labu nedarīs, it īpaši ar spēcīga nekromanta palīdzību.» Un lai šī ir labākā nodarbība tev, mans zēn.
Kā Denam nepatika šīs personas vārds. Šajos lūgumos un draudos kaut kas nebija kārtībā, un meistaram radās aizdomas, ka viņš sūta savu audzēkni uz ļoti bīstamu uzņēmumu. Bet kā viņš, nekromants burvis, var tikt galā ar, visticamāk, spēcīgu burvi?
«Ja tu neiesi, es tevi izmetīšu no skolas bez diploma un, tici vecajam vīram, parūpēšos, lai tev nekur nedod darbu un tavs nekromantiskais muzejs tiek aizliegts kā tautai kaitīgs bizness. pasaules drošība.»
– pārliecināja. Kur viņa dzīvo? – studente vienaldzības pilnā tonī jautāja.
– Maskavā vai kaut kā tā. Vai Parīzē.
Jaunais burvis neapmierināti saviebās ar grimasēm. Oho izplatījās. Un pat ārzemēs. Viņš domāja, ka šis krāšņais indivīds dzīvo Prāgas otrā pusē vai vismaz Karlovi Varos, kur viņš vienkārši gribēja doties atvaļinājumā. Bet Francijā. Lai gan Rietumeiropa nav tik slikta. Krievijā… Tas ir patiesi bīstami.
No ģeogrāfijas stundām skolā Dens ļoti labi zināja, kas šajā valstī apdzīvo otro pasaules slāni. Pilsētās, lai vai kā, eiropieši ir ieradušies lielā skaitā, bet ciemos nevar atrast nevienu normālu cilvēku. Meitenes ir skaistas, bet, iepazīstot tuvāk, labākajā gadījumā ir nāras vai strigas. Nevis kā manā dzimtajā Eiropā: vai nu ragana, vai burve. Nav brīnums, ka dīvainā FIFA dzīvoja tādā valstī, kas bija pārapdzīvota ar cilvēkiem, kas nav cilvēki. Bet arī bīstami. Nekromanti, piemēram, nemaz nav dzimuši Krievijā, tāpat kā alķīmiķi. Neviens vēl nav sapratis, kāpēc. Iespējams, arī viņa dzimtenes daba ietekmē burvja dāvanu.
Viņš nevēlējās novērst uzmanību no nacionālo maģisko radījumu īpatnībām un pagaidām naivi pieņēma: FIfa viņu aicināja pie sevis, visticamāk, lai izsauktu kādu nejauko ģēniju no trešā slāņa un pēc tam pārņemtu pasauli. Bet vai tiešām ir iespējams, ka tik lielā valstī kā Krievija nebija neviena čehu, slovāku vai ungāru dvēseles saucēja? Kāpēc tāda nebija Francijā, kur jebkurš eiropietis varēja nokļūt pat bez vīzas? Kādu iemeslu dēļ tas todien atstāja Dena uzmanību.
«Šeit ir biļete,» meistars pasniedza aploksni. – Uz Maskavu. Jo, kā noskaidrojām orconet, Fifa raksta no Krievijas. Viņa droši vien brīvdienās lido uz Parīzi. Jūs tomēr uzzināsiet. Reģistrācija pēc stundas. Mājiens saprata?
«Tas nav īstais vārds,» nomurmināja jaunais nekromants. «Bet es nepiekrītu doties uz kādu FIFA, kas mani meklē bez aizsarga burvja.»
Mentors viņam piedraudēja ar pirkstu:
– Ja nebūtu jūsu eksperimentu ar visdažādākajām audzētavām, Fifa nebūtu, ticiet man. Ja iedegat, izkāpiet paši. Un tagad… tavs izcilais pūķis tevi pasargās, viņš ir spējīgs ne tikai uz jambiku un troheju.
– Nu jā, es arī pazīstu amfibrakus! – radījums atspērās uz vienas kājas.
Vainīgi palūkojies uz savām kājām, Dens paņēma dokumentus no sava mentora.
– Ja jūs izvairīsieties, es pats par to ziņošu Padomei!
Nē, viņš neslēps, gļēvulība ir tik zemiska. Nekromants paskatījās spogulī un sāka veidot savus plānos pelnu pelēkos matus ar želeju. Pabeidzis matus, viņš devās pie loga.
– Bezmaksas! – viņš kliedza nabaga reformatoram, cirtot ar pirkstiem.
