klusi piecēlās un mierīgi sāka skatīties uz Semjonu.
– Kas tas par biroju? – Semjons pamāja sargam.
«Saziņa,» vecākā meitene īsi paskaidroja. – Šifrēšana un atšifrēšana.
«Es redzu,» sacīja Semjons. – Nu, iesim iekšā. Meklēsim stūrīti sarunai.
«Mums ir stingra piekļuves sistēma,» sacīja meitene. – Viņi tevi nelaidīs cauri…
– Vai viņi mani nelaidīs cauri? – Martiņoks jautri brīnījās. – Viss kārtībā, mēs tiksim cauri! Tie nav tādi cietokšņi, kas tika ieņemti!
Viņš atskatījās uz apdullinātajām meitenēm, uzsmaidīja viņām un ironiskā tonī teica:
– Pagaidām esiet klāt, skaistās meitenes! Es gribētu ar jums parunāt ilgāk, jā – bizness. Un tāpēc es novēlu jums…
Un kopā ar vecāko meiteni viņš devās uz ieeju, kur rēgojās sargs. Neskatoties uz to, ka Semjons sargam uzdāvināja identifikācijas karti ar uzrakstu Smersh – vispirms garoza, bet pēc tam atlocītā veidā – sargs nevēlējās laist Semjonu cauri.
– Es nevaru to palaist bez mana vecākā! – viņš bailīgi, bet tajā pašā laikā izlēmīgi sacīja. – Pasūti!
«Nu, tad svilpi par vecāko,» mierīgi sacīja Martiņoks.
Drīz vien parādījās drūms virsleitnants un aizdomīgi skatījās uz Martynku.
– Kurš tas? – viņš norūca. – Ko tev vajag?
Semjons klusēdams iedeva viņam savu ID. Apzinātais drūmums uzreiz pazuda no virsleitnanta sejas.
«Es jūs klausos, biedri leitnant,» viņš teica. – Vai varu tev kaut ko palīdzēt?
«Jūs varat,» sacīja Martinoks. – Ielaid mani iekšā un atrodi vietu sarunai. Ārā ir auksti. Ziema!
«Ah…» virsleitnants paskatījās uz meiteni uz sāniem.
«Ar mani,» īsi sacīja Martiņoks.
«Es redzu,» sacīja virsleitnants. – Sekojiet man.
Viņš viņus ieveda ēkā, kur skraidīja formas tērpti vīrieši. Šeit bija gan vīrieši, gan sievietes.
«Šeit,» vecākais leitnants norādīja, atverot durvis. – Te neviens tevi netraucēs. Vai jums ir nepieciešams kaut kas cits?
«Vēl nekas,» Semjons atbildēja. – Ja tev vajadzēs, es tev piezvanīšu. Katram gadījumam neejiet pārāk tālu.
«Es redzu,» sacīja virsleitnants un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis.
«Visi no tevis ļoti baidās,» meitene mierīgi sacīja. «Šis virsleitnants no bailēm pat nobālēja.
– Vai tu no manis nebaidies? – jautāja Semjons.
«Nē,» meitene mierīgi atbildēja. – Kāpēc man no tevis jābaidās? Es neesmu spiegs.
Semjonam šī atbilde patika, un viņš pasmaidīja. Kopumā viņam šī meitene iepatikās arvien vairāk. Viņš pat garīgi slavēja sevi, ka pievērsa viņai uzmanību. Galu galā viņš, iespējams, to nepagrieza…
«Mums ir jārunā,» viņš teica.
– Par ko?
– Par vienu ļoti interesantu lietu. Citiem vārdiem sakot, mums ir vajadzīga jūsu palīdzība.
– Manējo? – meitene precizēja.
«Jā, tas ir tavs,» Semjons apstiprināja.
– Kam man palīdzēt? – meitene jautāja, un arī Semjonam patika šis jautājums, jo tas bija jautājums līdz punktam – bez jebkādas pieķeršanās un citām dāmu lietām.
«Mēs,» atbildēja Semjons. – Tas ir, Smerša. Un konkrēti man.
Uz to meitene vispār neko neteica, tikai ar mierīgu gaidu paskatījās uz Semjonu.
«Vispirms iepazīsimies,» sacīja Martynoks. – Es nevaru izturēt sarunu pāri galdam vai stāvēšanu priekšā. Šādas sarunas mani sarūgtina manas vienkāršības dēļ… Mani sauc Semjons.
«Pavlina,» meitene iepazīstināja ar sevi, apklusa un piebilda: «Pavlina skūpsts.» Nosauciet savu amatu?
«Nevajag,» Semjons pamāja ar roku. – Kāpēc man vajadzīga jūsu pozīcija? Man vajag ko citu… Tava palīdzība. «Jā, apsēdieties,» viņš norādīja uz vecmodīgu dīvānu, kas bija iesēdies stūrī. – Parunāsim… Ak, kādas mēbeles – es savā mūžā neko tādu neesmu redzējis! Aizjūras griezums! Neko mīkstāku par koka soliņu savā mūžā neesmu redzējis. Manas dzīves vienkāršības dēļ man nebija iespēju.
Pavlina pirmo reizi pasmaidīja – un tad tikai no lūpu malām. Šķiet, ka vienkāršība, ar kādu Martiņoks izteica savas emocijas, viņu iepriecināja. Viņa piegāja pie dīvāna un apsēdās uz tā malas. Semjons stutēja apkārt un apsēdās dīvāna otrā galā.
«Jā, palīdziet,» Semjons iesāka. – Lai palīdzētu Smeršam un man personīgi. Lūk, lieta…
Visā stāsta laikā Pavlina neteica ne vārda. Viņa vienkārši sēdēja uz dīvāna un klusi klausījās.
«Šeit,» Semjons pabeidza savu stāstu. – Tāda ir situācija. Bez jums, jūs zināt, tas nav iespējams. Nē, protams, tas ir iespējams bez jums, bet tas būs uzlaušanas darbs. Bet mēs nevaram pieļaut, ka notiek uzlaušana. Jo mēs atbaidīsim savus putnus, ja mēs nejauksim. Mums ir jābūt ticamiem. Mums var nebūt citas iespējas uzstāties.
«Es redzu,» Pavlina mierīgi sacīja. – Es vēlos uzzināt vairāk par savu lomu.
– Jā, loma patiesībā ir vienkārša – gan tava, gan mana. Es esmu dzīvespriecīgs padomju virsnieks, jūs esat mana jaunkundze. Es uzaicināju jūs uz restorānu. Parasta lieta. Sēžam, izliekamies, ka ejam, čakarējam un skatāmies. Un, tiklīdz mūsu klienti iziet no restorāna, mēs, nepamanīti, sekojam viņiem. Nepamanīti, tas ir ļoti svarīgi! Patiesībā viņiem pieķersies kāds cits mūsu cilvēks, un mēs ar tevi būsim it kā rezerves.
– Par ko? – jautāja Pavlina.
– Un tad, ka šo cilvēku var nojaust. Un, ja viņi to smaržo, viņi var mēģināt no tā atbrīvoties vai sajaukt pēdas. Tas ir, aizbēgt dažādos virzienos.
«Jā, es saprotu,» sacīja Pavlina.
«Tas ir brīnišķīgi,» atviegloti sacīja Semjons. «Pretējā gadījumā man būtu jāuzstāda gara un pamācoša runa.» Un tādas runas mani nogurdina. Tagad šeit ir lieta. Vai tu vari šaut?
– Uguns? – Pavlina pirmo reizi paskatījās uz Semjonu ar pārsteigtām acīm. – Uz kuru šaut?
«Principā,»
