos šo Daņiļinu. Vai tam bija nozīme manā pārsteidzīgajā lēmumā? Vai arī es jau izmisīgi vēlos kaut kur dabūt darbu? Un bija ļoti interesanti redzēt, kā tādi cilvēki dzīvo, kādos apstākļos, kādā diagonālē ir viņu plazma uz sienas un tas viss. Un nauda par jebkuru godīgu darbu paliek tikai nauda. Man šis darbs nav vajadzīgs visu atlikušo mūžu, bet ne vairāk kā līdz pirmajam septembrim.

      Bet es Serjožai nestāstīju

Скачать книгу