niegs
Kad zvanīja telefons un redzēju, ka zvana mamma, uzreiz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa nekad vairs nezvanīja. Trīspadsmit gadu vecumā mani nosūtīja uz stingru meiteņu internātskolu, un pēc diviem mēnešiem mani pilnībā aizmirsa.
Mamma zvanīja tikai reizi gadā. Manā dzimšanas dienā, lai atgādinātu, ka apsveicu viņu svētkos, jo viss vienmēr bija tikai viņai un nevienam citam. Viņa nebija slikta māte pati par sevi. Kad es biju jaunāka, viņa bija vislabākā, mīļākā un gādīgākā. Viņai patika būt par māti.
Bet pēc tam, kad mans tēvs nomira no aknu vēža, viss mainījās.
Nāve maina cilvēkus, un māte – viņa kļuva par sevis sliktāko versiju.
Telefons iezvanījās otrreiz un es to pacēlu.
– Sveiki.
«Mīļā,» viņa nopūtās, viegli ķiķinot. – Ak, tu neticēsi! Es satiku kādu.
Atkal?
– PAR.
Viņa pat nepamanīja manu entuziasma trūkumu. Mamma turpināja priecāties par savu jauno vīrieti. Ja man būtu jāskaita, ar cik vīriešiem viņa ir bijusi kopā un apgalvojusi, ka mīl pēdējo četru gadu laikā, man nepietiktu pirkstu, lai saskaitītu.
– Viņš ir tik burvīgs. Dankans ir viss, ko es meklēju vīrietī! Ak, un viņš ir bagāts. Neķītri bagāts.
Protams, viņš bija bagāts. Galu galā mātei bija savi standarti. It īpaši tagad, kad bijām praktiski bez naudas. Manai mātei vajadzēja četrus gadus, lai iztērētu visu naudu, ko mans tēvs bija nenogurstoši nopelnījis pēdējo divdesmit gadu laikā. Viņš pacēlās rindās, kļuva par vienu no bagātākajiem un cienījamākajiem cilvēkiem valstī, un tagad mēs esam šeit, gandrīz bez naudas.
Šī iemesla dēļ māte tikai satikāsbagāts vīriešiem. Viņa nemīlēja nevienu no viņiem. Tas viss bija saistīts ar naudu, dzīvesveidu, viņas netīro bagātībustandartiem.
– … apprecējās.
Mana mugura iztaisnojās un es pilnībā piecēlos sēdus uz gultas.
– Kas? Atvainojiet, ko jūs teicāt?
«Mēs ar Dankanu apprecējāmies pagājušajā mēnesī!» Tikko atgriezāmies no medusmēneša. Ak, tas bija tik brīnišķīgi…
Viņa turpināja un turpināja, bet es jau biju ģībonis. Apprecējās? Jā, mamma tikās ar vīriešiem tā, it kā tā būtu viņas mīļākā nodarbe, bet precēties? Es pat domā ES nevarēju.
«Tu man neteici,» es nočukstēju.
– ES gribēju. Bet tas viss notika tik ātri, mīļā. Viņšburtiski nogāza mani no kājām.
– PAR.
Es pat nebiju pārsteigts, ka viņa tik ilgi gaidīja, lai man pateiktu. Galu galā es nebiju viņas prioritāšu sarakstā. Bet manas krūtis joprojām sāpēja. Es biju viņas meita; mana māte apprecējās, un es par to nemaz nezināju. Cik tas viss ir mulsinoši.
– Dankans teica, ka varētu atbraukt ciemos. Tev tas ir jādara, Snieg. Es nejautāju.
– Skola…
– Jūs tik un tā pabeigsit pēc divām nedēļām. Tad vari nākt. Es jau runāju ar direktori. Šis ir tavs pēdējais semestris, un pēc skolas beigšanas tu dzīvosi pie mums.
