drēbēm. Es šeit nedižojos vakarkleitās.
Tagad viņš nenovērsa acis no manis, bet nolieca galvu uz sāniem, it kā lai uzsvērtu savu interesi:
– Ja kaut ko vajag, varu izdalīt no vecās. Es tikai iesaku jūsu ērtībai, neizdomājiet nekādu zemtekstu.
– Nē paldies! – tas izklausījās skarbāk, nekā vajadzēja. Tas bija tikai nedaudz aizkaitināms, ka es iekritu tādās muļķībās. – Man viss der, viss ir ērti. Vai es varu nokļūt darbā?
– Kāpēc tu esi dusmīga, Karīna? Es tikko ieteicu. Mājās dotos tīrā, viss būtu jaukāk.
– Nav dusmu! – tikai mans tonis neatbilda apgalvojumam, bet tas bija aiz sajūsmas. – Paldies par rūpēm!
Aleksandrs Dmitrijevičs kaut kā viltīgi pasmīnēja. Tad viņš pagrieza šļūteni un norādīja uz mani. Auksts ūdens trāpīja man tieši sejā. Šķiet, ka visas pēdējās dienas degu ziņkārībā un gaidu jebko, bet ne tādu puiciskumu! T-krekls acumirklī nepatīkami pielipa manam augumam, es noslaucīju seju un, aizrijusies no dusmām, lūkojos viņā. Vai jaunākais brālis ir apsēdis priekšnieku?!
Viņš pats iekoda apakšlūpā, lai nesmaidītu pārāk atklāti, bet tad teica:
– Atvainojiet, lūdzu. Tas notika nejauši. Bet tagad tu pārģērbsies un dosies mājās svaigs un tīrs. Ak, man bija taisnība. Atkal. Man tas notiek bieži.
Tas bija rets brīdis manā dzīvē, kad es pārstāju rūpēties. Par ziņkāri, par divdesmit tūkstošiem nedēļā, par sekām. Viņš vienkārši ņirgājās – atklāti, nekaunīgi. Viņš uzsvēra, ka viņam par mani vienalga! Nē, es zināju, ka viņš ir stiprāks, bet man arī tas bija vienalga. Stienis, kā saka, sabruka un padarīja svarīgu tikai vienu – lai šis izlutinātais nelietis pārstātu smaidīt. Es metos uz priekšu, pirms pat sapratu, ko es darīšu. Viņa satvēra viņu aiz pleca un pavilka uz sāniem. Viņš nekrita, bet smējās. Pēc tam viņu nekas nevarēja glābt. Es iegrūdu viņu krūtīs no visa spēka, un priekšnieks ar muguru ielidoja baseinā, apšļakstīdams ūdeni uz maniem džinsiem.
Tikai pēc sekundes asinis sasala manās vēnās. Man nebija ne jausmas, cik dziļi tas ir! Bet, ja viņa viņu asi pagrūda, viņš varēja salauzt galvu. Bet nē, visa priekšnieka galva parādījās. Pēc tam es izelpoju. Viņš nospļāva ūdeni malā un smejoties teica:
– Es sapratu mājienu. Jūs arī gribējāt, lai es pārģērbos.
Ar apaļām acīm vēroju, kā viņš ar diviem sitieniem sasniedz sānu, pievelk sevi un piecēlās. Viņš devās uz māju pusi.
«Ejam tagad,» viņš teica, nepagriezdamies. «Tagad atradīsim kaut ko mums abiem.»
Man neatlika nekas cits kā ņurdēt un atmest rokas. Aleksandrs Dmitrijevičs ar slapjām basām kājām slapjoja uz parketa grīdas, atstājot pēdas. Un viņš turpināja atturēt:
– Labi, ka apkopēja ir šeit. Citādi es būtu traks šajos dubļos līdz pirmdienai. Kur tu esi?
Mēs iegājām pazīstamajā drēbju skapī. Aleksandrs Dmitrijevičs šķiroja T-kreklus un iedeva vienu man. Ir skaidrs, ka tas man bija par lielu. Bet es, iespējams, piedzīvoju galveno šoku, tāpēc es varētu domāt:
– Un bikses?
«Tātad… bikses,» viņš nepaskatījās uz mani, izvilkdams nākamās atvilktnes.