Brīdi vēlāk senā cilvēka vietā gulēja tikai sutanā ietērpts skelets, un pāris sekundes vēlāk šīs atliekas uzplaiksnīja spilgti purpursarkanā gaismā un izšķīda. Pēc tam, kad Dens atbrīvoja valdnieku dvēseles no tenisa galda, un žurkas grasījās izklīst, bet Mirušo karaļvalsts spēki viņus apsteidza, un dzīvnieki izšķīda purpursarkanā mirdzumā. Tagad ne vecais skelets, ne peles nekad vairs nespēs atrasties šajā pasaulē.
Jaunais nekromants ainavu no galda saritināja caurulītē un ielika stūrī, no kurienes izsita pūķi, kurš jau bija uzrakstījis veselas dzejoļa lappuses.
Meistars klusēdams stāvēja pie durvīm un mierīgi vēroja, kā viņa skolnieks gatavojās.
«Man vajag kaujas magu, man vajag kaujas magu, krievu, kaujas magu,» Dens čukstēja zem deguna, it kā aicinādams kādu.
«Cik stulbs nekromants,» mentors pakratīja galvu, «jūs varat piezvanīt jebkura kaujas maga dvēselei no Mirušo valstības, kad vien vēlaties.»
«Man ir vajadzīgs dzīvs kaujas mags, ar kuru kopā es varētu iziet visu šo pārbaudījumu,» puisis izlaboja savu burvestību, kad nopūta degošo sveci.
Viņš nepamanīja, kā dūmi, kas grozījās kā čūska, izšķīda rozā gaismā augstu virs viņa galvas. Ilgu laiku viņš domāja, ka teiktais nav burvestība, bet vienkārši instalācija pirms kaujas. Kad viņš teica šādus vārdus, viņam nez kāpēc kļuva labāk, viņš jutās kā kāds attāls, bet tajā pašā laikā tik tuvu, apskāva viņu aiz pleciem un čukstēja ausī: «Es esmu ar tevi, es vienmēr esmu bijis tur es tevi mīlēju.» Denam nebija ne jausmas, kam šī balss pieder. Kad troksnis ausīs rimās, nekromants aizmirsa domāt par viļņojošo redzi un klusēdams izgāja no istabas.
Meistars piegāja pie loga un skumji vēroja, kā students nokāpj uz skatu laukumu. Nekromants ilgu laiku stāvēja pie sienas zem sava loga, piespiedis pieri pie efejas, kas savija torni, kurā viņš dzīvoja veselus piecus gadus. Ir grūti atvadīties no kaut kā, kas jums ir kļuvis gandrīz dārgs. Tādā pašā veidā Jūlijs piecpadsmit gadu vecumā ar asarām acīs aizgāja no mājām uz visiem laikiem uz Prāgas pili, kur māca nekromantus un izsauc dvēseles uz izmeklēšanu Eiropas tiesā.
Denam vēl bija daudz jāmācās. Viņam bija lemts saskarties ar vairākām briesmām. Kaujas mags viņam nenāktu par ļaunu. Bet viņš nezināja, kas notika, kad pirms torņa pamešanas teica: «Man vajag dzīvu kaujas magu.» Taču ar spoža nekromanta spēku bieži vien pietiek ne tikai, lai izsauktu mirušos no savas apakštelpas…
2. nodaļa. Vai nu meitene, vai varbūt vīzija
– Ha-ha-ha-ha-ha-ha-ha! Cilvēki, es esmu miris! – Alīna gulēja uz gultas un skatījās griestos. – Tādam jokam bija jānotiek! ES nomiru!
Viņa apgāzās uz vēdera un, iebāzusi degunu spilvenā, turpināja histēriski ķiķināt.
– Nē, nu, tev bija jābūt tik gudram! Kā es gribu par to pastāstīt saviem draugiem!
Smagi nopūšoties, meitene izkāpa no gultas, izmisīgi cenšoties uzvilkt čības. Savādi, bet divi lieli balti plīša zaķi pilnībā atteicās palikt uz viņas kājām. Viņi pat nepakustējās, pretēji visām viņu īpašnieka vēlmēm. Dīvaini, ja tie ir materiāli, nepadodas, tad uz kāda goda vārda viņas augumam paliek melni ādas minisvārki un zaļš bruņurupucis, kāpēc nenolido zilā džinsa beisbola cepure ar Nike emblēmu viņas galva, kāpēc pie velna tā nepalika guļot uz gultas pārklāja bezveidīga zeķubikšu ķekars?
Uz gultas. Haha trīs reizes! Jā, ja viss materiālais būtu atteicies pieņemt viņas ķermeni, tad viņa nebūtu gulējusi gultā, bet atrastos zem gultas starp putekļu
