Prologs
– Ko tu izdarīji, ragana? – vīrietis melnajos stāvēja ar muguru pret viņu un skatījās uz lielu baltu akmens bluķi.
«Kungs, es neesmu ragana, es esmu kaujas mags.» Vai arī jūs jau esat aizmirsis atšķirību? Eh, kāpēc tev iedeva diplomu?
«Burvis nedarītu to, ko jūs darījāt, brītiņ.»
«Ha-ha,» tas, kuru vīrietis sauca par raganu, izplūda histēriskos smieklos, «mēs noslēdzām līgumu ar asinīm, vai ne?» Un es izdarīju savu daļu! Tas viss ir taisnība! Jūs gribējāt papildu samaksu.
Viņš pagriezās un viņa acīs pazibēja divas purpursarkanas zibens spēriena. Burve atkāpās, bet dzirksteles materializējās un, sasniedzot viņas ķermeni, paralizēja viņas rokas un kājas.
«Es tev to nepiedošu, Lina,» vīrietis nomurmināja caur zobiem. «Es tevi aizzīmogošu tur, kur tavs rokaspuisis tevi nekad neatradīs.» Jūs pastāvēsit ciešanās simtiem, nē, tūkstošiem, miljoniem gadu, līdz šī pasaule liks jums dzīvot ilgi. Tava dvēsele nevarēs atpūsties uz trešā slāņa laukiem…
Viņš izteica vienu lāstu pēc otra, bet Līna ar lepnu skatienu paskatījās uz savu ļauno ienaidnieku. Viņa seja bija izkropļota dusmās, bet meitene tikai pasmaidīja par viņa dusmām. Viņas garo sarkano samta kleitu klāja violets zibens, viņa vairs nevarēja kustēties, viņai tik ļoti sāpēja. Bet burvis meiteni nelaida vaļā.
Un tad zālē ienāca garš, tievs vīrietis, arī garā melnā apmetnī kā burves ienaidnieks. Viņš gāja cauri lielai telpai ar augstām arkām, ar savu nūju atsitoties pret akmeņiem ar tādu spēku, ka šis klauvējiens ietriecās tukšumā ar šausminošu uzplaukumu. Viņa sudrabainie sprādzieni krita pār acīm, un tikai viņa garais, smailais deguns bija iznācis no matu kaskādes.
«Es zināju, ka jūs nāksit,» burvis novērsa jaunpienācēja. «Un es zināju, ka man ar tevi būs nepatikšanas.»
«Bet mēs jums darīsim to, kas jau sen tika gaidīts, Velna kungs,» citplanētietis izspieda, nedaudz pakustinot lūpas. – Ļaujiet Linai iet.
– Es sapņoju! – Velns pasmīnēja. -Tu viņu nekad neredzēsi.
– Kāpēc? – burvis paskatījās uz viņu ar lielām dzeltenām acīm, un viņa vaigi kļuva baltāki par palagiem.
Bet Velns neatbildēja, viņš pacēla roku un salauza pirkstus. Pazibēja rozā un purpura zibens, kas apņēma meitenes ķermeni. Viņa kliedza. Gaisma kļuva tik spoža, ka atnākušais burvis aizsedza acis ar savu plato piedurkni, un tikai tas, kurš sauca burvestību, stāvēja lepni un nesatricināmi un skatījās uz purpursarkanajā gaismā pazūdošo sievietes figūru. Tiklīdz svelme apklusa, telpā izplatījās noturīga ozona smaka, it kā pēc pērkona negaisa. Burvis uzbruka nelietim no mugurpuses un, mežonīgi kliegdams, sāka pieprasīt pretēju burvestību.
Velns šņāca, atgrūda viņu, novērsās un aizgāja no zāles. Viņš izlikās nemanām, kā burvis ar nūju atsitās pret zemi un iekrita kvēlojoši zaļā portālā.
– Lina, mēs atgriezīsimies šajā pasaulē! – bija viņa pēdējie vārdi.
«Divi idioti mazāk,» Velns pasmīnēja.
1. nodaļa. Jaunā augšāmcēlēja ikdiena
Pa upi peldēja spāņu atklājēja Kolumba karavele, prezidents Reigans viņu filmēja, Džons Kenedijs gāja pa kļavu aleju, apskaujot Merilinu Monro, un uz būdas sliekšņa, visaugstākajā kalnā, sēdēja Staļins un Ivans Bargais. baļķis, kūp miera pīpes. Zemienē, netālu no upes, Klods Monē uzgleznoja attēlu, un miniatūrā krogā karavīrs Šveiks stāstīja stāstus ar baronu Minhauzenu un Vasīliju Tiorkinu.
Jauneklis paskatījās uz iegūto kompozīciju un apmierināti pasmaidīja, berzējot rokas. Tajā brīdī viņš izskatījās pēc Napoleona Bonaparta, kurš, stāvot pie kartes, stāsta saviem svītas panākumiem Austerlicas kaujā.
