teikt, ka BVR štābam tiek pievērsta maza uzmanība tās attīstības un modernizācijas ziņā, bet tomēr šur tur ir ar vecu korpusu smaku piepildīti biroji, diezgan nolietotas mēbeles, ar gaisa trūkumu. kondicionēšana un remonts. Un nemaz nav nepieciešams, lai priekšniekam vienmēr būtu svaigi izremontēts birojs, bet padotajam bez remonta paliekoša darba vieta, gadās, ka priekšnieks, tāpat kā viņa padotie, gadiem nelokāmi gaida savu kārtu. Tieši šādā telpā, pat ne lielā platībā, strādā biroja vienas nodaļas nodaļas vadītāja vietnieks Gļebs Mihailovičs Listvennijs.
Gļeba biogrāfija neatšķiras no simtiem tādu darbinieku biogrāfijas kā viņš. Bieži rodas iespaids, ka tie visi ir rakstīti no vienas kopijas un atšķiras tikai dažādās augstskolās, kuras BVR kandidāti absolvē pirms iestāšanās Birojā. Protams, ar visām līdzībām biogrāfijās, aiz tām stāv pavisam citi cilvēki ar dažādiem raksturiem, kurus vieno kopīga lepnuma un cieņas izjūta, kas rodas viņu sirdīs, pateicoties apziņai par iesaistīšanos vienā no slēgtākajām un noslēpumainākajām struktūrām. Krievijā.
Līdz piecdesmito gadu sākumam Gļebs jau vairākas reizes bija devies tālos komandējumos, kur uzticīgi pildīja viņam uzticētos pienākumus. Lai gan tas nav īpaši liels, tam ir konkrēti rezultāti savā darbā, un kopumā to raksturo vadība. Tāpat kā daudzi citi darbinieki, viņš rēķinās ar nākamo paaugstinājumu. Gļebs ir jautrs biedrs un smējējs, jebkura uzņēmuma «dvēsele», ar prieku viņš paspilgtina savu biedru dažkārt vienmuļo darbu ar ikdienas jautru stāstu un anekdošu porcijām.
Gļeba birojā pie sienas sēž divi jauni darbinieki – viņam norīkotie BVR Ārējās izlūkošanas akadēmijas absolventi. Saskaņā ar iedibinātajām tradīcijām un arī saskaņā ar saviem pienākumiem Gļebs vada iepazīšanās sarunu ar jauniešiem un tajā pašā laikā sev raksturīgā manierē izpēta jaunpienākušo darbinieku raksturus. Sarunas vidū kabinetā ienāk viņa vecais draugs, kursabiedrs akadēmijā un tajā pašā laikā tās pašas nodaļas vadītājs Nikolajs Jevgeņevičs Borejevs.
– Šalom-alaikums Gļebs Mihailovičs! Lūk, jums atskaite par pēdējo pieprasījumu,» viņš noliek mapi uz galda. – Vai tu neiejaucies? Es redzu, ka jums šeit ir tikšanās!
– Nē, nē, ka tu esi Nikolajs Jevgeņevičs! Jūs esat tieši laikā, es veicu ievadsarunu ar mūsu nodaļā jaunpienācējiem darbiniekiem. Apsēdieties, es priecāšos saņemt jūsu palīdzību.
Nikolajs apsēžas uz tukša krēsla un ar interesi skatās uz jauniešiem. Gļebs turpina pārtraukto sarunu un vēlreiz uzrunā viņus:
– Šāda operatīvā situācija: jūs esat stacijas darbinieki, jūsu izlūkdatu iespiešanās objektā ir labs kontakts, un šī kontaktpersona ir sieviete. Viņa ir gatava attīstīt attiecības, bet pretī viņa pieprasa tuvību, jo viņai ir maigas jūtas pret jums. Tavas darbības?
Jaunie darbinieki vilcinās, bet pēc neilga laika kāds no viņiem atbild:
– Gļebs Mihailovičs, neskatoties uz tik specifiskiem uzdevuma nosacījumiem, saskaņā ar iegūtajām zināšanām esam gatavi veikt šādas misijas. Bet ar jūsu atļauju esmu precējies un vēlos izteikt lūgumu – vai šāda veida darbībā ir iespējams iesaistīt vientuļus darbiniekus?
Gļebs izbrīnītas grimases vēršas pret Nikolaju:
– Nē, nu, skaties, Nikolaj Jevgeņevič! Viņš tikko ieradās, un viņš jau lūdz doties uz izlūkošanu viņa vietā! – atkal pievēršas tikko kaltajiem apsardzes darbiniekiem. – Un, ja viss stacijas operatīvais personāls ir precējies, tad kā mēs veiksim izlūkošanu!? Un tad sievām jāsaprot, kur strādā viņu vīri un kādās «neglītās, skaistās situācijās» viņas var nonākt! – turpina smaidot – Labāk, protams, ja «situācija» izrādīsies skaista!
