par neko.
– Čau meitenes, pievienojieties mums sauļoties! – mums kliedza sāpīgi pazīstama balss.
– Sveiks, Dim! "Mēs steidzamies pildīt uzdevumus," es atcirtu, paātrinot savu gaitu.
– Nesteidzies doties prom, parunāsim? – Dimka nenomierinājās.
– Ko tev vajag? Mums nav par ko runāt.
– Iepazīsties ar manu draudzeni! – un viņš ar roku norādīja uz kādu divdesmitgadīgu slaidu blondīni, kas sēdēja ar saliektām kājām.
"Mani sauc Elena," meitene aizsmakušā balsī teica, ar roku iztaisnojot savus balinātos taisnos matus līdz pleciem.
– Ļoti jauki, Andželīna. "Un šī ir Natālija," es sacīju, pamājot Natašai.
– Varbūt vari sauļoties pie mums? – Dimka jautāja, skatoties uz mani ar garlaicīgo vīrieša skatienu.
"Priecājos iepazīties, mēs dodamies prom," es atbildēju, pastūmot Natašu sānos.
"Dim, mums jāiet, Vitjuška ir jāpabaro," apstiprināja Nataša.
"Neej," Dimka pavilka mani aiz rokas uz sevi.
Es apņēmīgi atrāvu roku un, novērsusies no viņa, strauji devos uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.
Nataša tik tikko spēja man sekot līdzi.
– Un ko viņš no manis grib? Ir meitene, bet viņa neliek mani mierā!
Viņa gāja un domāja, ka viņš ir atradis sev skaistu meiteni, tikai viņas acis bija ļaunas un viltīgas – mazas, bāli pelēkas, ar žurkām līdzīgu šķielēšanu.
Viņa vēl parādīs savu būtību. Man ir tāda sajūta, ne pārāk laba.
Ceru, ka tās ir tikai manas iztēles. Es gribētu tam ticēt.
Tajā pašā vakarā es saņēmu apstiprinājumu savam pieņēmumam, tomēr mana intuīcija mani nekad nepievīla.
Saņēmu īsziņu savā tālrunī ar šādu saturu:
“Netuvojies manam puisim! Citādi tu jutīsies slikti."
Nav grūti uzminēt, ka viņa paņēma manu tālruņa numuru no Dimkas. Ko viņa īsti vēlas no manis? Viņa man atkal draudēs! Žurka!
ES atbildēju:
“Es nezinu, kas tu esi un par kādu puisi tu runā? Ja par Dimu, tad man viņš ir tikai bērnības draugs, un nekas vairāk.
Sekojošais ziņojums mani tikko nogalināja:
"Es runāju par Robertu. Lieciet viņu mierā, ja nē, jūs maksāsit.
Es vienkārši biju šokā un nezināju, kā reaģēt uz šādu informāciju. Asaras plūda no acīm kā no strūklakas, es nometu telefonu uz grīdas un vienkārši klusēju.
Robert, kā tu varēji mani maldināt? Par ko?
Es sēdēju uz grīdas, turot galvu rokās, un atkārtoju: Robert, par ko? Par ko?
10. nodaļa. Ezers
Zvana signāls manā telefonā atkārtojās un atkārtojās, es sēdēju asarās un skatījos, kā iedegas ekrāns ar zvanītāja vārdu – tas bija Roberts. Es nezināju, ko viņam teikt, jo iepriekšējās ziņas no svešinieka mani pilnībā nemierināja.
Pēc kāda laika es beidzot pacēlu nemitīgo telefonu.
"Sveika…" viņa klusi teica, turpinot šņukstēt.
– Sveiks, tev viss kārtībā? Kāpēc tu neatbildi? Kā tev iet kājā?
– Kāja ir kārtībā, gandrīz vesela.
– Kā ar balsi? tu raudi? Pastāsti man jau, kas notika?
"Notika kaut kas šausmīgs." Bet šī nav telefonsaruna.
– Nāc pie manis vakarā, parunāsim.
– Varbūt labāk satikties parkā? – es ierosināju.
– Nu ja tu tā saki. Parkā nozīmē parkā. Gaidu jūs pie mums, kā jau ierasts.
Manas acis bija nedaudz pietūkušas un sarkanas, taču tas netraucēja man sakopt sevi un izskatīties diezgan reprezentabli Roberta priekšā.
Mans princis ieradās ļoti nokavēts, viņa apskāvieni ar mani ilga ilgāk nekā parasti.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