Galda virsma bija milzīga, gandrīz standarta tenisa galda izmērā, tikai bez tīkla. Tur nebija tukšas vietas: pa visu virsmu stiepās kalnaina papjēmašē ainava, miniatūra salīdzinājumā ar realitāti. Zāles lomu, lai cik banāli, bija parastais zaļais samts, kas pirkts tuvākajā Fabric veikalā. Un šajā sintētiskajā reālās dabas simulatorā staigāja lielie pagātnes cilvēki, kuru augstums bija tikai līdz pieciem centimetriem.
Šur tur, pārsvarā pakalnos, bija nelielas divstāvu mājiņas. Bet… miniatūra ainava nemaz nepārsteidz, ja tajā neviens nedzīvo. Jebkurš pat vairāk vai mazāk gudrs arhitektūras students var izveidot tieši tādu pašu reljefu. Bet tikai tie, kas spēj piesaukt reiz mirušu cilvēku dvēseles, spēj ienest dzīvību savā mikropasaulē.
Puisis, miniatūras pasaules autors, atradās septītajās debesīs. Un tas ir pareizi, viņš pavadīja veselus sešus mēnešus, veidojot savu ģeniālo projektu: viņš izlaida lekcijas nekromantijas skolā, bija parādā daudz kursa darbu un bija vienkārši pārslogots. Nu, šim vīram neinteresēja izsaukt beigtu irbeņu dvēseles: tas viss ir garlaicīgi un satriekti, bet ar savu mazo pasauli, savu civilizāciju uz atsevišķa galda ir pavisam cita lieta! Orvela cūku ferma atpūšas! Kāpēc neviens neveic līdzīgus eksperimentus?
– Den, man žēl tavus vecākus! – vecmeistars paziņoja no sliekšņa un ienāca puiša istabā.
Tāpat kā visi nekromantijas skolas skolotāji, viņš valkāja garu tumšsarkanu halātu, kas apgriezts ar baltu apmali. Viņš izskatījās kā burvis no bildēm bērnu grāmatās: sirmi mati līdz pleciem, halāta jostā iebāzta nekopta bārda, skumjas acis, krunkaina piere, kartupeļu deguns. Ja viņš rokās turētu burvju nūjiņu, nekromantu būtu viegli sajaukt ar kādu parastu burvi. Bet meistars uzlika galvā burvjiem gluži neraksturīgu cepuri – lupatu, ar diviem baltiem viltus ragiem un zelta skolas ģerboni priekšpusē. Tieši tāds pats simbols ar zibens caurdurta galvaskausa attēlu, kas izliets no tīra zelta, karājās no meistara kakla garā sudraba ķēdē, ļoti līdzīgs tiem, ko pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū nēsāja jaunie Krievijas uzņēmēji.
Jaunais nekromants viesmīlīgi pasmaidīja un, šķielējis kreiso aci, saskrāpēja pakausi, saburzīdams sudrabotos matus uz galvas vainaga.
– Man arī viņu žēl, meistar Julius. Jo…
«Viņi par jums samaksāja simts tūkstošus kronu,» meistars neklausīja Denu, «un jums absolūti nav vajadzīga apmācība mūsu skolā!»
– Kā šis? – puisis bija patiesi pārsteigts, iztaisnojot sprādzienus, kas bija pārkrituši pār labo aci. – Uzskatu sevi par labāko nekromanti Čehijā.
Atbildot uz skolēna nekaunīgo paziņojumu, skolotājs tikai smagi nopūtās un sāka skatīties uz visu, kas bija uz Dena galda. Ikvienam izglītotam cilvēkam būtu skaidrs, ka jaunais nekromants tērē laiku un daudz enerģijas, lai izklaidētos un, iespējams, arī apmierinātu ziņkāri. Viņa radītajā pasaulē līdzās pastāvēja tik daudz vēsturisku personību, ka bija biedējoši iedomāties, ka šāda ideja tiktu realizēta nevis uz atsevišķa tenisa galda, bet gan reālā stāvoklī.
Taču, ja godīgi, kādreiz diženajiem un varenajiem pagātnes valdniekiem pēc nāves, izrādās, nācās apmierināties ar jauna nekromanta eksperimentētāja priecīgo seju un samīdīt zaļā samta izcirtumu. No malas tas izskatījās pārāk ciniski.
«Den, piecus gadus tu ne tikai pastāvīgi izlaidi nodarbības, pazūdi meistaru bibliotēkā, bet arī ar visu savu zināšanu tieksmi esi spējis nepārvaldīt galveno nekromantijas principu! «Jūlijs dusmās ar dūri trieca samtainajā zālītē, un Staļins un Groznija no zemestrīces apmeta galvu pāri papēžiem un iegāzās upē.
– Nezvani bez vajadzības! – students iesmējās nesekmīga studenta tonī,
