es jutos daudz labāk.
Apgriezusies gultā, es pagriezos pret logu un noelsos. Mana sirds dauzījās krūtīs, un es mēģināju piecelties sēdus, pieķērusi purpursarkano segu pie krūtīm, it kā tas varētu mani pasargāt.
Aizkari bija aizvērti un smagi, aizsedza saules gaismu, ienesa telpu tumsā. Pa aizkaru spraugu nāca vāja gaisma. Pietiekami, lai es varētu redzēt cilvēka ēnu.
– PVO…
Ēna attālinājās no loga, sperdama vēl vienu soli manas gultas virzienā.
2. NODAĻA
Sniegs
– Kas tu esi? Un kāpēc tu esi manā istabā? – es atcirtu.
«Sveiks, Snieg,» sacīja ēna, kuru mans uzliesmojums nemaz nesatrauca. Viņa balsij bija raupjš tembrs, it kā viņš būtu nepazīstams. Manām ausīm tas izklausījās rupji.
Manas plaušas paplašinājās un skāra krūtis. Man pār muguru pārskrēja bailes un es lēnām atkāpos.
– DŽORŽS!
Vīrietis pakratīja galvu.
– Viņš tevi nedzirdēs. Istaba ir skaņas izolācija.
– Es…
KAS?
Es izmisīgi paskatījos pa istabu, mēģinot atrast ieroci. Vai viņš bija iebrucējs? Kāds, kurš šeit strādāja? Ja tā, tad tas nebija labi!
«Ej ārā,» es nočukstēju.
Viņš pasmīnēja.
– Šīs ir manas mājas, Snov.
«Ja tu domā, ka vari…» es apklusu, kad viņa vārdi beidzot sasniedza manas gausās smadzenes. – Pagaidi, ko?
Viņš atvilka vienu no aizkariem, ielaižot istabā gaismu. Ēna vairs nebija ēna. Redzams vīrietis, vispirms viņa ķermenis… un tad seja.
Pirmais, ko pamanīju, bija tas, ka… viņš bija milzīgs. Viņš bija divreiz lielāks par manu augumu un svaru. Viņam bija plati pleci, melni džinsi apskāva viņa biezos augšstilbus, un melnā krekla materiāls apskāva viņa muskuļus kā otra āda.
Kopš iestājos meiteņu internātskolā, man nav bijusi saskarsme ar vīriešiem. Vīrieši vispār man palika noslēpums. Un šis? Viņš nepavisam nebija tāds, kādu es iedomājos vīrieti.
Mans skatiens iemirdzējās viņa sejā. Siltums izplatījās pa manu kaklu un vaigiem. Viņa seja bija… veidota. Tas ir vienīgais veids, kā es varētu viņu raksturot. Viņam bija maza bārda, kas lika viņam izskatīties vecākam.
Šajā iebrucējā bija kaut kas pazīstams.
Un, kad tas man beidzot atausa, mazliet novēloti… Mani pārņēma sašutums.
– Dankans? — Mans patēvs?
Viņa sejā pazibēja nesalasāma izteiksme, kas pazuda tikpat ātri kā parādījās, un man nekad nebija laika par to domāt. Viņa lūpas saviebās un viņš lēni iesmējās.
– Kinga kungs. Mēs vēl neesam tādā intīmā līmenī, lai varētu runāt par vārdu, Snov.
«Vai arī es varu tevi saukt par patēvu,» es pasmaidīju.
Dankans pienāca tuvāk, stāvot blakus gultai, un paskatījās uz mani.
«Tātad, tā… vai jūs nedomājat, ka mums vajadzētu vienam otru labāk iepazīt, pirms no svešinieka kļūstam par… patēvu?»
Viņa tumšajās acīs bija kaut kas. Kaut kas dīvains. Kaut kas bīstams. kaut koļaunums. Šis vīrietis nebija džentlmenis – tas man atgādina…
«Jūs iegājāt, pat nepieklauvējot.» Sliktākais ir tas, ka tu biji manā istabā, kamēr es gulēju. Tas ir ārkārtīgi nepiemērotiKinga kungs.
Viņa greizais smīns atgriezās.
«Mūsu neatbilstības definīcija ir ļoti atšķirīga, Snowflake.»
Es atvainojos, ko?
Direktorei pienāktu lēkme, ja viņa dzirdētu Dankanu tā runājam ar mani.
Dankans Kings bija dīvains un pārsteidzoši nepiemērots.
– Kur ir mana māte? «Es izrāpos no gultas un nostājos pretējā pusē. Turot drošā attālumā no Dankana, es jutos mazliet mierīgāks. Paldies Dievam, es vēl biju ģērbusies, kad aizmigu. Citādi lietas būtu bijušas vēl neērtākas… un satraucošākas.
Un vēl jo vairāknepiemērots. Man ausīs skanēja direktores balss.
– Izskatās, ka viņa vēl nav mājās. Tava mamma ir ļoti…
– Pārgalvīgi? Dzīvespriecīgs? Nē, varbūt neuzmanīgi? Savvaļas? Pārsteidzīgi? Bezatbildīgi? Jā, viņa visa tāda ir.
Dankana uzacis pacēlās.
«Es redzu, ka jūs esat dusmīgs, ka viņa nebija mājās, kad atnācāt šeit.»
Nē, es biju nikns, ka viņa mani pameta, kad man bija trīspadsmit, lai dzīvotu bezbērnu, bezrūpīgu dzīvi.
– Pie tavējāsievas bija daudz svarīgākas lietas, ko darīt. Tējas ballīte. Bet tas ir lieliski, tas man deva laiku gulēt, ko jūs novērsāt, Kinga kungs.
– Es neko tādu nedarīju; Es klusēju vairākas stundas. Tu pats pamodies.
Es sakrustoju rokas uz krūtīm. Bet tas tikai pievērsa viņa uzmanību manām krūtīm. Viņa skatiens pievērsās tur, un Dankans Kings bezkaislīgi skatījās uz mani.
Es biju mazāka un īsāka nekā lielākā daļa internātskolas meiteņu. Bet Sesīlija, mana draudzene, vienmēr teica, ka esmu apdāvināta ar lielām krūtīm. Viņa uzauga ar mani agrāk nekā ar citiem klasesbiedriem.
Tas vienmēr ir piesaistījis manu uzmanību. Kādu dienu direktore mani iesauca savā kabinetā un paskaidroja, ka man ir jāsasien krūtis vecmodīgā veidā. Ar krūšturi nepietika, un pārējās meitenes jutās pārāk cieši un neveikli.
Sesīlija teica, ka viņi ir rupji un bija uz mani greizsirdīgi. Sākumā man šķita, ka manas krūtis ir skaistas, bet pamazām sāku tā kļūtienīst.
Un tagad…
Nekad agrāk vīrietis nebija skatījies uz mani ar tādu… interesi. Iespējams, tāpēc, ka pēdējos piecus gadus neesmu komunicējusi ne ar vienu vīrieti. Dankans bija tik nekaunīgs, ka pat neslēpa, ka skatās uz mani.
Šajās atklātajās meža acīs bija kaut kas tāds, kas lika man trīcēt. Varbūt tas bija pateicīgais skatiens… vai tas, ka viņš skatījās tik apzināti, lēni un mērķtiecīgi, it kā veltot laiku,