– Kas? – es atcirtu. – Es jau teicu, ka strādāšu šeit pēc…
«Neapšaubāmi, mans dārgais.» Mēs par to runāsim vēlāk. Man tagad jāiet. Mēs tikko atgriezāmies no medusmēneša, un man vēl ir jāizpakās.
Viņa nolika klausuli un es gandrīz atmetu telefonu pret sienu. Uhh!
Nekādā gadījumā!
Māte vai Dankans, lai kurš tas arī būtu, nespēja mani pārliecināt par pretējo.
* * *
Pēc divām nedēļām es atrados netālu no Dankana muižas. Ak, viņš bija bagāts. Nāvīgi bagāts.Viņa īpašumam jābūt divreiz lielākam par mūsu īpašumu. Karalis savā pasaulē. Es nebiju pārsteigts: viņš bija tieši tāds cilvēks, kuru medīja mana māte.
Es gāju augšā pa taku, kas veda uz milzīgām koka dubultdurvīm. Tur jau mani gaidīja sulainis.
– Labrīt, Vaitas jaunkundze. Es esmu Džordžs. Priecājos iepazīties, lūdzu, ienāc.
Es pamāju vīrietim un pasmaidīju. Viņam vajadzēja būt apmēram piecdesmit. Viņa plikā galva bija spīdīga, un uz viņa drēbēm nebija neviena nelīdzena auduma. Viņa kurpes bija nospodrinātas, un viņš stāvēja taisni, atņēmis no manis mazo koferi, neko nerunājot.
Nu.
Es sekoju viņam iekšā, paskatījos apkārt. Māja bija milzīga un nevainojami tīra. Atklāti sakot, man patika savrupmājas modernais, bet tajā pašā laikā senatnīgais izskats. Nelikās mājīgi, bet auksti arī nebija.
– Kur ir mana māte?
Sulainis – Džordžs – gāja augšā pa kāpnēm, un es viņam sekoju.
– Viņa gāja iedzert tēju ar draugiem, kā vienmēr sestdienās.
Es gandrīz izplūdu smieklos. Protams, mana mamma ir ar draugiem. Es nebiju redzējis savu māti četrus gadus, bet viņa nevarēja palaist garām pat vienu tējas ballīti, lai būtu mājās, kad es ierados.
Mēs apstājāmies pie aizvērtām durvīm, kuras es sapratu, ka tā ir mana istaba.
– Un Dankans? – uzmanīgi jautāju.
– Kinga kungs, jūsu patēvs, aizbrauca uz biznesa tikšanos. Pusdienlaikā viņš būs mājās.
Es ņirgājoties iesmējos.Patēvs. Uhh
Džordžs atvēra durvis un manas acis iepletās, ejot iekšā. Istaba izskatījās pēc manas vecās istabas kopijas – tās, kuru atstāju pirms gandrīz pieciem gadiem.
«Istaba, kas piemērota princesei», mans tēvs teiktu ar mīļu smaidu.
– Kā? – šokēta nopūtos.
«Kinga kungs gribēja, lai jūs justos ērti un kā mājās,» Džordžs atbildēja, nepalaidot garām nevienu sitienu.
Viss bija pa vecam, līdz pat purpursarkanajai segai un plakātam.«Sniegbaltīte un septiņi rūķīši» uz sienas blakus kumodei.
– Tas ir jauki no viņa puses.
– Tava māte arī apstiprināja.
Šī istaba bija paredzēta jaunākajai manai versijai. Man tagad bija septiņpadsmit, un pēc divām nedēļām man paliks astoņpadsmit un es kļūšu pilngadīga. Šī istaba vairs nebija mana, taču tā joprojām izraisīja nostalģiju. Maigi izsakoties emocionāli. Viņa man atgādināja pagātni, manu tēvu… un visas labās atmiņas.
Bet tas bija arī rūgts atgādinājums par to, ko biju pazaudējis…
«Es varu pasniegt jums pusdienas jūsu istabā, ja jūs vēlaties to darīt.» Vakariņas ir septiņos, un līdz tam laikam gan tava māte, gan Kinga kungs
