garā sarkanā mētelī un cepurē ar platām malām, būtu varonis populārā filmā. Mūsdienu dzīvei tas izskatās dīvaini un nemaz neiederas vienmuļajā pūlī. Taču uzvalks nav viss. Vecais vīrs pasmaidīja un atsita savus garos ilkņus, tāpēc meitene vienkārši izspieda:
– Vampīrs?
«Jā,» viņš pasmaidīja.
Alīna pamāja ar galvu un atkal skatījās uz veco vīru. Viņš redzēja viņu! Tās sarkanās acis, no tām dzeltenajām apaļajām brillēm. Viņš stāvēja divus metrus no viņas un varēja viņai viegli pieskarties, sperot divus vai trīs soļus viņas virzienā. To apzināties izrādījās grūtāk nekā ticēt vectēva vampīrismam. Šķiet, ka nekas nav noticis. Nupat neviena dzīva būtne Alīnu nevarēja redzēt, un pēkšņi parādījās aizdomīgs cilvēks. Vectēva brilles nav maģija! Cilvēki apstaigāja vampīru un jauno dāmu, kas stāvēja viens otram pretī. Taču lidostā, šķiet, nekas nav mainījies, taču meitene juta, ka Tolmačevo kaut kas nav kārtībā.
Alīna vispār nezināja Novosibirskas lidostu. Viņa un viņas radinieki nevarēja atļauties lidmašīnas biļetes. Bet pat ne par to ir runa: piemēram, policists pie metāla detektora, kad viņa gribēja kļūt redzama un vectēvs viņu pamanīja, viņš nez kāpēc kļuva zaļš un vairs neizskatījās pēc cilvēka. «Goblins,» viņa nez kāpēc domāja.
«Jūs izturat, kundze,» vampīrs pamāja metāla detektora virzienā.
– Vai tu mani redzi? – Alīna beidzot uzdeva jautājumu, kas viņu satrauca visvairāk.
Meitene vēl rūpīgāk nopētīja veco vīrieti: viņam bija vismaz piecsimt gadu. Lai gan, nē, tas ir pārāk skarbi teikts, viņi tik ilgi nedzīvo, bet simts piecdesmit ir pilnīgi iespējams!
– Nāc, nāc iekšā, kaujas burvis, nemoki veco vampīru!
Pēc šīs frāzes viņa atkāpās un gandrīz paklupa no zila gaisa, taču laikus paķēra metāla detektora statīvu. Šis, tā sakot, godīgais vampīrs ne tikai kaut kā zināja viņas statusu (lai gan viņa nekad sevi neuzskatīja par kaujas magu), bet arī negrasījās iekost un dzert litrus asiņu no viņas jaunā ķermeņa. Alīna dziļi ievilka elpu un pagāja zem arkas.
Laulība…
«Laipni lūdzam, kaujiniece,» goblinu policists pēkšņi sacīja viņai, sveicot.
Ja vien visi likumsargi būtu tik pieklājīgi, tad vienalga, ka viņi ir zaļi un piņķerīgi, turklāt viņi nav cilvēki.
Un tad meitenei atklājās, ka lidostas vārti nav paredzēti bumbu un citu teroristu problēmu meklēšanai, bet gan pasažiera statusa skenēšanai. Goblina monitorā spīdēja Alīna vārds, un blakus bija «kaujas burvis».
Pārsteigta, kā izrādījās, burve izkustējās no ceļa un paskatījās, kā tiek noteikts viņai sekojošā sirmgalves statuss. Pēc viņa zem skenera pagāja divas alķīmiķu meitenes, trīs dēmoni, kimēra vīrietis un vairāki burvji. Viņi izskatās kā parasti cilvēki, bet patiesībā viņiem visiem piemīt paranormālas spējas.
Alīna tālāk neievēroja. Un tā ir skaidrs – viņa atrodas Novosibirskā, kuru pēkšņi apdzīvoja maģiski radījumi, pilsēta tika pārveidota, un atkal ieņēma viņu savā dzīvē, padarīja viņu redzamu, sāka rēķināties ar sava ķermeņa klātbūtni. Taču dzīve izvērtās pavisam citāda, pasakaina, tāda, par kādu viņa sapņoja, lasot zinātniskās fantastikas romānus.
Interesanti, bet patiesi – viena un tā pati lidosta, tie paši reisi, bet apkārt pavisam citi radījumi. Un no meitenes atstātās dzīves nebija ne miņas: banalitātes, putekļu un kvēpu pilna.
