Nosaukts par eņģeli. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Nosaukts par eņģeli - Edgars Auziņš страница

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Nosaukts par eņģeli - Edgars Auziņš

Скачать книгу

Meitene uz tilta

      Šajā mākoņainajā, pelēkajā dienā mazās provinces pilsētiņas krastmalā garāmgājēju praktiski nebija. Caurspīdīgs ledains vējš pūta no ziemeļu puses, pūšot netālu no ceļa stāvošo vientuļo telšu brezentus. Jūras gaiss, kas plosījās uz krastu, bija pilns ar sālsūdens lāsēm, kas sajauktas ar smalka šķībo lietus sākumu.

      Nežēlīgs, neredzams spēks dzenāja tintes krāsas mākoņus pa drūmajām debesīm, biedējot tuvojošos viesuļvētru. Pērkona skaņas ik pa laikam apmulsināja telpu, kam sekoja plīsušas uguns bultas, kas drīz parādījās gaisā.

      Slapjais asfalts mirdzēja, vietām vētrainas ūdens straumes saputojās putās, un tas metās tieši zem kājām.

      Reizēm garām pazibēja vientuļi lietussargi, kas tikai ar savu košo krāsu uzsvēra sliktā laika pelēcību.

      Šajā drūmajā atmosfērā neviens nepamanīja trauslo figūru, kas stāvēja uz tilta. Viņas pelēkais mētelis saplūda ar blāvajām margām, un tikai viņas garie, spilgti sarkanie mati plīvoja vējā kā liesmu viļņi.

      Dienu no dienas viņš gāja pa šo ceļu uz savu nīsto darbu, īsti nepievēršot uzmanību tam, kas notiek apkārt. Varbūt viņš būtu pagājis garām kā parasti. Bet ne šajā laikā. Kas viņu apturēja? Intuīcija, liktenis, liktenis? Vai varbūt šī matu uguntiņa uz esamības pelēcības fona?

      Viņš pacēla galvu un bija apstulbis, ka uz margām stāvošā meitene atlaida rokas un sastinga.

      – Dievs! Stop! Tu esi traks? – Es tikko paspēju nokliegt. Spēcīgas rokas satvēra viņas tievo vidukli un strauji parāva muguru.

      –Vai tev apnicis dzīvot? Kas varēja notikt, ka tu to izdarīji?

      Viņš paskatījās uz meitenes šņukstošo seju. Viņas seja bija slapja vai nu no asarām, vai no lietusgāzes. Bet viņš redzēja viņas acis – zilas, ar zaļu nokrāsu, gluži kā jūru.

      Meitene klusēja. Ko teiks cilvēks, stāvot uz mūžības sliekšņa? Ko sacīs tas, kurš ir redzējis pestīšanu aizmirstībā? Nespēja samierināties ar eksistenci, ko sabiedrība viņam uzspiež? Nevēlēšanā ik uz soļa saskatīt šīs pasaules netaisnību? Izmisīgā mēģinājumā uz visiem laikiem atrauties no cilvēkiem, kuri jūs sāpināja? Nederīguma sajūta kādam šajā grēcīgajā pasaulē? Un skaidrā izpratnē – fiasko! Es neko nevaru mainīt. Šīs ir beigas.

      "Jūs visi esat atdzisuši, nāc, nāc šurp," viņš pastiepa viņai savas spēcīgās rokas. Viņš novilka mēteli un uzlika to viņai uz pleciem.

      – Ejam ātri, vajag iedzert tēju, lai sasildītos. "Viņš paņēma viņas roku un pavilka sev līdzi.

      Netālu bija neliela kafejnīca ar nosaukumu Jasmine. Pāris ātri paslīdēja tur un apsēdās uz gala galda.

      "Sēdies, iedzer tēju un pastāsti man," puisis uzstājīgi teica.

      "Es nevēlos neko teikt," viņa teica klusā, trīcošā balsī.

      – Labi, ja nevēlies runāt, nerunā. Bet nedari to vēlreiz, saproti?

      Viņa klusi skatījās ar savām milzīgajām acīm. Es pamanīju kaut ko netverami pazīstamu šajā apmulsuma, skumju un pārsteiguma izpausmē.

      – Saprati? – viņš bargi atkārtoja. Bet neklusē, saki kaut ko. Kāds ir tavs vārds?

      – Andželīna.

      – Ļoti jauki, es esmu Roberts. Ak, tāpēc tu gribēji lēkt, tu esi eņģelis, tas nozīmē, ka tev ir spārni. Tas visu izskaidro.

      Meitenes sejā parādījās kautrīgs smaids.

      "Nu, viss būs labi," viņš pasmaidīja, atbildot.