– Jauni cilvēki! Bet atbildiet man uz šādu jautājumu, kas ir visdārgākais katra cilvēka dzīvē? – sarunā iejaucas Nikolajs.
«Patiesībā pati dzīve, biedri pulkvedis,» jautri atbild otrs jauneklis.
– Ļoti tuvu patiesībai, bet ne gluži patiesība! Bet lai šī atbilde ir pareiza. Vai esat gatavs, nākot strādāt izlūkošanā, upurēt šo visdārgāko, kas jums ir mūsu Dzimtenes labā!?
«Tieši tā, biedri pulkveža kungs, mēs esam gatavi!» – pievēršot uzmanību, reizē ziņo jaunie.
– Apsēdies! – Nikolajs parāda viņiem ar roku, lai apsēžas uz krēsliem. – Vai jums nešķiet, ka te ir kāda disonanse!? Mēs esam gatavi visdārgākajām lietām, bet neesam gatavi veikt konkrētus uzdevumus!
«Nikolaj Jevgeņevič, mēs atvainojamies, no mūsu puses bija pārpratums par problēmas dziļumu, protams, ja nepieciešams, esam gatavi veikt uzdevumus, kas saistīti ar vispārpieņemtu uzvedības un morāles normu pārkāpšanu,» viens no jauniešiem. meklē attaisnojumus.
– Un attiecībā uz to, ka dzīvība ir visdārgākā, kas cilvēkam ir, tā nav gluži taisnība. Iedomājies situāciju, kad esi pazaudējis ģimeni, bērnus, draugus, biedrus, dzimteni, godu, vai galu galā šajā gadījumā vari teikt, ka dzīvība ir visdārgākā lieta uz šīs pasaules!? Esmu pārliecināts, ka jūs jau zināt pareizo atbildi bez manis.
Nikolajs apklust, tikko atbraukušie jaunieši klusi sagremo saņemto informāciju.
Gļebs atgriežas pie sarunas:
– Ar gandarījumu atzīmēju, ka operatīvās situācijas analīzes pamati jūsu galvās joprojām nogulsnējās pēc akadēmijas. Nu, labi, cita operatīvā situācija, mūsdienu realitātes garā, tā teikt: jūs esat stacijas darbinieki, jūsu iespiešanās objektam ir labs kontakts un šis kontakts ir vīrietis. Viņš ir gatavs attīstīt attiecības, bet pretī viņš pieprasa tuvību, jo viņu satriec jūsu neatvairāmība. Tavas darbības?
Jaunatnākušie darbinieki pārsteigti skatās uz Gļebu un Nikolaju. Viņi cer, ka viņu vecākie biedri tagad sāks smieties un teiks, ka tas viss ir joks. Tomēr Gļeba un Nikolaja sejas ir necaurredzamas. Jaunieši pūš, sarkt, rosās savos krēslos, bet atbildes no viņiem nav. Gļebs pārtrauc ieilgušo klusumu, vēršoties pret Nikolaju:
– Nikolajs Jevgeņevičs, jauno izlūkdienesta virsnieku zemais morālais un psiholoģiskais gars ir acīmredzams. Domāju, ka nākamajā sertifikācijas komisijā varēs izvirzīt jautājumu par neveiksmīgo varoņu nodošanu Informācijas un analītikas nodaļai vai arhīvam. Lai viņi ar tīrām rokām un neaptraipītu godu analizē savu morāli korumpēto biedru «netīro» darbu.
– Gļeb Mihailovič, man šķiet, ka savā īstermiņa prognozē jūs neņēmāt vērā vairākus svarīgus apstākļus, kas radikāli maina situāciju. Es personīgi nešaubos par mūsu jauno patriotu pareizo atbildi. Iesaku dot viņiem laiku apdomāt vienīgo pareizo atbildi. Ļaujiet viņiem doties uz «stallis» un papildināt savus krājumus. Paskaties, pēc pusdienām pasaule šķitīs mazāk drūma.
Gļebs uzrunā jaunos apsardzes darbiniekus:
– «Stabils» ir tās vietas nosaukums, kur ēd, mēs maldinām ienaidnieku, nekas vairāk. Pēc pusdienām mēs turpināsim grūto darbu, lai jūs stātos birojā. Jūs varat iet.
Jaunieši klusēdami pieceļas un noliektām galvām atstāj biroju. Pēc durvju aizvēršanas Nikolajs un Gļebs, vēderus turēdami, sāk sirsnīgi smieties.
