– kāpēc tādi un tādi džeki uz kaut ko dotu mājienu? Viņi saspiež pirkstus un novāc ražu. Nē, šajā gadījumā bija sajūta, ka viņš vienkārši izklaidējās – mani nemierināja un izbaudīja apmulsumu. Viņam ir garlaicīgi, viņš ir tik aizņemts darbā, bet kāpēc gan neizjokot viņu par saplīsušu vāzi, jo es reaģēju tik emocionāli? Jocnieks. Tīrības apsēsts palaidnis. Vai tā notiek? Tīrības apsēsts draiskulis un izvirtulis, kurš naktīs sit sievietes. Ar vēl trakāku brāli geju. Vai visa ģimene tur ir traka? Oho, cik dzīve ir kļuvusi interesanta! Līdz šim tādus cilvēkus nebiju satikusi.
Es tiku līdz autobusa pieturai, kad manā somā sāka čaukstēt mobilais telefons. Droši vien Serjožka. Vai man šodien iet ar viņu pastaigāties vai pārmest, ka viņš atkal ir noguris? Viņa nesteidzās, mēģināja pieņemt lēmumu, taču, paskatoties uz displeju, viņa sastinga – numurs bija nepazīstams.
«Es klausos,» viņa sausi teica.
– Ka-arinka! – uztvērējs kliedza man ausī. – Kāda tikšanās! Vai tu esi garlaikots?
Ignorējot cilvēkus, es kliedzu uz tās pašas nots:
– Lyokha-brālis?! Kur tu dabūji manu numuru?!
«Veronika to iedeva,» viņš pazemināja toni.
– Veronika?! – bet es nedomāju.
– Jā. Vienreiz es viņu noķēru bez mūžīgā aizsarga. Viņš ievilka mani savā mašīnā un spīdzināja. Es kutināju, īsi sakot, līdz viņa man iedeva visas paroles un šķietamību – fonā skaidri dzirdēju no pieminētās Veronikas Ivanovnas: «Kāds debīls! Izlaid mani jau no mašīnas! Klīniskais idiots! Es biju ļoti pārsteigts, un Seryozhka būtu pārsteigts, ka lāstu vārdi tika iekļauti datorprogrammā nepārvaramas varas gadījumā. Bet brālis Lyokha nepievērsa uzmanību viņas kliedzieniem, turpinot: «Karinka, neej izlūkos ar tiem, kuri baidās no kutināšanas!» Viņi ir smieklīgi, bet neuzticami!
«Paldies par padomu,» es neapmierināti nomurmināju un attālinājos no pieturas, pretējā gadījumā īpaši nervozie sāks mani klusināt. – Ļaujiet Veronikai Ivanovnai piezvanīt jūsu mātei!
– Vai tu esi traks? Mamma viņu pazīst kā traku! Tad paskaidrojiet, kā Veronika nokļuva Parīzē!
– Šajā gadījumā es piekrītu Veronikai Ivanovnai – tu esi idiots. Un lai jau nabadzīte iet, viņa jau saņem.
– Nē nē! – viņš neticīgi ievilka. – Patiesībā Veronika man ļoti patīk. Kopumā visi mani mīl, jūs vienkārši vēl neesat pieraduši.
Es atkal piecēlos:
– Jā, tevis dēļ es šodien salauzu dārgu vāzi!
Viņa tonis mainījās un kļuva apslāpēts:
– Kas? Pie Saškas?
– Kam tas ir?!
«Tu melo,» viņš nedroši teica. «Citādi es tev nebūtu tikusi galā.» Līķi uz zvaniem neatbild. Vai arī viņa būtu nostrādājusi visas izmaksas – arī viņas mute būtu aizņemta. Tikai līdz nākamās nedēļas beigām es to būtu nostrādājis… Kāpēc tu man melo, Karišečka? Vai vēlaties, lai es par jums uztraucos?
Nē, galu galā ārprāta ziņā viņš ir nedaudz priekšā savam brālim. Es pagriezu acis pret debesīm, domāju un tad pieņēmu lēmumu, kas man bija negaidīts:
– Klausies, es piezvanīšu tavai mammai, kā tu gribēji. Nāc paņem mani un ved mājās.
