align="center">4. nodaļa
Balsis, kas nāca no apakšas, bija apslāpētas, es nedzirdēju nevienu vārdu, bet tur noteikti bija sieviete. Vai mūsu maniakam ir līgava? Viņa klusi pasmaidīja. Nē, šeit noteikti nedzīvo neviena sieviete, es apsolu. Šobrīd nebija vērts riskēt ielīst – no galda bija redzams viss gaitenis. Nu, labi, tagad viņi paēdīs vakariņas un pēc tam ieies dušā – vēlams kopā, lai es varētu atbrīvot atkāpšanās ceļu. Bet viņi kaut kā īpaši nesteidzās.
Es saspringu daudz vairāk, kad viņi ienāca guļamistabā. Sākumā viņa nolēma, ka kopā ar viņu ir Veronika Ivanovna, taču acumirklī saprata, ka kļūdās – balss bija pavisam cita, kašķīga. Un… un vēl viena, arī sieviete. Un tad vīrišķīgs – sauss, dzidrs. Šim vīrietim, iespējams, nevarēja būt cita balss. Viņi trīs ir tur…
Es nolādēju visu pasaulē. Mana alga tagad likās muļķība – es vairāk tērēšu psihologam. Viņa aizsedza ausis ar rokām, bet tomēr visu dzirdēja. Un tik skaidri, it kā es to būtu redzējusi savām acīm. Viņa nosarka, kļuva zila – un tagad viņa neko nevarēja darīt. Mums vajadzēja aizbraukt agrāk. Paziņojiet, ka kavējāt, atlaidiet no darba un atgriezieties mājās. Bez tādiem iespaidiem.
Atrakcijas ilga vismaz divas stundas. Laiks vienkārši pagāja bezgala lēni. Biju gatava gaudot no bezcerības, un mani pārņēma novēlotas bailes – ja mani tagad pieķers, tas arī viss. Viņš mani vienkārši nogalinās par liecinieku. Es nogalinātu kāda cilvēka dēļ, kurš nav uzaicināts apmeklēt šādu izrādi kā slepens skatītājs. Bet es nevienam neteikšu! Jā, es nezinu īstos vārdus, lai to visu aprakstītu! Pat Seryozhka. Īpaši Seryozhka.
Viņa nespēja noticēt, kad viss bija beidzies. Aleksandrs Dmitrijevičs ar vienu meiteni aizgāja uz vannas istabu – es dzirdēju viņu apslāpētās balsis un ūdens skaņas. Vēl viens palika guļamistabā. Bet man vairs bija vienalga. Tikai tāpēc, lai izvilktu kājas no šejienes.
Viņa izlēca no paslēptuves, bet izelpoja – kailā meitene gulēja uz gultas. Tas ir pārsteidzoši, kā viņi viņu atstrādāja, vairs nav spēka. Bet tas nav pārsteidzoši, es dzirdēju visu. Viņa uzmanīgi paslīdēja garām un, cik vien ātri spēja, metās augšā pa kāpnēm. Apstājos tikai kilometru aiz neveiksmīgajiem vārtiem. Viņa paskatījās apkārt, it kā baidītos, ka viņu vajā.
Tagad man ir vajadzīga speciālistu palīdzība, godīgi. Es esmu tālu no jaunavas vai mūķenes, es jau ilgu laiku gulēju ar Serjozu. Bet šī… Viņa apskāva sevi ar rokām, lai beigtu trīcēt. Man burtiski trīcēja no pārslodzes. Viņš viņus piespieda. Abi. Viņš viņus sita – es nezinu, ar ko, bet es dzirdēju kodīgus sitienus un kliedzienus. Viņš nekad nepacēla balsi, bet viņa tonis nesēja skaidrus, stingrus pavēles. Un meitenes to darīja tā, it kā būtu viņa verdzenes. Es zinu, ka dažiem cilvēkiem patīk šāda veida spēles. Bet notiekošais nebija kā spēle, baudu ar tiem kliedzieniem nevar saistīt. Manas ausis joprojām zvanīja: «Sūciet, es teicu. Vai kāds ļoti cenšas?» un vēl viens ass sitiens. Un nekādi droši vārdi netika lietoti, un šķiet, ka šādos pasākumos tie ir obligāti. Nē, tā nebija izvarošana – es arī dzirdēju vaidus. Un tad viņš aizliedza vaidēt, un vaidēšana norima. Un beigās viena skaļi smējās ar viņu sirdī. Interesanti, vai viņai patika tas, kā viņš viņu sita, kā viņš viņu sauca par kuci, kā viņš piespieda viņu izpildīt viņa pavēles, vai arī laipnais veids, kā viņš viņai atļāva: «Vai tu vari pieķerties»? Es nevaru aptīt savu galvu.