Es dabūju gaiši smilškrāsas treniņbikses ar saitēm – tās var vismaz apsiet ap vidukli, lai nekrīt nost. Pats priekšnieks sāka vilkt nost slapjo T-kreklu, tāpēc es steidzos prom. Bet tad atskanēja ņirgāšanās balss:
– No kā tu baidies? Vai arī tu vēl neesi mani visu redzējis? Karini visu ārā, pāris stundu laikā nožūs. Un pusdienas ir pēc stundas, nenokavē.
Es neatbildēju. Es pārģērbos veļas mazgātavā, joprojām neesmu pilnībā atguvis sajūtu. Tagad es izskatījos pretīgi – manas drēbes karājās, bikses bija jāuzvelk, un manu T-kreklu faktiski varēja izmantot kā īsu kleitu. Viņa ik pa brīdim noslīdēja no pleca, taču neatklāja nevienu stratēģisku vietu. Un vispār šajā formā es biju neseksualitātes personifikācija. Bet, slaukot grīdu pirmajā stāvā, pēkšņi sapratu, ka vairs neuztraucos. Briesmonis izrādījās tikai briesmonis, nevis kāds maniaks ar slēptām vēlmēm. Viņš pārāk vienkārši reaģēja uz manu rīcību – bez dusmām, tikai smējās. Tas nenotiek, ka cilvēks tik atklāti smejas, bet viņš pats plāno ēnas lietas? Psihopāts būtu mani vienkārši nogalinājis uz vietas un noslīcinātu tieši šajā baseinā. Un tikai pēc tam es viņu atlaidīšu. Un šis it kā īpaši uzsvēra statusa trūkumu. Pēc stundas es pilnībā atslābinājos, jo viņu neredzēju, un ierastā lieta mani nomierināja. Vai šī nebija visa izrāde, lai pēc pārdzīvotā šoka es neatpazītu visus pārējos satricinājumus un nebūtu laika sagatavoties viltīgākiem manevriem?
12. nodaļa
Un tomēr, kad pabeidzu otro stāvu un pārcēlos uz dzīvojamo istabu, apstājos pie virtuves, kur atradu Aleksandru Dmitrijeviču. Es nolēmu atzīmēt pēdējo «e»:
– Atvainojiet, vai drīkstu kaut ko pajautāt?
Viņš kaut ko nomurmināja, nepaceļot skatienu no avīzes. Esmu pārliecināts, ka tā bija vienošanās zīme.
– Kad tu teici par pusdienām, ko tu ar to domāji?
Tagad viņš pavērsa skatienu uz mani un izskatījās neizpratnē:
– Kādus atbilžu variantus izvēlēties?
Es sapratu, kā tas izklausīsies, bet es izvēlējos būt drosmīga un gatava uz visu, nevis drosmi un karāties vējā. Tāpēc viņa teica:
«Vai jūs uzaicinājāt mani pievienoties vakariņās vai tāpēc, lai es varētu visu pabeigt pirms pusdienām un jūs netraucētu?»
Viņš pasmaidīja – it kā viņam kaut kas būtu prātā, ja ne uzreiz, tad viņš par to domāja tieši tagad:
– Un ja nu tā ir otrā?
«Ak,» es pat biju priecīga. – Ar tīrīšanu varu pasteigties, bet mašīna ieprogrammēta uz stundu divdesmit. Tad vai nu būs jāpacieš mana klātbūtne ilgāk, vai arī pašam jāizņem galdauts no žāvētāja.
– Skaties, tu mani vienkārši iedzen stūrī. Tad izrādās, ka es aicinu jūs kopā pusdienot, jo jūs esat izslēdzis visas mierīgās iespējas.
Es pacēlu uzaci. Nē, viņš vairs nespēs mani nokaitināt! Un viņš neizskatās draudīgs, it īpaši pēc peldēšanas baseinā.
– Pats gatavosi?
– Es pats? Nē Diemžēl. Es varu izdarīt daudzas lietas, bet ne visu. Baidos, ka ēst gatavošana nav viens no maniem talantiem.
– Vai Timurs ierodas brīvdienās?
– Protams, nē. Esmu ļoti apmierināta ar pavāru. Bet nepietiek, lai viņu redzētu. Vairāk jautājumu?
Patiesībā