– Tu esi mana mazā mīļā! – nelietis bija sajūsmā.
– Un tu atbildēsi uz visiem maniem jautājumiem! – draudīgi piebildu.
– Jā, es atbildēšu jebkurā gadījumā. Es vispār nezinu, kā klusēt! Es jau sen būtu pajautājusi, vai mani kaut kas interesē!
Es pasmējos un norādīju, kur atrodos. Pēc divdesmit minūtēm piebrauca indīgi zaļa mašīna ar tikpat indīgu vadītāju. Un viņš tumšās brillēs un šī jaka nav nekas tāds, ļoti iespaidīgi. Viņš pat vairāk izskatījās pēc sava brāļa.
– Kur man tevi vest? – viņš smaidot jautāja. – Vai arī mums vispirms vajadzētu kaut ko ēst?
«Nāc,» dīvaini, bet tieši tāds pats priekšlikums jau ir izteikts, bet otro pieņēmu viegli, ne mirkli nedomājot. Tomēr šis nelietis manī neradīja ne mazākās bailes, ne spriedzi.
Mājīgā, nepārpildītā kafejnīcā paņēmām galdiņu un veicām pasūtījumu. Viesmīļi izskatījās nedaudz nospiesti, it kā būtu redzējuši viņa automašīnu, un tagad viņi prātoja, ko viņš bija aizmirsis viņu iestādē.
Zvanīju mammai no viņa paša telefona – lai saprot kā grib. Ar elpu, ko varētu sajaukt ar apspiestām šņukstēm, viņa pateica visu, kas bija pavēlēts – es vairs nevaru izturēt šo sievišķotāju, es dodos prom, tepat Parīzē, lai gan man ļoti žēl, ka apbēdināju tik skaistu sievieti. Ja godīgi, man viņas ļoti žēl – viņai ir divi dēli, un abi… nav gluži prātīgi. Kad es pārtraucu zvanu, Lioša satvēra manu roku un sirsnīgi atzinās:
– Karīna, es tevi mīlu! Un, ja mana māte kādreiz piespiedīs mani precēties, tad es precēšos tikai ar tevi!
– ES kavēju! – Es atrāvu viņa roku. – Es jau esmu precējies.
«Tu šķirsies,» viņš pat nedomāja par to domāt. – Man joprojām ir labāk. Labi, tagad sāciet pratināšanu. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc jūs mani atvedāt šeit.
Pievērsu uzmanību atnestajiem salātiem. Bet ne velti es piekritu tikšanās reizei ar šo bubuli – es nesapratu, kas notiek, bet es gribētu vismaz kaut ko saprast.
– Lioša, – es šaubīgi iesāku. – Vai jūs varētu man pastāstīt par savu brāli? Es nevaru to izdomāt.
Viņš likās pārsteigts:
– Kas tur jāsaprot? Absolūti traks puisis! Katrā ģimenē ir savas melnās avis, kā saka tautas gudrība.
«Viņam ir tāds pats viedoklis par to,» es pasmaidīju. – Viņš tikai citu ģimenes locekli uzskata par ķēmu. Un tomēr, iedziļināsimies sīkāk.
Aleksejs paraustīja plecus:
«Mūsu tēvs organizēja uzņēmumu, viņš izgāja cauri visgrūtākajam tā dibināšanas un veicināšanas posmam, taču viņš pat nevarēja domāt par monopoliem vai ārvalstu tirgiem – tas nepavisam nav vienāda mēroga. Bet maniem vecākiem savā ziņā paveicās: Saška piedzima kā biznesa maniaks. Viņš vienmēr bija labs students, viņš vienmēr bija mazliet neparasts bērns – un, godīgi sakot, viņš nemaz nebija bērns. Viņš uzreiz piedzima ar nopietnu seju un mazā biznesa uzvalkā. Kopumā pēc koledžas tēvs uzņēmumu viņam nodeva ar vieglu sirdi. Un Saška attaisnoja visas ģimenes centienus un turpinās tos attaisnot – kaut vai tāpēc, ka viņš nezina, kā rīkoties citādi.
«Interesants stāsts,» es iejaucos pauzes laikā. «Bet mani vairāk interesē viņa raksturs.»
