ko tu gribi?»
Meitene norija siekalas un neuzdrošinājās pakustēties. Jā, ārsts tiešām izrādījās ļoti gudrs un uzreiz saprata, kas par lietu. Viņa patiešām vairs nespēs atkārtot varoņdarbu, dodoties uz baseinu, viņas skatiens nokrita uz viņas roku, un viņa ieraudzīja injekcijas zīmi.
«Man ir bail no ūdens, kopš sevi atceros.» Visus šos gadus es redzu vienu un to pašu murgu, it kā kāds tur mani aiz kakla un noslīcina,» meitene atzina ārstam, taču viņš pirmais uzzināja par viņas panikas lēkmēm.
– Vai bērnībā piedzīvojāt ar ūdeni saistītu stresu? – vīrietis jautāja, pieejot pie kabineta, kurā glabājās medikamenti.
«Es neatceros, es vispār neko neatceros.» Zinu tikai to, ka man ir šausmīgi bail. Man atliek tikai uzklāt lielu daudzumu ūdens, un manas plaukstas salst,» viņa izdvesa.
«Ir iespēja uzzināt visu,» Zots pagriezās pret viņu un piegāja pie gultas, rokās turot kaut kādu pudeli. – Bet jautājums ir, vai tu pats to vēlies?
– Gribi! Ja uzzināšu savu baiļu cēloni, tad varu tās uzvarēt,» pārliecināti sacīja Vesta, aktīvi mājot ar galvu.
– Neesiet tik pārliecināti par to. Ja jūsu zemapziņa ir nolēmusi no jums slēpt detaļas, tad tā tam vajadzētu būt. Kad būs laiks, visu atcerēsies pati – vīrietis atkal apsēdās uz krēsla blakus gultai. Vai jūs lietojat tabletes panikas lēkmēm?
– Jā, bet es tās parasti lietoju, pirms saslimu.
«Ņem šīs un dzer tās pastāvīgi, lai jūs varētu kontrolēt sevi,» Elīsa pasniedza viņai tablešu paciņu.
«Paldies,» Romāņina pamāja ar galvu. – Cik ilgi jūs šeit strādājat?
– Jau septiņus gadus.
– Vai es varu jums ko palūgt?
«Mēģiniet,» ārsts nolieca galvu uz sāniem un, samiedzot acis, paskatījās uz meiteni.
«Lūdzu, nestāstiet nevienam par manu problēmu, ja jums tas nav grūti,» studente cieši satvēra rokās tablešu iepakojumu.
– Labi. Bet jums ir jāapsola rūpēties par sevi, vairāk gulēt un nenoslogot ķermeni, pretējā gadījumā tabletes pārstās darboties un kādu dienu jūs varat nonākt psihiatriskajā klīnikā.
«Tiek galā viens ar otru, doktor,» Vesta nogurusi pasmaidīja un pastiepa roku Elīsai, lai ar rokasspiedienu noslēgtu viņu vienošanos.
Viņš pretī paspieda viņai roku. Romāņina izlēca no gultas un iebāza tabletes džempera kabatā.Meitene piegāja pie durvīm un gatavojās iziet no istabas, bet pēdējā brīdī pagriezās un jautāja:
– Kāds ir tavs vārds?
«Eliša Zota,» vīrietis atbildēja, stāvēdams sānis pie durvīm.
– Prieks iepazīties.
Pēc tam viņa izgāja no biroja un lēnām devās uz savu istabu. Šodien viņa nonāca aci pret aci ar savām bailēm un šķiet, ka viņai šajā cīņā ir kāds sabiedrotais, nez vai viņai būs veiksmīgas beigas?
12. NODAĻA
KATRAM GALVĀ IR SAVI PRAKĀNI.
Vienā brīdī mums sāk šķist, ka cilvēki mums apkārt redz pasauli tieši tāpat kā mēs. Mums šķiet, ka mēs domājam unisonā ar citiem cilvēkiem un ir sajūta, ka tu jau iepriekš zini, ko teiks sarunu biedrs. Ak, tā ir mānīga sajūta, pēc kuras tava dvēsele kļūst draiska.
