style="font-size:15px;"> Viņš nolieca galvu uz sāniem, pētot mani. Biju gaidījis, ka smaidīs vīrs, bet tāda nebija. Tomēr viņa lūpas raustījās tā, it kā viņš mani atrastuinteresanti.
Mamma paglaudīja man pa roku, pārtraucot kluso skatienu starp Dankanu un mani.
– Sēdies, Snieg. Džordžs teica, ka tev nav pusdienas. Tātad jūs noteikti esat izsalcis.
Es apsēdos Dankanam pa kreisi, un mamma ieņēma savu vietu viņam pa labi. Vakariņas tika pasniegtas, kamēr mana māte nemitīgi tērzēja par savām kāzām un medusmēnesi. Es neteicu ne vārda. Es tikai pamāju uz visiem viņas vārdiem, cieši smaidot un izrādot cieņu.
Dankans pārmija dažas frāzes, bet arī klusēja. Es noriju ēdienu, un, kad mans vēders sāka protestēt, es sniedzos pēc glāzes.
Tikai es nepieskāros stiklam.
Es pieskāros stingrai, siltai rokai.
Es atvilku roku atpakaļ un paskatījos uz Dankanu.
– Ko tu dari? – jautāju skaļāk, nekā biju iecerējusi.
Viņš iesmējās, ignorējot manu uzliesmojumu, un pacēla manu glāzi pie mutes. Viņa lūpas pašķīrās un viņš iedzēra mazu malku. Sašutusi es paskatījos uz mammu pēc palīdzības, bet viņa tikai izskatījās apmulsusi.
Dankans nolika glāzi atpakaļ uz galda un norādīja mani pa kreisi.
«Tava glāze,» viņš teica.
Paskatījos, kur viņš rāda, un iekšēji nodrebēju. Kā es gribēju, lai zeme saplīst un norij mani veselu.
Mana glāze bija tur. Bezalkoholiskais šampanietis.
Tas, no kura Dankans dzēra, bija viņa. Baltvīns.
«Ak,» es stulbi teicu.
«Ak,» viņš atkārtoja, it kā ņirgājoties par mani.
Es satvēru dakšu ciešāk.
– Atvainojiet. Mana kļūda.
Viņš piesita ar pirkstu pa vīna glāzes malu.
– Jūs vēl neesat pietiekami veca vīnam, Vaitas jaunkundze.
«Divas nedēļas,» es atbildēju. «Man būs astoņpadsmit pēc divām nedēļām, King.»
Viņa acis kļuva tumšākas, tajās pazibēja Dankans, kuru es satiku savā istabā.
– Jauki dzirdēt.
Es novērsos no viņa un sastapu mammas acis. Viņas lūpas kļuva plānākas un sejas izteiksme kļuva mazākaentuziasma pilns. Oho. Mīļākā māte nešķita tik priecīga, ka viņas vīrs pievērš uzmanību nevienam citam, izņemot viņu.
Es iebāzu dakšiņu mutē, sakošļājot daudz lielāku gabalu dārgas, maigas liellopa gaļas. Mātei nepatika, ja kāds cits viņai atņem uzmanību.
Man bija jāatceras palikt ēnā.
Vajadzēja palikt tālāk no Dankana Kinga.
4. NODAĻA
Sniegs
3 dienas vēlāk
Es nezināju, kāpēc mamma lika man šeit ierasties. Viņa gandrīz nepavadīja laiku ar mani. Patiesībā pēdējās trīs dienas mēs esam redzējuši viens otru tikai vakariņās. Un visu šo laiku viņa runāja nemitīgi par Tava diena, par draudzenes, parmīļākā kleita, par mīļākais ēdiens, par jūsu sapņu brīvdienas unpar cik viņš bija sapņainsviņu Dankans.
Viņa bija sajūsmā.
Es nobolīju acis.
Dankans nebija sapņains.
Viņš bija… rāpojošs.
Četrdesmit gadus vecs vīrietis, kuram bija viens ķermenis, bet divas pilnīgi atšķirīgas personības.
Silts un auksts.
Mīlīgs un nerātns.
Maigs un izsmejošs.
Ideāls kontrasts. Bet Dankans Kings bija viens cilvēks. Precējies vīrietis, kurš skatījās uz mani un lika manam ķermenim reaģēt tā, kā es nekad nebiju reaģējis. Varbūt tā bija viņa acu intensitāte. Vai varbūt tas bija tāpēc, ka viņš bija tik augstprātīgs savā izskatā un vārdos. Vai varbūt tā bija viņa balss, tik dziļa, ka man palika vāji kāju pirksti. Viņa balss zemā dūkoņa apņēma mani kā kokonu, un biežāk arī esjūtama Es jutos kā grēcinieks, ka man pat tādas domas.
Precējies vīrietis. Manas mātes otrais vīrs. Mans patēvs, un tomēr… bija sajūta krūtīs, siltums vēderā un uzstājīga pulsācija starp augšstilbiem.
esienīda viņam par to, ka viņš mani piespiedajusties Šis.
esienīdapriekš sevisvēlme grēks.
Šis kārdinājums bija nežēlīgs.
Es aizsedzu seju ar mapi, pasargājot acis no saules. Šodien bija silts, pietiekami karsts, lai es varētu sēdēt ārā bez jakas. Es īpaši izvēlējos dzeltenu sarafītu, lai tas atbilstu šiem laikapstākļiem. Es kustināju kailos kāju pirkstus zālē; Tas bija kutinoši, bet man patika.
Šeit bija tāda brīvības sajūta, kādas man nebija internātskolā. Tā kā es biju pabeidzis savu vecāko kursu, mana māte teica, ka man nav jāatgriežas. Man tik un tā drīz apritēs astoņpadsmit.
Bet es palūdzu direktorei, lai mani dara par skolotājas palīgu. Pēdējos piecus gadus es biju priekšzīmīgs students, un viņa nekavējoties piekrita. Es gribēju palīdzēt jaunajiem iejusties ērti. Es atcerējos, cik vientuļa jutos, kad biju jauns.
Galu galā internātskola ir drošāka iespēja nekā ārpasaule Es sev teicu.
Nebija ne haosa, ne grēku, ne kārdinājumu.
Viss bija OK. Šeit bija viegli un mierīgi.
«Tev vajadzētu vairāk apzināties savu apkārtni, Sniegpārsliņa.»
Manas vēnas piepildījās ar uguni, un vēders savilkās. Es piecēlos sēdus, smagi elpojot. Grāmata iekrita man klēpī, un es pagriezos, meklējot cilvēku, kam piederēja balss.
«Es esmu šeit,» viņš nomurmināja.
Es pacēlu galvu un atradu viņu nejauši sēžam uz resnā koka zara, zem kura es gulēju. Viņa mugura bija atspiedusies pret koka stumbru, viena kāja bija izstiepta, bet otra saliekta pie ceļa, pēda stāvēja uz zara. Viņa rokā bija sarkans ābols.
Dankans Kings šeit izskatījās kā mājās, it kā viņš to būtu darījis daudzas reizes… un sēdēja šeit ilgas
