mums, būvmateriālu ražošanas uzņēmuma direktoram."
– Oho, nu tad ir skaidrs…
– Kāpēc tu jautā, tev ir savs darbs, un man savs. Viss ir kārtībā un neviens netraucē.
"Jā," es izdvesu, "tas darbojas vēl labāk bez uzraudzības."
– Tas ir tas par ko es runāju. Kur atpūtīsimies, kur dzersim tēju? Es šeit dzīvoju un uzskatu šo māju par savām mājām.
– Jā, šeit ir omulīgi, un nevar teikt, ka māja ir neapdzīvota.
– Noteikti.
– Kādas gleznas karājas koridorā? Kas uz tiem ir attēlots?
"Ak," Marija Petrovna ievilka, "šie ir mūsu kunga vecvectēvi un vecvecmāmiņas." Viņš nav Khukhry-Mukhra, bet gan no slavenu tirgotāju un bojāru dinastijas.
Marija Ivanovna pazemināja toni un pusčukstus sāka stāstīt:
"Roberts man pastāstīja stāstu par vienu no saviem vectēviem. Likās, ka viņš būtu ļoti bagāts tirgotājs. Viņš turēja zirgu un aitu ganāmpulkus, un pat cilvēki nāca pie viņa, lai iznomātu par strādniekiem lauksaimniecībā. Viņš bija ļoti cienīts cilvēks. Bet tas bija tik šausmīgs, slikts laiks… Sākās septiņpadsmitā gada revolūcija, un viņi sāka atsavināt visus bagātos – atņemt visu īpašumu savām vajadzībām.
Un paši muižnieki un tirgotāji tika nošauti kā tautas ienaidnieki. Nepatikšanas atnāca arī mūsu kunga vectēva mājā. Viņi sāka viņu meklēt visur. Un viņš to paņem un paslēpjas siena kaudzē. Viņi bakstīja visas siena kaudzes ar dakšām, un viņi bakstīja viņam siena kaudzi, bet viņi to nevarēja atrast.
Tā aizbēga mūsu Roberta vecvectēvs Mitrofans. Ja viņš nebūtu izglābts, ģimene būtu pārtraukta, un viņa, mūsu Roberta, nebūtu! Dievs svētī viņu!
– Interesants stāsts. Kur tas Mitrofans ir attēlots attēlā?
– Jā, tur, otrais no labās puses. Ar melnu bārdu un tādu nopietnu izskatu.
– Un kas viņam blakus ir meitene ar blondiem cirtainiem matiem?
– Viņa sieva Anastasija.
– Skaists.
– Viņai.
Nākamajā dienā mani sagaidīja pārsteigums – beidzot uzradās mājas saimnieks.
Roberts, kā vienmēr, pienāca pie manis ar savu burvīgo smaidu un teica:
– Kā tiek gleznota bilde? Nu, ļaujiet man redzēt, ko jūs varat darīt?
"Jums vēl nav jāskatās, nekas vēl nav skaidrs," es atbildēju, aizsedzot audeklu ar sevi.
– Nu, labi, ja tu negribi, es neskatīšos. Un arī novērst uzmanību.
"Labi, paskaties, tikai nespriediet pārāk bargi," es teicu, nokāpjot malā no molberta.
– Bet tas fakts?
"Pretējā gadījumā es apvainosies un aizbēgšu."
"Pēdējais, ko no jums gaidīju, bija bēgšana."
"Es to negaidīju no sevis," es izplūdu smieklos.
Roberts īsi paskatījās uz audeklu:
– Kamēr īsti nesapratīsi, kas tas ir? Kaut kāds ekspresionisms,” puisis smejoties ironizēja.
– Viss tiks izdarīts vislabākajā iespējamajā veidā, Robert Aleksandrovič!
–Tu smejies par mani? Vienkārši sauc mani vārdā, mēs esam pazīstami gandrīz sešus mēnešus.
"Jā, mēs pazīstam viens otru, mēs esam tikušies tikai pāris reizes," es teicu ar skumjām savā balsī.
–Vai tu par to esi sarūgtināts? Vai vēlaties mani redzēt biežāk? – viņš teica ar neslēptu prieku.
– Kāpēc tu tā domā?
"Es tikai pats to teicu."
"Nu, viņš domāja, ka ir viņš pats. par ko viņš runā? – biju sašutusi par sevi.
– Nu, ja tā, es katru dienu apmeklēšu tevi un tavu audeklu.
– Kā ar darba slodzi? – Es biju pārsteigts.
– Paņemšu atvaļinājumu par saviem līdzekļiem. Es tik un tā esmu noguris, man vajag garīgi nomierināties,” Roberts nopūtās.
– Jūs esat režisors, kā viņi tiks galā bez jums?
– Kur viņi dosies? Kā viņi var tikt galā?
– Marija Petrovna! Nāciet, padomājiet par kaut ko uzkost kopā ar mākslinieku. Jā, pasteidzies, lūdzu! – pavēlēja mājas īpašnieks.
Marija Petrovna sāka trakot un steidzās uz virtuvi:
– Drīz viss būs gatavs, Robert Aleksandrovič!
“Tas ir tik dīvaini, kad vecāka sieviete tā ņirgājas jauna puiša priekšā. Robertam nav vairāk par trīsdesmit; to visu ieraugot, rodas sava veida disonanse. To dara nauda, es domāju.
Roberts mani pamāja uz māju, es paklausīju.
Ejot pa pazīstamo gaiteni, likās, ka Mitrofans uz sienas piemiedza man ar aci. Acīmredzot viņš un Roberts kaut ko sāka kopā.
Bet viņš mani veda uz istabu pretī virtuvei, kuras apdare bija modernāka, bet ar dekoratīviem elementiem, kas pieskaņojās visam mājas interjeram.
Īpaši izcēlās antīkais sarkano ķieģeļu kamīns un tam blakus esošais pīts krēsls.
No otras puses, telpu rotāja diezgan plaša bibliotēka ar daudzām grāmatām dažādos vākos. Es piegāju un aplūkoju dažus no viņiem – Aleksandra Dumas (vecākais un jaunākais), Ļeva Tolstoja – pabeigtos darbus. Tik daudzveidīga literatūra.
– Sēdies šeit uz dīvāna. Šī ir mana tēva bibliotēka, man vajadzētu to sakārtot, bet es nevaru to dabūt,” Roberts ieteica.
Es pieticīgi apsēdos uz dīvāna, pretī Robertam.
Tika klāts neliels galds ar uzkodām – sviestmaizes ar sviestu un sarkanajiem ikriem, daži rullīši, aukstie gaļas gabaliņi, augļi, un, protams, tēja ar īpašu kāpostu pīrāgu.
– Palīdzi sev, nekautrējies. Kad esmu mājās, man labāk patīk pusdienot savā istabā, nevis virtuvē.
Es klusībā sāku ēst visu, visu iespējamo, lai izskatītos pēc kārtīgas dāmas. Bet acīmredzot man neveicās īpaši labi, jo Roberts teica:
– Nu, tu esi izsalcis, Marija Petrovna tevi nemaz nebaro. Jūs to nevarat izdarīt šādā veidā.
"Viņa
