ir pirmā lieta. Un otrā ir ļoti vienkārša zinātne. Lielākajai daļai dāmu tas ir pareizi pirmajā reizē.
Bet šķiet, ka Pavlina nepiederēja tieši tam vairākumam, jo zinātne viņai tika dota ar lielām grūtībām. Semjons no dedzības pat kļuva sāpīgs, cenšoties iemācīt Pavlinai vismaz dažas tipiskas sievietes dēkas un grimases. Bet tas bija jautri. Visi smējās: Semjons, Mašarins un pat pati Pavļina.
«Nu, es domāju, ka ar to pietiks pirmajai reizei,» Semjons izdvesa. – Mēs pieņemsim, ka jūs neesat vieglprātīga, bet nopietna poliete. Droši vien ir arī tādi… Bet tomēr nopietnas dāmas, nē, nē un šaujiet acis apkārt. Viņiem ir tik sievišķīga daba… Ej – šauj! Atkal! Un tālāk! N-jā… Nu, pieņemsim, ka sākumā ar to pietiks…
* * *
Viņi ieradās restorānā pusseptiņos. Paņēmām galdiņu, no kura bija labi redzama ieeja restorānā un apsēdāmies. Viesmīlis piegāja pie viņiem.
– Ko virsnieks un viņa dāmas vēlas pasūtīt? – viesmīlis lauzītā krievu valodā jautāja.
«Viss pēc jūsu ieskatiem, bet tā, lai būtu skaidrs, ka virsnieka kungs un viņa dāmas staigā,» atbildēja Martynoks. – Varbūt man jāpaskaidro?
– Ak nē! – viesmīlis atbildēja. «Mēs darīsim visu virsnieka un viņa kundzes labā.»
«Vai tas ir viesmīlis, kuram mums vajadzētu sekot?» – Pavlina čukstēja Semjonam ausī.
– Velns zina! – Martynoks atbildēja un bezrūpīgi pasmaidīja. – Paskatīsimies, vai viņš ir tas vai nē… Un tu maini seju.
– Kā tas ir? – Pavlina nesaprata.
«Pasmaidi,» atbildēja Martynoks. – Jūs pat varat pasmieties. Un jo stulbāk, jo labāk. Es tev iemācīju…
«Jā, es atceros,» Pavlina nopūtās.
– Uz priekšu, – Semjons mudināja. – Un tavi stulbie smiekli un tavi smaidi, starp citu, arī ir ieroči. Neaizmirsti.
Pavlina atkal klusi nopūtās un tievā balsī iesmējās. Un tad viņa piegāja tuvāk Semjonam un čukstēja viņam ausī:
– Nu, vai man tas izdodas?
– Un kā! – Martynoks klusā balsī atbildēja. – Tu gudrais! Vienkārši dzimis izlūkdienests! Redziet, neviens mums nepievērsa uzmanību. Ja viņi būtu sēdējuši klusi kā peles, viņi noteikti būtu pārvērtušies. Un mums nav vajadzīga citu cilvēku uzmanība.
Viesmīlis ieradās ar paplāti, kas bija piekrauta ar uzkodām un dzērieniem.
– Padomju virsnieka kungam un viņa kundzei īsts krievu šņabis! – viņš pasludināja.
– Nu jā? – Martinoks tam neticēja. – Un kur tu to dabūji?
Uz to viesmīlis tikai noslēpumaini pasmaidīja.
– Ejam pastaigāties! – Semjons nočukstēja, smaidot skatīdamies uz Pavlinu un lējis glāzēs degvīnu.
– Vai man to vajadzētu dzert? – Pavlina ar riebumu paskatījās uz degvīnu.
– Obligāti! – smaids nepameta Mārtinkas seju. – Protams, ne vienā rāvienā, bet malciņos – kā jau pieklājas jaukajām dāmām, kas atrodas restorānā… Pienes pie lūpām un malko. Kā šis. Bet nevajag saraukt pieri. Kas tu! Iztēlojies prieks!