Nogājusi dažus metrus līdz reģistratūrai, viņa atklāja, ka vairs neklibo un staigāt ir daudz ērtāk. Iedomājieties Alīnas pārsteigumu, kad viņa, skatoties uz savām kājām, pamanīja, ka viņai ir divi vienādi brūni zābaki ar biezām zolēm. Kad viņai izdevās tās uzburt? Vai arī kāds cits nolēma viņai palīdzēt un nomainīt apavus?
«Sākas iekāpšana Samoletina lidojumam uz Maskavu,» skaļrunī paziņoja melodiska sievietes balss.
Izdzirdot vedēja vārdu, meitene neviļus iesprāga dūrē.
Ja visas radības šeit ir maģiskas, tad šī patīkami dzirdamā balss pieder kādai pretīgai necilvēcīga izskata dāmai, viņa nez kāpēc nodomāja. Alīna savā divdesmit trīs dzīves gados ne reizi nebija aizdomājusies par diktoru balsi. Taču pēc tikšanās ar goblinu sargu un vampīra pasažieri, noslēpumainais diktors kļuva par ziņkārības objektu.
Tikko kaltajai burvei reģistrēšanās un iekāpšanas gaidīšana pagāja pārāk ātri. Apburoša sieviete skeletonā, tukšos acu dobumus apsedzot ar melnām brillēm un pliko galvaskausu ar parūku, jaunajam burvei iedeva iekāpšanas karti: parastu, neatšķiroties no līdzinieces nemaģiskajā pasaulē.
Meitene ilgi skatījās uz kalpiem, bet nesaņēma iespēju runāt ar dzīvo skeletu. Tāpēc viss, ko viņai bija laiks domāt par Olgu, skeletu no reģistratūras, bija nožēla, ka viņas draugi, kuri visos iespējamos veidos gribēja zaudēt svaru, nebija redzējuši kalsnāko sievieti pasaulē. Pēc tam jūs vēlēsities būt apaļš un aizmirst par visām diētām.
Visu laiku, kamēr Alīna gaidīja iekāpšanu, viņa klīda starp ejām un rūpīgi pētīja fantastisko sabiedrību, kurā viņa ar kāda žēlastību bija nonākusi. Starp īsajiem, bārdainajiem rūķiem un garausu elfiem bija daudz parastu cilvēku, dažādu specialitāšu burvju. Kāds drukns vīrietis kaimiņam paskaidroja, ka dēlu reģistrējis kā dzīvnieku, jo viņam nepietika naudas biļetei. Vilkacis, ne mazāk. Normāls cilvēks to neatļautu.
Kā izdevās noprast jaunkaltajai burvei, tie, kas bija vairāk kā cilvēki, piederēja augstākajai kastai un bija ļoti turīgi, taču, jo radījums vairāk līdzinājās briesmonim, jo mazāk to novērtēja. Piemēram, starp pasažieriem nebija ne skeletu, ne goblinu.
Visvairāk meiteni uzjautrināja aina, kad trīs milzu troļļi vilka lidmašīnā pārtikas kasti. Viņa stāvēja pie loga blakus vārtu durvīm, un uz pacelšanās platformas darbojās monstri, kas neskaidri atgādināja Šreku, tērpušies krāsainās sarkanmelnās ādās. Nu īstais «Gulbis, vēži un līdaka’.
– Vai tiešām nebija iespējams paņemt auto pirmajā kārtā? – sašutis jauneklis, kurš vēroja tos pašus troļļus.
Alīnas atmiņa lielā ātrumā šķirstīja lasīto grāmatu lappuses, un viņa atcerējās kadrus no skatītajām filmām: spriežot pēc viņas zilganās ādas nokrāsas, šis vīrietis bija pilnīgs ķēms. Meitene atskatījās uz viņu un tad turpināja vērot neuzmanīgos troļļus. Briesmoņi, nosprieduši, ka ēdiena kaste ir pārāk smaga viņu uzpumpētajiem muskuļiem, norāva nonagloto vāku un sāka ēst savas nastas saturu kopā ar iesaiņojumiem. To redzot, Alīna pasmaidīja. Pičmens viņai kaut ko nomurmināja par «Tas nav jautri» un devās prom pie cita loga.
Tikmēr divi gari skeleti oranžās vestēs ar uzrakstu «Tolmachevo» uz muguras pieskrēja pie troļļiem un sāka sist briesmoņus ar kvēlojošām nūjām. Smieklīgi. No ārpuses. Tas ir absolūti garlaicīgi, viņš ir redzējis šādas lietas gadu desmitiem. Un viņai, Alīnai, šāda ražošanas sabotāža maģiskajā Novosibirskā ir jaunums.
Kad
