>Patiesībā Krievijas Ārējās izlūkošanas biroju (BVR) var salīdzināt ar skudru pūzni, kurā tā iemītnieki ievelk visu, kas var noderēt tā labklājībai un drošībai. Vienīgā atšķirība ir tā, ka šīs skudras dažreiz atrodas daudzu tūkstošu kilometru attālumā no savām mājām. Un šo orķestri diriģē nevis karaliene māte, bet tā pati skudra, kura pēc likteņa gribas tika uzmesta šīs stingri strukturētās organizācijas pašā augšgalā. Un apskaust šīs skudras augsto amatu ir nepateicīgs uzdevums, ņemot vērā milzīgo atbildību, kas reizināta ar praktisko brīvā laika un personīgās dzīves trūkumu.
Šeit arī beidzas salīdzinājums ar skudru pūzni, jo tā efektivitāti un eksistences lietderību vērtē pavisam cita skudra, kas nosaka varbūt simtiem, varbūt vairākiem simtiem tādu pašu skudru pūzņu darbības virzienu, nodrošinot labklājību. un visas raibās tautas kopienas drošību.
Intelekts daudzu gadu laikā ir noslīpējis savu darba stilu, izveidojies unikāls iekšējo attiecību un tradīciju kods. Taču šo organizāciju arī nevar nosaukt par pārkaulotu un arki konservatīvu, laiks pats par sevi liek pastāvīgi turēt pirkstu uz notikumu pulsa un varbūt soli priekšā šiem notikumiem. Taču lielākās daļas darbinieku augstā profesionalitāte, pienākuma apziņa un gatavība pašaizliedzībai, kas savu dzīvi veltīja mūsu Dzimtenes – Krievijas drošības aizsardzībai, vienmēr paliek nemainīga un, es ceru, arī paliks.
Veltīts veterāniem un aktīviem ārvalstu izlūkdienesta darbiniekiem.
***
Tumša zāle, kurā ir izgaismota tikai viena vieta – siena, uz kuras karājas BVR ģerbonis; uz šī gaišā plankuma fona krēslā stāv vīrietis. Vīrietis svinīgā balsī pasludina skautu zvērestu:
«Iestājoties Ārējās izlūkošanas biroja rindās, es svinīgi zvēru netaupīt spēkus un, ja nepieciešams, arī savu dzīvību, sargājot savas Dzimtenes drošību.
Es zvēru izmantot visas savas zināšanas un pieredzi, lai iegūtu informāciju, kas veicinās Krievijas labklājību. Es zvēru godam ievērot Biroja tradīcijas un turpināt strādāt, lai stiprinātu tā spēku, varu un ietekmi. Es zvēru neapšaubāmi pildīt savas vadības pavēles un glabāt slepenībā informāciju, kas man kļuvusi zināma mana darba dēļ. Es zvēru strādāt ar drosmi un godu savas Tēvzemes un krievu tautas godam!
1. nodaļa
Krievijas Ārējās izlūkošanas biroja galvenā mītne, biroja direktora birojs. Plašs un gaišs birojs, kurā ērti var izmitināt 20 cilvēkus, bet steidzamas nepieciešamības gadījumā līdz 30 cilvēkiem. Bet saskaņā ar iedibināto praksi šī telpa necieš satraukumu un pūli, šeit tiek pieņemti lēmumi, kas prasa pārdomātu pieeju, pamatojoties uz milzīga apjoma informācijas analīzi, kas pamazām savākta no visām pasaules malām. Jebkurš neapdomīgi pieņemts lēmums pie šī galda neizbēgami ir saistīts ar neveiksmi, aiz kuras slēpjas konkrētu cilvēku kropļotie likteņi un ne tikai inteliģences, bet visas Krievijas valsts aptraipītā seja.
Birojā ir tikai divi cilvēki – BVR direktors un viņa pirmais vietnieks.
– Biedri direktor, pēc ienākošās informācijas amerikāņi pietuvojušies mūsu aģentam «Milvus», pastāv liela varbūtība, ka viņš tiks atklāts. Pats avots ir nervozs un lūdz par savu drošību,» ziņoja direktora vietnieks.
– Ko Tu domā par šo?
«Ņemot vērā «Milvus» nopelnus, viņa sniegtās informācijas vērtību, kā arī neizbēgamo negatīvo starptautisko rezonansi, kas saistīta ar viņa iespējamo izpaušanu, domāju, ka ir pienācis laiks izcelt varoni. «Mēs viņam nodrošināsim ērtas un nezināmas vecumdienas,» bez vilcināšanās ziņoja deputāts, acīmredzot jau iepriekš paredzot šādu jautājumu.