Runājot, Semjons tajā pašā laikā nemanāmi paskatījās pa zāli. Apmeklētāju nebija daudz. No militārpersonām bija tikai viņš un vēl kāds poļu virsnieks, arī ar kundzi. Ik pa brīdim zvans, kas karājās virs ārdurvīm, noskanēja, kad apmeklētāji nāca un gāja. Martyns visus pamanīja, viņš cieši aplūkoja visus nākošos un ejošos, cenšoties nevienu nepalaist garām. Un katru reizi, kad viņš garīgi atzīmēja: «Tas nav tas. Nē, tā nav…»
Tā pagāja pusstunda. Atkal noskanēja zvans virs durvīm, un restorānā ienāca jauni klienti – vīrietis un sieviete. Mārtins klusi noklikšķināja ar mēli. Pavlina pieliecās pie viņa un čukstēja:
– Šeit jūs redzat…
«Es redzu,» sacīja Semjons. – Labi, ka pamanījāt. Esi mierīgs. Mēs skatāmies.
Sieviete, kas ienāca zālē, patiešām bija skaista. Bet tas bija auksts, atbaidošs skaistums. Dažos veidos šī sieviete atgādināja čūsku. Arī čūska ir skaista savā veidā. Sievietei bija lokans augums, un viņas seja, kā šķita Semjonam, arī nedaudz atgādināja čūsku. Viņas kompanjons bija ģērbies pieklājīgā civilā uzvalkā, glīti nogludinātiem matiem, visas viņa kustības bija precīzas un nesteidzīgas. «Jā! – Martiņoks pie sevis teica. «Šķiet, ka tādi viņi ir, šie skaistie puiši!»
Vīrietis un sieviete paspēra dažus soļus un apstājās zāles vidū. Viņiem uzreiz pienāca viesmīlis – nevis tas, kurš apkalpoja Martīnu un Pavlinu, bet gan cits. Vīrietis viņam kaut ko īsi teica, un viesmīlis viņam atbildēja tikpat īsi. Lēnām pāris gāja tālāk, piegāja pie neuzkrītošām durvīm ieejas pusē, viesmīlis atvēra šīs durvis, tajās iegāja vīrietis un sieviete. Viesmīlis kaut kur pazuda, bet pavisam drīz atgriezās ar paplāti, uz kuras bija sakrautas uzkodas, un vīna pudeli. Ienāca viesmīlis un aizvēra aiz sevis durvis.
No dienesta ieejas zālē ienāca jauns gaišmatains vīrietis. Tas bija Jans Kičaks. It kā nejauši viņš pagāja garām galdiņam, pie kura sēdēja Martinoks un Pavļina, un izdarīja tik tikko pamanāmu zīmi. Semjons aizvēra acis un atkal tās atvēra. Tas nozīmēja, ka viņš redzēja viņam doto zīmi un saprata to pareizi.
«Ahh…» sacīja Pavlina, sekojot Janam Kitsakam ar skatienu.
«Jā,» atbildēja Martiņoks un pasmaidīja. – Tu esi gudrs. Šis ir mūsu cilvēks. Viņš būs tas, kurš uzraudzīs tos… – viņš ar skatienu norādīja uz atsevišķas istabas durvīm, kur tagad atradās čūskveidīgā sieviete un viņas pavadonis. «Un tas nozīmē, ka mēs viņu apdrošināsim.» Pa to laiku gaidām…
Viesmīlis, kurš aizdomīgajam pārim atnesa uzkodas un dzērienus, no privātās telpas neizgāja. Šķiet: tā kā tu esi parasts viesmīlis, tad, jābrīnās, ko tu tur tik ilgi dari? Sakārtoja uzkodas, novēlēja apmeklētājiem labu apetīti – un turpiniet pildīt savus tiešos pienākumus. Bet tiklīdz viņš iegāja istabā, viņš turpināja tur uzturēties. Protams, Mārtīna uzmanību tas neizvairīja. «Apspriežoties, kormorāni! – viņš domāja. «Tas nozīmē, ka viņi ir viens uzņēmums!» Šķiet, ka Pavlina domāja par to pašu. Viņa pamanīja arī viesmīļa dīvaino uzvedību.
Atkal noskanēja zvans, un restorānā ienāca pats Mašarins divu bruņotu karavīru pavadībā. Tas tika iepriekš saskaņots. Mazharinam bija jāattēlo militārās patruļas vadītājs. Iegājis zālē, viņš nesteidzīgi paskatījās apkārt. Viesmīlis nekavējoties pieskrēja viņam klāt, bet Mašarins tikai pamāja ar roku un devās uz galdu, pie kura sēdēja Martynoks un Pavļina.
– Tavi dokumenti! – Mašarins teica apzināti skaļā balsī, uzrunājot Semjonu.
– Lūdzu! –
