analginu, jo nav nekā labāka! – es sašutusi iekliedzos.
Tātad ieradās policija.
– Nu, liecināsim? Kas te notika? – jautāja ap četrdesmit gadus vecs plikpauriņš, ģērbies policijas formā.
– Cīnīties. Puiši kaut ko nesadalīja un sāka kauties. Piedod viņiem,” es lūdzoši paskatījos uz policistu.
Roberts, ar salveti aizsedzot nobrāzumu uz pieres, sākumā klusēja.
Tad viņš teica runu, kas mani pārsteidza, jo aizstāvēja Dimku:
– Viss notika negaidīti. Mēs strīdējāmies par futbolu. Es teicu, ka CSKA uzvarēs, un viņš bija Zenit līdzjutējs.
Viņš mani pagrūda, es viņu, un beigās Dmitrijs nokrita. Viss kārtībā, esam jau panākuši vienprātību.
– Dmitrij, ko tu vari teikt aizstāvībai? – policists paskatījās uz Dimku, pagriežot tikai vienu galvu viņa virzienā, bet viņa ķermenis palika savā vietā.
"Piekrītu visam, ko teicu… iepriekšējam…" Dimka vilcinājās, jo nezināja Andželīnas puiša vārdu.
"Viņš piekrīt Robertam," es iejaucos sarunā.
"Jā, piekrītu…" apstiprināja Dimka.
– Nu tad pēc tam, kad puses būs samierinājušās un ķildnieki sapratīs, ka viens otram nodarījuši ļaunumu, un pat sabiedriskā vietā jūs abi saņemsiet naudas sodu. Un neaizmirstiet ierasties stacijā parakstīt papīrus!
– Paldies! – es teicu, priecājoties, ka puišiem gāja viegli.
Dimku aizveda uz slimnīcu, un mēs ar Robertu devāmies mājās.
– Nu, neklusē, saki kaut ko! – es slapjām acīm lūdzoši paskatījos uz Robertu.
– Ko teikt? Es nedomāju, ka jums ir tādi idioti kā draugi.
"Nesaki tā, viņš nav slikts cilvēks, viņš vienkārši zaudēja savaldību emociju dēļ."
– Uz kādām emocijām? Vai viņš ir tevī iemīlējies?
– Jā, vismaz tā viņš man teica.
"Jūs droši vien esat glaimots, ka divi puiši cīnās par jums?"
– Nekas neglaimo. Pēdējā lieta, ko es gribēju, bija, lai tu cīnītos ar viņu.
– Tātad tu arī viņu mīli?
– Protams, nē, viņš ir tikai mans draugs un klasesbiedrs.
– Lai es vairs ar viņu nesazinātos. "Es to neciešu," Roberts nomurmināja caur zobiem.
"Labi, nedusmojies… Es nesazināsies," es kļuvu vēl skumjāka, iedomājoties, kā izskaidrošu savu uzvedību Dimkam, kad viņš izies no slimnīcas.
Godīgi sakot, es pat domāju doties pie viņa uz slimnīcu, lai pārliecinātos, ka viņam viss ir kārtībā. Bet es neiešu, es nevēlos apbēdināt Robertu.
Manas jūtas pret Dimku ir tīri draudzīgas, galu galā mēs esam pazīstami kopš bērnības, es nevaru viņu vienkārši izdzēst no savas dzīves.
Es mīlu Robertu no visas sirds, un es nekad viņu nedusmosu vai nedarīšu greizsirdīgu.
Kopš šiem notikumiem pagājis gandrīz mēnesis. Es vairs neredzēju Dimku, kas Robertam nāca par labu, un viņš pamazām nomierinājās.
Dzirdēju, ka viņš izgājis no slimnīcas un atradis sev draudzeni. Ceru, ka viņiem viss izdosies labi.
Velns mani šodien piespieda uzvilkt augstpapēžu kurpes! Es eju kā karaliene, manas kājas ir garas, puiši met pēc manis iekāres pilnus skatienus un nervozi norij siekalas.
Paskaties, mans autobuss nāk, es steigšu paspēt šo, pretējā gadījumā nākamais pienāks tikai pēc četrdesmit minūtēm.
Nolādēts augstpapēžu kurpes un bedrītes uz mūsu ietvēm!
Sasodītais papēdis ieķērās asfalta bedrē, un es kā pingvīns lidoju lejup pa slidkalniņu.
Es jutu asas sāpes potītē, ceru, ka tas nav lūzums. Nespēdama atgūties no šoka un kauna, viņa pielēca, nokratīja putekļus no drēbēm, novilka apavus un basām kājām, pareizāk sakot, klupdama devās atpakaļ mājās.
– Robert, sveiks, es šodien nenākšu uz darbu. "Man šķiet, ka man ir sastiepums," es ierunājos klausulē.
– Kas notika? Kāda stiepšanās?
– Es nokritu un savainoju potīti. Tas ļoti sāp.
– ES nākšu pie tevis. Zvaniet ārstam.
"Jums nav vajadzīgs ārsts, es izārstēšos pats." Man ir ziede, es aptinšu kāju ar elastīgu saiti. Un nav jānāk, es nogulēšu dažas dienas un būšu kā jauns,” es sacīju, uztraucoties, ka, ja viņš atnāks, man viņš būs jāiepazīstina ar savu ģimeni. Es nevēlos, lai viņš zinātu par manu paralizēto māti. Tās ir manas un tikai manas problēmas.
– Nu, tu esi stulba, vai nevēlies, lai es par tevi parūpējos?
– Negribu. Es atvainojos, es esmu tāds, kāds esmu, un jūs nevarat mani mainīt.
– Mīlu tevi. Atveseļojies, ja ko vajag, zvani.
– Un es mīlu tevi.
– Man pietrūks.
– Un es to darīšu. Čau!
– Čau! Skūpsts.
Tā nu gandrīz nedēļu nogulēju ar sāpošo kāju. Mans mīļais princis atbalstīja mani morāli, zvanot man katru dienu.
Dzirdu grabošu skaņu, kāds piezvanīja pie durvīm. Kurš vēl ieradās tik agri?
Atveru durvis un uz sliekšņa nostājas Nataša ar savu mazuli, kurš ērti iekļaujas Kangaroo mazuļa somā. Vitjuška dūcināja un pūta burbuļus ar lūpām, skaidrs, ka šī poza blakus mammai viņam patīk vairāk nekā sēdēšana ratos.
– Sveiks draugs! Kā tev iet kājā? – Nataša sāka sarunu no sliekšņa.
– Tas ir normāli, domāju, ka rīt iešu uz darbu.
– Beidz sēdēt mājās, laiks pastaigāties. Ejam pastaigāties pa krastmalu un paelpot? Un šovasar mēs nekad tā nebijām.
– Ejam, es tūlīt gatavošos. Pagaidām sēdi.
Nataša, es un viņas piecus mēnešus vecais mazulis virzījāmies uz krastmalas pusi. Rīta vēsums vēl nebija padevies karstumam, un staigāt bija diezgan ērti. Viegls silts vējiņš pūta no jūras, atstājot sāļu garšu uz sausām lūpām.
Tuvāk
