pasmaidīju no auss līdz ausij.
Un tas, šķiet, kalpoja kā signāls – Veronika Ivanovna izlauzās cauri. Dievs, cik ātri viņa pļāpāja… Es nožēloju, ka nepaņēmu diktofonu.
– Karīna, tev jāierodas mājā jebkurā laikā no deviņiem līdz pieciem. Citādi nav, vai tu mani dzirdi? Katru dienu, izņemot nedēļas nogales. Aleksandrs Dmitrijevičs mīl absolūtu tīrību. Jūs varat izvēlēties jebkuru formu, tas nav svarīgi. Alga ir fiksēta – divdesmit tūkstoši par katru nostrādāto nedēļu. Jūs vai nu strādājat bez sūdzībām, vai arī aizejat. Kur ir bankas kartes dati? Karīna, kāpēc tu uz mani tā skaties? Atdzīvojies, atdzīvojies jau! Vai arī Gaļina pārspīlēja ar tavu veiklību?
Jā, es vienkārši nevarēju viņai sekot. Viņa nemaz neaizrāva elpu, kamēr mēs braucām. Šoferi nevar apskaust – ja viņš viņu bieži vada, viņš noteikti kļūst traks. Smieklīgākais ir tas, ka viņa par sevi runāja daudzskaitļa personā:
– Protams, mēs maksājam šādu naudu par perfektu sniegumu! Un nekādā gadījumā neveicam sarunas, viss notiek līguma ietvaros.
Nu protams. Vispār mani apstulbināja pieteiktais skaitlis. Pat ar diplomu un specialitāti es tik daudz nenopelnīšu. Manā galvā jau peldēja fantāzijas – lūk, cik es varu ietaupīt! Ja es nepalielināšu izdevumus, maniem vecākiem sešus mēnešus nebūs jāmaksā īre. Viņi tik tikko varēja to novilkt. Tas ir laimīgs… Bet man bija jānovērš kaitinošas lietas:
– Pavārs ierodas pulksten piecpadsmitos. Vēlams, lai jūs viņu netraucētu. Tāpēc pabeidziet virtuves tīrīšanu pirms šī laika. Mums tas ir jau veselu mēnesi, tas nekad agrāk nav noticis, tāpēc, ja jūs traucēsit šim nenovērtējamajam kadram, jūs tiksiet izmests no darba. Protams, nodarbinātība ir oficiāla. Šeit ir darba līgums. Pierakstieties jau, nekā īpaša tur nav.
Bet es joprojām to izlasīju, kas viņai izraisīja riebīgu apjukumu. Veronika Ivanovna pat apklusa. Es ilgi lasīju, izbaudot klusumu. Principā nekas ārkārtējs, nav pienākuma ziedot orgānus vai tamlīdzīgas rāpojošas muļķības. Mani pienākumi ir sīki izklāstīti, bet arī viņu pienākumi. Bet rindkopa par līguma laušanas iemesliem izrādījās neticami liela. Kas gan tur nebija! Mani varēja atlaist pat par to, ka vienkārši pievērsu īpašnieka uzmanību, tas ir, ierados minūti agrāk vai izbraucu par minūti vēlu! Šķiet, ka viņš ir pilnīgs psihopāts.
Sekretārs redzēja, virs kura es virzīju kursoru:
– Jā, tas ir ļoti svarīgi, Karīna. Tāpēc es skaidri norādu jūsu darba laiku. Aleksandrs Dmitrijevičs nevar ciest svešiniekus savās mājās, tāpēc jums, tāpat kā pavāram, ir pienākums pazust pirms viņa ierašanās un nerādīties brīvdienās. Patiesībā neredzamība ir vislabākā pakalpojuma kvalitāte.
Man ļoti nepatika pēdējais vārds, bet es klusēju. Ir lepnums, un ir divdesmit tūkstoši nedēļā un atvieglo slogu vecākiem. Žēl, protams, jo šim nolūkam nemeklēju tikai nepilnas slodzes darbu, bet arī gribēju mēģināt sevi pierādīt komandā. Un te es iedzīvojos pilnīgā vientulībā. Bet divdesmit tūkstoši nedēļā… lai šī kuce to sauc, kā vien vēlas, ja vien viņa neaizrīsies no indes, jo es viņu netaisos izsūknēt.