Es nekļūdījos, nosaucot viņu par maniaku. Es nemaz nekļūdījos. Manam priekšniekam ļoti patīk smags sekss. Interesanti, ja es tiktu pieķerta, ko darītu šāda tipa cilvēks? Kādu iemeslu dēļ ir skaidrs, ka viņš viņu neatlaidīs ar smaidu. Man nebija pietiekami daudz iztēles, lai iedomāties, ko tieši viņš darīs. Trakais perverss. Es pateicos Veronikai Ivanovnai par to, ka viņa simts reizes atkārtoja galveno noteikumu – netikties ar varas iestādēm. Tagad ir skaidrs: viņa neslēpa mūs no priekšnieka, bet gan viņu no mums.
Ieslēdzu telefonu un uzreiz ieraudzīju neatbildētos zvanus. Es to sazvanīju.
– Kur tu esi pazudis? – Serjoža bija sašutis. – Mēs šodien gribējām aiziet uz kino!
– Atvainojiet, es kavēju darbā.
– Viss ir kārtībā?
«Jā,» es meloju. – Šodien nekur neiešu, esmu noguris.
– Vai esi pārliecināts, ka tev viss kārtībā?
– Jā.
Viņš noteikti kaut ko dzirdēja manā tonī, jo viņš sāka precizēt:
– Karin, vai tevi atlaida?
– Protams, nē. Viss ir kārtībā. Alga uz kartes šonedēļ jau ir samazinājusies, mana sirds nevarētu būt priecīgāka.
– Ak, tad labi. Piezvanīsim tev. ES mīlu.
Es neatbildēju. Kaut vai tāpēc, ka es viņam nekad neatbildēju ar to pašu. Interesanti, ja es pametīšu pirmdien, vai Seryozhka sapratīs, ka es kaut ko slēpju?
Bet pēc divām brīvdienām es nomierinājos. Es tikai sapratu, ka tā ir mana paša vaina. Mani daudzkārt brīdināja un atkārtoja par mājā pavadīto laiku. Es pārkāpu noteikumus un sapratu. Kurš vainīgs? Bet es netiku pieķerts, es ticu tikai ar morālu šoku. Atcerējos par kameru pie izejas, sākumā nodrebēju, bet ātri palaidu vaļā – neviens nepārbaudīs visus ierakstus, ja nekā netrūks! Filmēšana nepieciešama tikai ārkārtas situācijās. Par to pārliecinājos pati, kas nodrošināja iespēju aizmigt.
Pirmdien atkal nervozēju, tāpat kā pirmajā darba dienā. Un nekas nenotika. Viss ir kā parasti – tikai Timurs pie visiem trīsdesmit diviem smaida un vicina roku katru reizi, kad skrienu garām. Viņš un es esam mazliet ķīlnieki šeit esošajai situācijai, bet ko tad? Tas, ko priekšnieks dara pēc mūsu aiziešanas, nav mana darīšana. Viņš, protams, ir izvirtulis, bet kurš gan ar viņu tiksies, ja līgumā vienkāršā angļu valodā rakstīts – nē, nē?
5. nodaļa
Pērkons iesita, kad nepatīkamo atgadījumu biju gandrīz izdzēsis no atmiņas. Pēc nedēļas es atkal lēkāju pa māju ar lupatu un dejoju atskaņotājā skanošai mūzikai.
«Ay like tu move it, move it,» viņa dziedāja līdzi, cik vien spēja, un tajā pašā laikā veica asas kustības ar gurniem.
Timura vēl nav, bet, ja viņš to redz, viņš smiesies, līdz smiesies. Un puisim ir labi vēlreiz pasmieties. Kādu dienu Veronika Ivanovna bija lieciniece manai dejošanai un dziedāšanai lauzītā angļu valodā un dienas vidū ieradās paskatīties, vai viss ir kārtībā. Bet ideālā sekretāre tikai pacēla uzaci, neļāva smaidīt, bet braukāja ar pirkstu gar plauktu un pārliecinājās, ka nav putekļu. Viņa pamāja, paslavēja un teica, lai turpinu. Viņai nopietni bija vienalga, kas te notiek, ja vien rezultāts palika nevainojams. Tas ir, es nebaidījos no publikas un neko sev neliedzu.
Bet, protams, es nevarēju šeit redzēt katru cilvēku. Viņa pagriezās līdzi mūzikai, svieda lupatu no vienas rokas uz otru, sastinga un pārsteigumā iekliedzās – viņš sēdēja krēslā. Viņš vērīgi paskatījās uz mani. Ārā ir diena! Viņš vienkārši nevarēja būt šeit! Izlīda kliedziens un iestrēga gaisā –