– Tu gribi izņemt!? Es saprotu, ka par informāciju, ko mēs no viņa saņēmām, mūsu valstij vajadzētu uzcelt viņam māju pie Melnās jūras no tīra zelta, un šajā mājā mēs ar jums katru rītu smērēsim sarkano un melno kaviāru uz viņa sviestmaizēm! – direktors atcirta.
Vienmēr nosvērtajam un uz negatīvām emocijām netiecīgam direktoram viennozīmīgi ir savs viedoklis šajā jautājumā. Un tas patiesībā ar simtprocentīgu varbūtību garantē, ka viņa paša lēmums tiks pieņemts, ja pretinieka krājumos nebūs īpaši pārliecinošu pretargumentu.
Režisors pieceļas, pieiet pie loga, tad pagriežas un skatās uz prezidenta portretu virs krēsla.
«Mums ir rets gadījums, kad bez atļaujas aizņemtā tehnoloģija tika ieviesta ātrāk nekā tās personas tehnoloģija, kurai mēs to nozagām.» Un tas ir ne tikai mūsu militāri rūpnieciskā kompleksa efektivitātes dēļ, bet arī tāpēc, ka «Milvus» otrā pusē bremzē savu attīstības procesu! – Direktors nesteidzīgi apsēžas apmeklētāju krēslā, iepretim vietniekam, «Jūs lieliski saprotat, ka sistēmas, kas uzņēmušās kaujas pienākumus, ļāvušas nolīdzināt svarus un atdzesēt mūsu Galveno partneru „karstās“ galvas. Un visbeidzot, augstākais komandieris,» rāda ar pirkstu uz portretu, «varēja ar žestiem parādīt šiem kungiem ar zemu sociālo atbildību visu, ko viņš par viņiem domā!»
«Sergej Jevgeņevič, es neesmu pret, bet pastāv lieli riski…» deputātam nav laika pabeigt, jo direktors viņu pārtrauc.
– Klausies, Dima! Vai esat aizmirsis, kur mēs strādājam!? Riski ir lieli!?… – te viņš apzināti ietur īsu pauzi, lai sarunu biedrs saprastu katra viņa izteiktā vārda nozīmi. – Un tas, ka Milvus nav pēdējais cilvēks korporācijā, kas ir Pentagona galvenais piegādātājs tēmām, kas interesē mūsu militāri rūpniecisko kompleksu. Un tas, ka aizsardzības budžets štatos ir divdesmit reizes lielāks nekā mums! Un tuvākajā laikā šie nelieši atkal izdomās kaut kādu netīru triku, lai mēģinātu vēlreiz pārzīmēt pasaules karti, un, protams, nerēķinoties ar mūsu interesēm! – pabeidza direktors.
– Biedri direktor, uzdevums ir skaidrs. Izmantosim visus nepieciešamos spēkus un līdzekļus! Es domāju, ka šai operācijai būs vajadzīga Viņa paša sankcija! – pamāj uz portretu.
– Piektdien Drošības padome jums piešķirs sankciju! Ziņošu personīgi. Savienojiet visu, kas jums ir: nelegālos imigrantus, rezidences, tehniķus, naudu, bet lai «Milvus» nākamos piecus līdz desmit gadus sēž tur, kur tagad sēž un ar smagu darbu pelna iztiku sev un saviem bērniem, lai būtu ērti vecums!
«Mēs nekavējoties sāksim izstrādāt operāciju, rīt ziņošu par darbības plānu,» sacīja deputāts.
– Nāc, biedri ģenerālis, nepieviļ mani.
Deputāts pieceļas un dodas uz durvīm, direktors viņu aptur.
– Dmitrijs!
– Es klausos, biedri direktor!
«Ja amerikāņi atklās šo kurmi, tad jūs un es uzrakstīsim tumšāko lappusi mūsu biroja vēsturē.»
Iespējams, tikai BVR daudzo pastāvēšanas gadu laikā ir izveidojies īpašs komunikācijas gars, kas smalki robežojas starp oficiālām un neformālām manierēm. Un, neskatoties uz šo smalko līniju, katrs darbinieks precīzi zina, kad, kā un ar ko pāriet uz draudzīgāku sarunu veidu. Un tagad, saņemot konkrētu, vairāk nekā nopietnu uzdevumu, ir pienācis brīdis, kad var nedaudz samazināt oficiālo intensitāti un pāriet uz draudzīgu komunikāciju un smalku humoru, kas Biroju atšķir no dažiem citiem departamentiem, tostarp tiesībaizsardzības iestādēm:
«Kaut kas man saka, ka šoreiz ne.» Viņi, protams, uzvarēs kauju, bet mēs cīnīsimies par uzvaru karā!
Direktora sejā pazib apstiprinošs smaids, un viņš draudzīgi pamāj ar roku pret vietnieku.
Deputāts iziet no kabineta, aizver aiz sevis durvis un pārliecinoši dodas savas istabas virzienā. Tieši no šī brīža viņa smadzenes