Domājām, ka spējām noskaņoties uz vispārējo vilni un jau gatavojamies sajūsmā saplūst ar pasauli, kad pēkšņi izrādās, ka neesi uzminējis kaimiņa vai sarunu biedra noskaņojumu un domas. Kāda vilšanās, kad izrādās, ka tavs sarunu biedrs domā savādāk un ka viņš to pašu situāciju novērtēja pavisam savādāk nekā tu. Nu, atzīsti, vismaz reizi dzīvē ar tevi ir noticis kaut kas līdzīgs.
Pēc tam, kad jūsu teorija par vienu vilni tiek iznīcināta, tas uzreiz kļūst nepatīkams, un galvenais – kauns, ka jūs vienkārši varējāt atzīt šādu domu, ka kāda domas ir līdzīgas jums.
Jo vecāki kļūstam, jo retāk pārbaudām šo teoriju. Gadu gaitā mēs sākam uzticēties pieredzei, nevis parastajiem cilvēku vārdiem vai viņu pieņēmumiem. Bet dažreiz pat vispieredzējušākajiem cilvēkiem izdodas uzkāpt uz viena grābekļa, taču viņi to dara apzināti, cenšoties sagraut šo smieklīgo teoriju. Parasti viņi kļūst vēl vairāk vīlušies dzīvē un nekas vairāk, ak vai.
Romanīnas dzīve ritēja pilnā sparā. Dienas paskrēja ļoti ātri, gandrīz visu laiku viņa pavadīja deju zālē mēģinājumos pirms balles. Viņa bija ļoti pārgurusi un sporta treniņiem praktiski neatlika laika. Bija piektdienas vakars, pēc pāris dienām būs balle un, lai skolēni varētu atpūsties, mēģinājums tika saīsināts. Vestai vēl bija palicis nedaudz spēka, un meitene nolēma doties uz sporta zāli, lai pavingrotu. Treniņš sportistam ir ļoti svarīgs, pretējā gadījumā ķermenis reaģēs ar nepatīkamām sajūtām.
Izņēmusi no sporta bikšu kabatas spēlētāju, meitene iegāja zālē un pamanīja Martinu pie boksa maisa, jaunā dāma nespēja nesmaidīt. Viņa ielika atskaņotāju atpakaļ kabatā un piegāja pie vīrieša.
– Labvakar, profesor! – Vesta sveicināja, turpinot smaidīt. – Es nezināju, ka tu aizraujas ar boksu.
«Jums nekas par mani nav jāzina, izņemot to, ka esmu profesors,» asi atbildēja Suvorovs, pat nepagriezdams galvu pret jauno dāmu.
«Es redzu, ka tev šodien ir slikts garastāvoklis, es tev netraucēšu,» smaidot sacīja Romāņina un atkāpās dažus soļus no profesora, muguru atspiedusi pret velotrenažieri.
Mārtiņš vēl pāris reizes iesita somā un tad nolēma uzsākt sarunu, viņš novilka boksa cimdus un paskatījās uz viņu.
«Un jūs esat ātra meitene, jūs netērējat laiku.» Es dzirdēju, ka esat ieguvis savu zelta zēnu, apsveicu. Bet es domāju, ka tu esi savādāks, es kļūdījos. «Jūs tiešām esat izcila aktrise,» profesors uzkāra cimdus uz āķa.
– Kas? – meitene pārtrauca mīt pedāļus, bet no simulatora neizkāpa. – Vai tu arī redzēji to video? Man likās, ka spēsi atšķirt spēli no emocijām, kļūdījos – Vesta atbildēja tādā pat tonī kā Mārtiņš, viņa nav pieradusi iztikt ar rupju attieksmi pret sevi, šī meitene vienmēr zina ko atbildēt un tā viņai vienalga kas stāv viņas priekšā.
– Jā, man nav svarīgi, ar ko jūs satiekaties, tas ir jūsu pašu bizness. Bet es viņu neieteiktu jums, viņš ir pārāk izlutināts un apsēsts ar sevi – Suvorovs iemērc seju dvielī un gāja garām meitenes trenažierim, bet Romāņina satvēra viņa plaukstas locītavu, un viņam nācās apstāties.
«Profesor,» meitene teica, ātri nolecot no velosipēda. «Tu visu saprati nepareizi, tā bija smieklīga situācija, viņš vienkārši dziedāja man, starp mums nav nekā, es zvēru.»
Vīrietis
