uzreiz vadošā amatā – par viņa vietnieku. Es nevarēju ar viņu strīdēties, viņš vienmēr bija autoritāte mūsu ģimenē. Pēc tēva nāves es tiku paaugstināts par direktoru, jo būtībā esmu viņa īpašumu saņēmējs. Tas ir, mans tēvs bija astoņdesmit procentu akciju īpašnieks, tās pašas, kuras man mantojumā.
– Tātad jūs esat mūziķis? Arī radošs cilvēks, tāpat kā es. Kādus instrumentus tu spēlē? – Es biju sajūsmā.
– Galvenokārt uz ģitāras, bet varu spēlēt arī klavieres, nedaudz uz bungām.
– Forši, es gribētu dzirdēt kaut ko jūsu izpildījumā.
– Vai gribi, lai es tagad spēlēju tev? – Roberts cerīgi jautāja.
– Protams, ka gribu. "Cik es gribu," es priecīgi atbildēju.
"Pagaidi, es ieiešu mājā pēc ģitāras," viņš teica un iegāja mājā.
"Labi, es gaidu," viņa pasmaidīja.
Pēc piecām minūtēm viņš ieradās ar ģitāru, laimīgs kā zilonis. Uzreiz skaidrs, ka tā ir viņa mīļākā nodarbe – spēlēt ģitāru.
Viņš apsēdās, neatbalstīdamies ar elkoņiem, un paņēma ģitāru rokās, noliekot to uz ceļgala. Viņš noplūka akordus un sāka pirkstīt stīgas. Atskanēja melodija, patīkama manām ausīm. Mūzika man kļuva vēl patīkamāka pēc tam, kad dzirdēju viņa balss tembru.
Viņš dziedāja dziesmu ar romantisku nozīmi maigā baritona balsī, un viņa dziedāšana lika man griezties galvai. Likās, ka šie mīlestības vārdi bija par mani un par mani. Viņš dziedāja un dziedāja, vienu dziesmu pēc otras, un es klausījos un izkusu. Ne velti saka, ka mēs, sievietes, mīlam ar ausīm. Daļa patiesības šajā ziņā ir.
Pēkšņi viņš jautri sacīja:
– Nodziedāsim kopā kaut ko smieklīgu. Ko tu gribi? Ejam Mumiy Troll?
Un mēs kopā gaudojām: “Kā tev ir paveicies, mana līgaviņa! Uh… Rīt mēs iztērēsim visu tavu, visu tavu naudu kopā…"
Mēs smējāmies kā traki un kliedzām smieklīgas dziesmas. Es domāju, ka mans vēders pārplīsīs no smiekliem un mana balss kļūs briesmīga no kliedzieniem.
Laiks paskrēja tik nemanāmi, ir pienācis laiks šķirties. Mums jādodas mājās.
– Čau! – es aizbēgu, atvadoties ar roku.
– Uz redzēšanos! – viņš kliedza pēc manis.
Bet tomēr viņš ir labs. Man ir tik jautri un interesanti būt kopā ar viņu. Es neizteikšu nekādus minējumus, bet domāju, ka mums izdosies. Es viņam arī patīku. Es to jūtu tieši ar savu trešo aci, kas, starp citu, ir ļoti attīstīta.
Es skrienu pie Natašas un saņemšu padomu.
Es negāju pa ierasto ceļu, bet apgriezos ap ielas stūri, lai ātri dotos taisni uz sava drauga māju. Ieejā bija salūzis domofons, tāpēc ātri uzkāpu pa pakāpieniem uz piecstāvu paneļu ēkas trešo stāvu. Es nedaudz vilcinājos durvju priekšā un nospiedu zvana pogu. Asa skaņa lika mājiniekiem sakustēties. Durvis atvēra Natašas māte – apmēram piecdesmit gadus veca sieviete, apaļa seja, tumšādaina un vienmēr smaidoša. Ļoti laipna sieviete, gluži kā pati Nataša.
– Sveika, tante Zoja. Vai Nataša ir mājās?
– Mājās, kur vēl viņai vajadzētu būt? Nāc iekšā, viņa ir savā istabā ar mazo.
Es iegāju istabā, kur Nataša bļāva ar mazuli.
– Sveiks, kā tev iet? Kā klājas Vitjuškai?
– Labi, mēs jau sēžam un apgriežamies. "Drīz mēs stampīsim ar kājām," viņa atbildēja, turot bērnu tā, it kā viņš stāvētu viens pats.
"Un viņš arvien vairāk līdzinās savam tēvam, viņš ir izaudzis par tādu blēņu," es pasmaidīju.
– Tātad, jūs strādājat vai vienkārši atnācāt, jo kas notika? – draugs viltīgi smaidot jautāja.
– Jā, kāda iemesla dēļ mums ir jārunā.
Un es sāku savu stāstu:
– Atceries, es gāju uz klubu, it kā ar draugu?
– Kā var aizmirst, kleitas izvēle aizņēma pusi dienas. Jau tad man bija aizdomas, ka tu no manis kaut ko slēp. Es pārāk centos būt skaista "tikai draugam".
– Nu, es devos ar to puisi, kurš man ļoti patīk.
– Oho, meitiņ, tu esi iemīlējusies.
"Es nezinu, varbūt tā ir patiesā mīlestība, ko esmu meklējis visu savu dzīvi?" Tas ir tāpat kā jūs un Vitja.
– Nu, saki, kur tu iepazinies, kā tevi sauc?
– Ak, par paziņām es jums vēl nestāstīšu. "Noslēpums," es vilcinājos, mēģinot noslēpt šausmīgo epizodi uz tilta no Natašas.
– Un tāpēc es jums pastāstīšu par viņu. Skaista brunete. Vārds ir Roberts, uzņēmuma īpašnieks. Viņš ir tik foršs, es pat viņu noskūpstīju, kad devāmies uz klubu.
– Apsveicu, kur tu to atradi? Šādas sugas mūsu aprindās nav sastopamas,” ar izbrīnu un vieglu skaudību atzīmēja Natālija.
"Viņš mani atrada, es nezinu, ar kādu brīnumu."
"Lai Dievs dos, ar viņu viss izdosies, un jūs uzaicināsiet mani uz kāzām."
– Ir pāragri par to domāt, patiesībā mums pat nav attiecību, tikai kaut kāds flirts.
"Ja pamēģināsiet, puisis tev nepalaidīs garām." Paskaties, tādas lietas nenotiek divreiz.
– Paskatīsimies, ja viņš gribēs, tad viss būs, un, ja nē, vai man nevajadzētu viņu vest uz dzimtsarakstu nodaļu ar laso? Viņš nav vērsis, bet cilvēks, viņš nestaigā pa virvi.
– Izmantojiet sieviešu trikus, jūs nevarat padoties.
"Es tikai nedaudz uztraucos, ka viņš varētu izrādīties sieviešu mānītājs un spēlētājs."
– Kāpēc? Vai jūs domājat, ka, ja esat izskatīgs, jūs noteikti krāpsit?
– Nu, arī tas, un tā, draugi man par viņu stāstīja, ka viņš bieži ņem dažādas meitenes, un tas viss uz vienu nakti.
– Nāc, varbūt viņi melo. Un ja tā? Kas, viņam nav tiesību staigāt un izklaidēties, kamēr viņš ir jauns un brīvs? Vai man vajadzētu būt mūkam?
"Tā ir taisnība," es piekritu.
– Nu, nedomājiet lietas pirms laika, informējiet mani.
– Labi, ja kaut kas notiks, es tev piezvanīšu.
– Zvaniet,