Es uzminēju, ka mēs ieradāmies pēc skaņas izmaiņām. Riepas tagad čaukstēja, noslīdot no asfalta uz kādu citu segumu. Oho, šeit viņiem ir mērogs. No vārtiem līdz ieejai mums bija vajadzīgas kādas piecas minūtes! Lai gan pati māja izrādījās ne tik liela, kā es baidījos, pamatojoties uz teritoriju. Izskatās, ka saimniekam vienkārši patīk staigāt, bet cilvēkiem ne tik ļoti. Tāpēc viņš netālu noorganizēja parku un dīķi. Pati savrupmāja uz šīs nepiedienīgās greznības fona šķita diezgan pieticīga: tikai pāris stāvi. Skaisti, protams, moderni. Visa priekšējā daļa ir stiklota. Bet šeit nav iespējams apmulsināt no piespiedu skatītājiem – no aiz vārtiem, no liela attāluma un aiz kalniem, aiz mežiem, tieši šie logi nav redzami. Pagājām garām šauram baseinam ar nenormāli zilu ūdeni. Hmm, es ceru, ka mans uzdevums nav tīrīt peldbaseinus? Kas bija līgumā? Bet es nevarēju atņemt papīru no zvēra; viņa to droši paslēpa tēti un iebāza sev zem paduses. Šķiet, ka man ir dublikāts, man jāgaida pauze un jātiek skaidrībā. Kādas ir pauzes?
– Putekļi un grīdas katru dienu, Karīna. Jūs maināt aizkarus un gultas veļu reizi nedēļā – pat viesu guļamistabās. Vissvarīgākais ir nekustināt nekādas lietas. Noslaukiet tos un novietojiet tos tieši tajā vietā, kur tie atradās.
– Jā, es to izlasīju. Veronika Ivanovna…
– Pagaidi, es piekritīšu. Labāk to pateikt piecas reizes, nekā nekad netikt dzirdētam. Puķes laistīt tieši pēc grafika, tā rakstīts Tavā līgumā. Mazgājiet logus reizi divās nedēļās. Jūs izmantojat tikai mūsu mazgāšanas līdzekļus, bez ietaupījumiem vai savus mazgāšanas līdzekļus. Tas ir skaidrs? Labi, es jautāju?
«Es… Es redzu,» es jau jutos saspiests no traktora.
– Perfekti! Man šķiet, nekas īpaši sarežģīts. Jā, Aleksandrs Dmitrijevičs ir izvēlīgs, bet šī ir vienkārši paradīze…
«Ko tu saki?» Es nevarēju pretoties.
– Paradīze! – viņa joprojām dzirdēja. – Ja, piemēram, salīdzina to ar manu nostāju, tā parasti ir pilnīga dīkstāve. Tātad turpināsim. Mazgāšana…
Man bija bažas, ka mana galva uzsprāgs. Principā par tādu algu varētu prasīt precīzu izpildi. Nu, katram ir dīvainības. Bet pēc viņa skatiena es uzreiz sapratu, ka tik krāšņam vīrietim ir dīvainības caur jumtu.
«Veronika Ivanovna,» es joprojām ieturēju pauzi, kad viņa aizrāva elpu. – Tas viss ir rakstīts līgumā. Dodiet man dublikātu – godīgi sakot, es to iegaumēšu!
– PAR! – viņa pēkšņi apstājās un pacēla uzacis. – Man patīk tava dedzība.
Es nezinu, vai tas bija kompliments vai ņirgāšanās, bet es izspiedu:
– Paldies.
Un reiz viņa pasmaidīja un runāja mazliet klusāk:
– Karīna, es ļoti ceru uz produktīvu sadarbību. Maigi sakot, es neredzu neko tādu, ko vispār nevarētu izdarīt. Es nevaru iedomāties, kāpēc tik daudzi ir jāatlaiž. Nu, kas ir tik grūti – ierasties laikā? Kāda ir problēma – pareizi laistīt retu augu, precīzi izmērot devu? Galu galā, vārglāzes un pulksteņi palīdz!
«Patiešām,» es piekritu, joprojām nesapratusi, vai viņa par mani ņirgājas.
No iekšpuses māja šokēja ar savu… nē, ne komfortu. To kaut kā pat grūti uzreiz noformulēt. Pēc dizaina, vai kā? Viss bija vienā stilā, visas krāsas izvēlētas, neviena lieta neiekrita acīs, kas telpai piešķirtu… dzīvīgumu. Tā nebija māja, bet gan fotogrāfija no dizaina vietnēm, kā reklāmas plakāts. Tas ir ļoti skaisti, jūs to apbrīnosit, bet dzīvi cilvēki tādos apstākļos nedzīvo. Viņi tajos neizdzīvo. Jebkurš sīkums kaut ko mainītu – piemēram, nevērīgi uz plaukta izmests klade vai lampa ar adītu abažūru. Es, protams, neesmu eksperts, bet man te ļoti pietrūka abažūra vai piezīmju blociņa, vai jebkādas neuzmanības. Vismaz kaut kāda nelīdzsvarotība, kas dod mājienu, ka šeit dzīvo cilvēks. Tagad sapratu galveno neatbilstību – māja izrādījās tik ideāla, ka neizskatījās pēc