      “Tikai Dievs zina, vai tas būs labi. Ja Viņš eksistē, protams. Ja Viņš eksistē, kāpēc šajā pasaulē ir tik daudz nežēlības? Tas ir muļķības, ka bumerangi eksistē! Visi nelieši, slepkavas un necilvēki dzīvo laimīgi līdz mūža galam. Ņemiet tos pašus Otrā pasaules kara nacistus – daudzi aizbēga uz citām valstīm un dzīvoja siltumā un komfortā, līdz kļuva pelēki. Kur ir atmaksa? Jā, pat tādi briesmīgi maniaki, kuri tika ieslodzīti uz mūžu – ēd, lasa grāmatas, gandrīz raksta memuārus par saviem noziegumiem. Un tos cilvēkus, kuri gāja bojā agonijā un ciešanās, nevar atgriezt. Un, atstājot savus radiniekus mirstot no bēdām, lai dzīvotu ar to, viņi nekad nepiedzīvos nevienu nožēlu.

      Nu, kur tu esi, Dievs, ak? Kur tu biji, kad upuri lūdza tev palīdzību? Vai arī bērnu asaras tevi neskar? Un, ja Tu radīji šo dzīvi tik nežēlīgu, tad atbildi par savu radīšanu. Jo mēs esam Dieva bērni, un bērni ir jāmīl, jāžēlo un jārūpējas. Vai arī man nav taisnība? Nu, ja visas cilvēku ciešanas ir vajadzīgas tikai tāpēc, lai pēc nāves nokļūtu debesīs, tad vienkārši radīt dvēseles nebūtu vieglāk, tāpēc lai viņi dzīvo mūžīgi un laimīgi savā paradīzē. Bez sāpēm, ciešanām un izmisuma. Nu, vai vismaz prāts viņiem neļāva, lai viņi nesaprastu visas šausmas, kas notiek apkārt.

      Lai gan tas arī nav risinājums. Kā ar dzīvniekiem? Viņi ir skaistākā lieta uz šīs planētas, taču viņi cieš visvairāk. Visi kari, katastrofas, ekoloģija, cilvēku izraisītas katastrofas. Tas padara to sliktu ne tikai cilvēkiem, Jūsu bērniem, bet arī Jūsu rotaļlietām – dzīvniekiem. Viņiem jau ir grūti izdzīvot, un cilvēki arī par viņiem ņirgājas. Ir tik daudz nežēlīgu cilvēku, kuri spīdzina nevainīgus dzīvniekus un gūst no tā baudu. Kāpēc jūs neapturat šādus cilvēkus? Vai tas ir pareizi un godīgi? Žēl, ka tu man neatbildēsi. Jo tu esi ilūzija."

      Vai tiešām dzīvei ir tā vērtība, par ko visi runā? Un kāpēc daži ir viegli gatavi no tā šķirties, bet citi raujas pie salmiem, lai izdzīvotu? Vai varbūt joprojām ir karma, un katram ir savs laika limits?

      Acīmredzot mūsu varonei vienkārši nav pienācis laiks pamest šo pasauli. Viņa lēniem malciņiem dzēra karstu zaļo tēju ar jasmīnu, ik pa laikam noslaukot no sejas nepaklausīgu sarkanu šķipsnu vilni. Meitene sāka nomierināties, jo trīcēšana apstājās un krūze vairs nedrebēja, kad viņa to turēja rokās. Viņas seja bija bāla kā papīra lapa, un tikai viņas milzīgās acis ar garām skropstām un kuplām, aveņu krāsas lūpām izcēlās uz fona, kā spilgti plankumi ekspresionisma mākslinieka zīmētā attēlā.

      Skaista meitene, slaida, ar izliekumiem, viņai droši vien ir daudz fanu? Vai viņai vajadzētu skumt, jo daudzas sievietes sapņo būt līdzīgas viņai. Kādam, piemēram, Andželīnai, noteikti nevajadzētu būt iemeslam tik nelabojamai, muļķīgai rīcībai. Lai ieietu mūžībā, ir nepieciešami pārliecinoši iemesli.

      – Ja esi nomierinājies, varbūt tomēr man pateiksi? – teica Roberts.

      "Piedod, bet es neesmu gatavs visu izstāstīt cilvēkam, kuru tik tikko pazīstu."

      – Tikai minūti! Šis vīrietis nesen izglāba jūsu dzīvību, un es domāju, ka viņš ir pelnījis atbildes uz saviem jautājumiem.

      "Es pat nezinu, vai man par to jums vajadzētu pateikties." Galu galā es nelūdzu, lai mani izglābj.

      "Man nav vajadzīga jūsu pateicība, man vienkārši vajadzīga pārliecība, ka jūs nekad tā vairs nedarīsit."

      – Es apliecinu, ka sapratu. Tas bija nepareizi.

      – Tas nomierina. Tad pastāstiet man, kā es varu jums palīdzēt? Kādi apstākļi ir tavā dzīvē? Es par tevi neko nezinu.

      – Paldies, man nav vajadzīga palīdzība, esmu pieradis pats tikt galā ar visām problēmām.

      – Tātad problēmas noteikti ir. Varbūt vajag naudu? Vai kas cits? Vienkārši pasaki man, kas tev vajadzīgs.

Скачать книгу