pasmaidīja:
– Vai mēs veidojam matus kā parasti?
Es nopūtos:
– Noteikti…
Ļoti ātri un rūpīgi mana cirtas galva tika izķemmēta ar kaula ķemmi un piesprausta ar kaula spraudītēm.
Sadija atkal pasmaidīja un maigi pieskārās manai sejai ar dvesmu. Acīmredzot plāns pūdera slānis bija viss grims, ko šī dāma sev atļāva.
Sadija apgriezās uz papēžiem, atmeta lielas skaistas kastes vāku un paskatījās uz mani ar jautājumu:
– Kādām rotām dāma šodien dos priekšroku?
«Šodien, Sadij, es labprātāk atstātu izvēli tev,» es atbildēju. «Pēc kritiena man ļoti sāp galva, un es nevaru skaidri domāt… Šodien visu izlemsim paši.»
Izskatījās, ka Sadija nebija pret šo variantu un, nedaudz padomājusi, no melna samta somas izņēma skaistu kaklarotu, kas mirdzēja ar zaļiem akmeņiem, kas ierāmēti dzeltenīgā metālā.
Zelts un smaragdi?…
Uzreiz man ausīs tika ielikti auskari no tiem pašiem akmeņiem.
Visu darbību noslēdza masīva rokassprādze un gredzeni. Man dekorācijas bija acīmredzami par daudz, bet Sadija rīkojās tik pārliecinoši, ka es to pieņēmu.
Tālāk viņa pastiepa roku uz plauktu, uz kura stāvēja pudeles – kristāla, caurspīdīgas, dažas bija kaut kādos sarežģītos rāmjos ar dekorācijām, dažādiem akmeņiem un emaljas ziediem.
Sadie jautāja:
– Kā ar smaržām, kundze?
Es pastiepu roku:
– Lūdzu, iedod man vieglākos,
Es patiesi cerēju, ka Agneses kundzei nepatīk smagas smaržas, jo es tās vienkārši nevaru ciest.
Sadija pamāja ar galvu un paņēma tumši zaļo stikla pudeli.
Es rezignēti pamāju ar galvu:
– Tikai piliens. Baidos, ka spēcīgā smaka man tikai stiprinās galvassāpes.
Aromāts izrādījās patiešām maigs, kaut kā garšaugs un svaigs.
Nu, Agnese, tev iet lieliski, ja vien es apstiprinu visu, kas tev patika.
Es piecēlos, mana sirds dauzījās, kājas padevās. Pusdienas ar kādu nepazīstamu, nesaprotot, kā uzvesties, ko teikt, un turklāt es pat nezinu, kur iet!
– Sadi, vai vari mani pavadīt, lūdzu?..
Viņa satvēra mani aiz elkoņa – jāsaka, ļoti uzmanīgi – un, acīmredzot, veda mani uz ēdamistabu.
Mīļās istabenes pavadībā iegāju lielā istabā, manuprāt, pat zālē.
Pa vidu bija liels galds, piekrauts ar traukiem, dažiem traukiem un glāzēm.
Acīs viss zibēja, galva griezās, patiesībā man steidzami vajadzēja pievilkties.
Paskatoties apkārt, es redzēju, ka ēdamistabā ir vairāki vīrieši.
Viņi steidzās mani sveicināt.
Pirmais uzlēca jauneklis, kurš pavadīja mani ratiņos. Viņš bija diezgan izskatīgs – gara auguma, skaisti ieveidotiem matiem, sava veida varoņmīlis, blondīne ar zilām acīm.
Man likās, ka šis blondais puisis īpaši vērīgi skatījās man acīs un saspieda manu roku nedaudz spēcīgāk par pārējiem.
Ceru, ka šai Agnesei ar viņu nebija attiecības? Nē, ne šo! Es pat negribu par to domāt.
Arī pārējie trīs kungi pusmūžā un diezgan patīkamā izskatā mani sagaidīja ļoti draudzīgi.
Es nedaudz atslābu un izelpoju…
Bet tad viņš parādījās durvīs…
4 nodaļa
Tiklīdz es ieraudzīju šo vīrieti, mana galva sāka dauzīties: «Skrien, bēdz, briesmas!»
Vīrietis bija ģērbies viscaur melnā – no galvas līdz kājām, pat rokas bija paslēptas plānos melnos cimdos. Vienīgais, kas izcēlās no pilnīgi melnā attēla, bija lielais gredzens, kas tika nēsāts virs zīmoga. Gredzens bija izgatavots no kāda nezināma metāla, nevis zelta vai sudraba, ļoti liels, un, kad uz tā krita atspulgi no daudzajām ēdamistabā aizdegtajām svecēm, gredzens mirgoja ar spilgtām gaismām – tas bija gan skaists, gan baismīgs. laiks.
Svešinieks bija garš, platiem pleciem, un viņa melnie mati karājās gandrīz līdz pleciem. Viņam bija maza, smaila bārda un tas, ko es sauktu par degunu, bet viņš bija vairāk plēsīgs nekā lepns.
Bet pats galvenais, kas mani biedēja, ieraugot šo šķietami diezgan izskatīgo kungu, bija viņa skatiens.
Viņa melnās acis zem sarauktajām uzacīm izskatījās tik caururbjošas un rāpojošas, ka man gribējās ar rokām aizsegt seju vai vēl labāk aizbēgt kaut kur tālu.
Šis vīrietis nolieca galvu, sveicināja mani ar kādu vispārīgu frāzi, tad visiem pārējiem viegli paklanījās.
No tā, cik ar cieņu viņi sveicināja šo kungu, es sapratu, ka viņš ir kaut kāds svarīgs un cienīts cilvēks. Un ka man ir jābūt ļoti uzmanīgam un modram ar šo «melno» vīrieti.
Pie durvīm sāka stāties cilvēki ar jauniem traukiem, sapratu, ka laiks doties pie galda. Laipni smaidīdama, viņa izdarīja neskaidru žestu:
– Lūdzu, kungi.
Jaunais blondais vīrietis pielēca un izvilka man krēslu pie galda galvgaļa. Lieliski, tagad es zināšu, kur sēdēt. Pārējie viesi sēdēja man abās pusēs un viņam pretī ieņēma tikai rāpojošais vīrietis melnā krāsā, viņš nekad nenovilka cimdus, bet likās, ka tas nevienu nepārsteidza.
Vakariņas bija nesteidzīgas, kalpi nesa un aiznesa traukus un lēja dzērienus. Es iemalkoju baltvīnu, pēc tam iemalkoju paštaisītu limonādi un ar dakšiņu ap šķīvjiem mētāju nelielus, man nezināmus trauku gabaliņus, pamatojot to ar to, ka neesmu pilnībā atguvies un nevaru ēst.
Saruna ritēja kā parasti. Ik pa laikam iespraudu piezīmes, pasmaidīju, pamāju.
Beidzot es arī uzzināju, ka jauno blondo vīrieti sauc Augusts de Kontjē, vienu no vecāka gadagājuma vīriešiem, garu un resnu, sauca par baronu Bernardu, īsu kungu, kurš nepārprotami cieta no elpas trūkuma, sauca par monsieur Dupont, trešā vārds. vīrietis, pilnīgi pliks, es un nedzirdēju vai palaidu garām. Viņš bieži smējās un stāstīja smieklīgus stāstus.
Visi melnajā tērpto kungu vienkārši sauca par Milordu. Tāpēc saprotiet, ko tas nozīmē. Viņš neēda daudz, dzēra nedaudz
